Pārvarot baiļu barjeru
"No visām aizkustinošajām ainām no Baltkrievijas viena man ir īpaši palikusi atmiņā. Gadus trīsdesmit vecs vīrietis ar bērnu rokās. "Vēlēšanas bija…" viņš saka kamerā, kas viņu filmē. Pēc tam nervozējot ilgi klusē, pamet acis uz savu bērnu un enerģiski pabeidz teikumu: "…viltotas!" Šis ir tieši tas brīdis, kurš kļūst izšķirošs jebkurai protesta kustībai pret jebkuru diktatūru, - brīdis, kad cilvēks pārvar baiļu barjeru. Vēl vakar viņš nebūtu uzdrošinājies pabeigt šo teikumu publiski. Šodien viņš ir viens no desmitiem tūkstošiem cilvēku, kuri skaļi kliedz vienu un to pašu, vicinot baltsarkanbalto karogu, kas simbolizē labāku Baltkrieviju. Viņš to teica, domājot par bērna nākotni," tā notikumus Baltkrievijā apraksta Oksfordas Universitātes Eiropas studiju profesors, domnīcas "Eiropas Starptautisko attiecību padome" (European Council on Foreign Relations, ECFR) padomes loceklis Timotijs Gārtons Ešs publikācijā ECFR portālā.
Baltkrievijas protestētāji papildinājuši garo pretpadomju un pēcpadomju protesta kustību rindu. Dažas no tām guvušas panākumus, citas – cietušas neveiksmi. "Krāsainās revolūcijas" ir neveikls, politiski kompromitēts termins, kas piedāvā pārāk tuvredzīgu perspektīvu.
Tā kā Baltkrievija ir "vispadomiskākā" no visām pēcpadomju valstīm, salīdzinājumam var atcerēties protestus Vācijas Demokrātiskajā Republikā 1953. gadā. Baltkrievijā strādnieki lielajās valsts rūpnīcās atklāti iestājas pret Lukašenko, un tiek ziņots, ka tiek veidota starprūpnīcu streika komiteja. Tas atgādina Poliju 1980. gadā. Bet varbūt tas vairāk līdzinās Armēnijai 2018. gadā? Ukrainai 2014. gadā? Vai revolūcijām Centrāleiropā 1989. gadā? Turklāt baltkrievi jau iepriekš mēģināja protestēt. Šīs nav pirmās vēlēšanas, kuras Lukašenko viltojis, atgādina politologs.
Sievietes baltā
Katru reizi tādu protestu elementi ir atpazīstami pēc agrākiem pilsoniskās pretošanās gadījumiem, tomēr katru reizi ir arī kaut kas jauns. Pašreizējos protestos Baltkrievijā tās ir "sievietes baltā", kuras veido nevardarbīgā protesta dzīvās ķēdes un rada ideālu "teatrālu" kontrastu ar AleksandruLukašenko, kurš iemieso stūrgalvīgu vīriešu šovinistu, kas lietas kārto, izmantojot iebiedēšanu.
Mēģināt uzminēt, kā tas viss beigsies, ir muļķīga iedoma, uzskata Ešs. Šādās situācijās neviens nezina, kas notiks šodien, nemaz nerunājot par rītdienu. Tomēr var sadzirdēt vienu nepārprotamu vēstījumu no Baltkrievijas pilsētu ielām.
Amerikāņu vēsturnieces Annas Eplbaumas jaunās grāmatas "Demokrātijas krēsla. Autoritārisma kārdinošais vilinājums"(Twilight of Democracy: The Seductive Lure of Authoritarianism) recenzijā bulgāru politologs Ivans Krastevs pārliecina viņu un mūs nepadarīt 1989. gada ideālus un "acīmredzamās patiesības" par sākumpunktu mūsdienu pasaules pārveidošanai. Priekšstats par to, ka vēsture gludi un nenovēršami virzīsies uz Rietumu tipa liberālo demokrātiju, acīmredzot bijis un vienmēr būs kļūdains, uzskata politologs.
"Personīgi es gribētu, lai Baltkrievija kļūtu par liberālu demokrātiju, kuras drošību garantētu dalība Eiropas Savienībā un NATO, tāpat kā Baltijas valstis tai kaimiņos. Taču tas nenotiks tuvākajā laikā, galvenokārt tāpēc, ka to nepieļaus Krievijas prezidents Vladimirs Putins, bet arī tādēļ, ka pašlaik valstī šādas idejas neatbalsta vairākums," atzīst Ešs.
Kaut kas līdzīgs Šveicei
Politologs raksta, ka Baltkrievijas opozīcija "gudri uzstāj", ka notikumi valstī nav ģeopolitiskās cīņas starp Krieviju un Rietumiem izpausme. Pirms vairākiem gadiem Minskā viņš dzirdējis, kā Baltkrievijas ārlietu ministrs runājis par spožu perspektīvu – viņa zeme kļūšot par plaukstošu neitrālu valsti starp Eiropas Savienību un Krieviju, "kaut ko līdzīgu Šveicei". Kurš gan nepiekritīs būt kā Šveice? – retoriski vaicā autors.
"Tomēr realitātē haotiska, taču sarunās balstīta pāreja uz citu, mazāk autoritāru vadību, kā tas bija Armēnijