Britu drošības pētnieks Endrjū Korbets: Kodolatturēšanā galvenais nav skaits

Endrjū Korbets: Atturēšanai kā koncepcijai ir divas pamatidejas. Viena no tām ir īpaši pielāgota atturēšana, kad organizācija vai valsts ir identificējusi konkrētu draudu avotu, kam ir konkrēts mērķis, un reakcijas nolūks ir atturēt šo draudu avotu no iecerētās rīcības.

Vēsturiski NATO kodolatturēšana tika plānota, vēršot to pret Varšavas paktu un PSRS. Galvenokārt kopš 1991. gada, bet katrā ziņā kopš 2010.gada NATO stratēģiskās koncepcijas, kā jūs teicāt, NATO neatzīst, ka tai ir ienaidnieki. Tā saglabā spēju reaģēt uz draudiem, ja tādi rastos, un tā ir pazīstama kā eksistenciālā atturēšana. Aliansei ir spēja reaģēt, un tādēļ šī spēja pati par sevi darbojas kā atturēšanas līdzeklis pret jebkuru, kurš apdraudētu un/vai varētu apdraudēt jebkuru no NATO valstīm vai organizāciju kā tādu.

Jūs minējāt 2010. gada stratēģisko koncepciju un 2012. gada situācijas pārskatīšanu. Kopš tā laika pasaule ir mainījusies un īpaši Krievija turpina savu kodolieroču "žvadzināšanu". Vai, jūsuprāt, ir nepieciešams aktualizēt NATO kodolpolitiku?

Pilnīgi noteikti. Daļā no 2010.gada stratēģiskās koncepcijas ir teikts, ka eiroatlantiskajā telpā ir miers un ka NATO cer attīstīt partnerattiecības ar Krieviju. Un, manuprāt, Krievijas rīcība, sākot no 2008. gada Gruzijā, un pēc tam, protams, Ukrainā, ir metusi izaicinājumu abiem šiem pieņēmumiem.

NATO galvenajā mītnē ir zināms kūtrums attiecībā uz stratēģiskās koncepcijas pārskatīšanu, lai tajā atspoguļotu faktu, ka eiroatlantiskajā telpā vairs nav miera.

Daļā šīs telpas faktiski ir karš jau piecus gadus. Ideja, ka Krievija ir stratēģiskais partneris, kļūst arvien neticamāka.

Noteikti nepieciešams pārskatīt šo koncepciju, un tas ir svarīgi daļēji tādēļ, ka, kamēr šī koncepcija nav pārskatīta, ja kāds ierosina mainīt militāro mācību programmas, tie, kas to varētu negribēt darīt, var vienkārši norādīt uz stratēģisko koncepciju un teikt – pašlaik ir miers, nav nepieciešamības to darīt.

Vai tas tā ir par spīti tam, ka mainās karadarbības veidi, īpaši, ja runājam par hibrīdkaru, piemēram, dezinformācijas kampaņu izmantošanu?

Karadarbības veidu maiņa, dezinformācija un ļoti, ļoti kompetentā propagandas izmantošana, ko varam novērot, īstenībā nemaina to, ka nepieciešams mainīt stratēģisko koncepciju. Tas maina to, kāda varētu būt 2020. gada stratēģiskā koncepcija. Nepieciešamība veikt izmaiņas daudz vairāk ir stratēģiskajā līmenī un mazāk saistīta ar to, kādā veidā miers tiek apdraudēts. Jautājums vairāk ir par to, ka ir jāpieņem, ka miers tiek apdraudēts, un mums jāzina, kā reaģēt.

Ko jūs varat teikt par NATO un Krievijas taktisko ieroču nesabalansētību, raugoties uz alianses kodolvalstīm (ASV, Lielbritāniju un Franciju)? Vai tāda ir un ko tas nozīmē?

Skaita ziņā tāda ir. Ja runājam par to, ko tas nozīmē, nedomāju, ka tas ir svarīgi. Pēdējās nedēļās esam daudz dzirdējuši par Līgumu par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju (INFT). Šo līgumu sāka izstrādāt 1979. gadā, un galu gala tas tika parakstīts 1987. gadā, un tolaik kodolatturēšanas būtība bija pilnīgi citāda nekā tagad. Gan 70., gan 80. gados kodolatturēšana bija balstīta idejā, ka gan alianse, gan Varšavas pakts uzskatīja, ka ir ticama iespēja uzvarēt vai vismaz nezaudēt kodolkarā.

Mainījies ir tas, ka pašlaik kodolatturēšanas būtība ir citāda. 1991. gadā NATO paziņoja, ka kodolieroči ir politiski ieroči tikai politisku mērķu dēļ, un ir interesanti skatīties uz šīs idejas attīstību. Daļēji tā notika jau 1991. gadā, kad NATO pēc būtības "nolika plauktā" kodoljautājumus, beidza par tiem satraukties un sāka domāt par citām lietām.

Tā kā aliansei bija partnerība ar Krieviju, tā gaidīja miera dividendes. Tad sekoja divu desmitgažu pauze, kurā tika domāts, ko paveic kodolatturēšana un kā tā darbojas. Bet 2010. un 2012. gadā, kad tika atkārtoti izvērtēta atturēšanas un drošības situācija, par to sāka domāt atkal, un vēl vairāk iemeslu tam radās 2014. gadā.

Kā es saprotu, kodolatturēšanas būtība aliansei ir daudz kas vairāk nekā ideja, ka šie ieroči netiks izmantoti militāriem mērķiem.

Mēs nemēģināsim uzspridzināt tiltu ar kodolieroci, jo to var ļoti labi izdarīt ar precīzi vadāmu konvencionālo ieroci.

Kodolieroču lietošanas nolūks būtu demonstrēt alianses nelokāmo apņēmību konkrētā krīzē, lai atjaunotu atturēšanu, izmantojot viszemāko iespējamo vardarbības līmeni.

Vai uzskatāt, ka divējādās pielietojamības lidmašīnu komponentes modernizācija atbilst šim kodolieroču politiskajam aspektam, kāds tas tiek saskatīts pašlaik?

Jā, pilnīgi noteikti. Iemesls ir pamatojumā, kas paredz šos ieročus izmantot kā politikas instrumentus. Viens no aspektiem, kas joprojām attiecas uz Eiropu, ir šī ideja, ka, ja Krievijai būtu kādas militārās spējas, kas varētu apdraudēt tikai Eiropu – kā raķetes SS-20 septiņdesmitajos gados –, tad būtu drauds vai viedoklis par šāda drauda pastāvēšanu, ka, iespējams, Krievija varētu ietekmēt Eiropu, draudot izmantot reģionālos ieročus.

Lai radītu tam pretsvaru, NATO joprojām Eiropā ir mazāk nekā 200 kodolieroču, kuru uzdevums ir kalpot kā nepārprotami reģionālajai reakcijai uz šāda veida draudiem.

Ja atgriežamies pie jautājuma par skaitļiem, tad ideja ir tāda, ka, ja Krievijai ir jebkāds skaits kodolieroču, vai tās būtu 300, 700 vai 3000 tuva darbības rādiusa raķetes, ja NATO var atturēt no šo raķešu lietošanas ar pārsimt kodolieročiem, kas ir alianses rīcībā, kuri tiktu nogādāti ar lidmašīnām F16 – vai nākotnē ar F35 –, tad šie ieroči ir atturēšanas līdzeklis. Viena lieta, kas, manuprāt, ir nedaudz bīstama, ka diskusijā par INFT mēs esam nonākuši pie viedokļa, ka mums ir jāspēj neitralizēt pārsvarā esošās sistēmas.

Mums to nevajag – ja mēs spējam atturēt ar 200 kodolbumbām, kas tiek nomestas no F16, tad mēs spējam atturēt. Mums nav nepieciešams atturēt vairāk – ja atturēšana ir pietiekama, tad tā ir pietiekama!

Jūs pieminējāt INFT. Ja Savienotās Valstis no tā izstāsies, ko tas nozīmēs alianses saliedētībai? Vairākas Eiropas valstis ir diezgan skeptiskas par šo ASV lēmumu. Vai tas var palielināt nesaskaņas starp NATO dalībvalstīm, ko varētu izmantot Krievija?

Es nezinu, vai ir labi pārdomāts stratēģisks iemesls, kādēļ ASV apsver izstāšanos no šī līguma. Ja tāds ir, man ir aizdomas, ka tam ir saistība ar augstas precizitātes ieročiem Dienvidaustrumāzijā, bet droši es to nezinu. Taču Eiropā – atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma – NATO atturēšana ir efektīva. Tas ir uzsvērts katra samita deklarācijā.

Tieši kā NATO kodolspējas darbojas atturēšanas stratēģijā, – to alianse joprojām apgūst no jauna.

Jautājums par tuvas un vidējas darbības raķetēm ir patiešām svarīgs, jo tas, kā alianse reaģē uz jebkādām izmaiņām attiecībā uz šīm raķetēm, būs kritiski svarīgi šim apgūšanas no jauna procesam. Ja alianse pieprasīs vienkārši skaitli pret skaitli, tad, manuprāt, esam izdarījuši nepareizus secinājumus jau kopš 1987. gada. Ja alianse spēs iegūt gudrāku izpratni par to, kā darbojas atturēšana, tad es to neuzskatu par problēmu.

Ja tas darbojas, nav nepieciešams dislocēt vairāk, un es domāju, ka daudzās Eiropas valstīs būs iekšpolitiskas problēmas, ja mēs atgriezīsimies pie domas dislocēt vairāk. Ja mēs izdarīsim pareizos secinājumus, tad, manuprāt, varam iztikt bez INFT. Es nesaku, ka tas ir labi, – tas nepavisam nav labi dažādu citu iemeslu dēļ, bet tā mēs varētu darīt, un tas nemaz neapdraudētu alianses integritāti.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nesen teica, ka viņš neparedz, ka NATO valstis izvietos vairāk bruņojuma Eiropā, jo alianse negrib jaunu Auksto karu. Vai domājat, ka tas ir reālistiski?

Jā. Tas ir reālistiski un pareizi. Tā ir tieša atgriešanās pie idejas, ka, ja NATO uzskata, ka tai ir atturēšanas spējas, tostarp kodolieroči, tad tā spēj atturēt. Nav nepieciešams darīt vairāk!

Un kāds ir jūsu viedoklis par kodolieročiem veltītajām debatēm valstīs, kurās parasti ir visai pacifistiskas pret kodolieročiem vērstas diskusijas, piemēram, Vācijā. Vai uzskatāt, ka tās liecina par izmaiņām?

Tās liecina par labāku izpratni. Uzskatu, ka sabiedriskās diskusijas par kodolieročiem ir ļoti vērtīgas, lai cilvēki saprastu, kas viņu labā tiek darīts. Ja sabiedrībā ir debates, kurās vadošais spēks ir oponenti kodolieročiem, tad tas liecina, ka oficiālā – alianses un valdību – pozīcija nav pietiekami skaidri pausta.

 Ko jūs varētu teikt par NATO un Krievijas attiecībām?

Viena no 2014. gada kļūdām bija apturēt sakaru kanālu darbību. Ļoti nozīmīga atturēšanas daļa ir dialogs, un to mēs sapratām pēc 1966. gada Armela ziņojuma. Tā ir vēl viena mācība, kuru ir svarīgi saprast.

Jā, ir populāri uzskatīt, ka pret Krieviju ir jāizturas vēsi, ņemot vērā, ko tā izdarījusi. Tomēr starptautiskajā drošībā tā nedrīkst darīt, sakaru kanāliem jābūt atvērtiem.

NATO un Krievijas padome ir daudz labāks attiecību indikators nekā tvīti agrā rīta stundā.

  * Šajā intervijā pausti Dr.Endrjū Korbeta uzskati, kas ne vienmēr var atbilst Londonas Karaļa koledžas, Lielbritānijas valdības vai tās struktūrvienību uzskatiem.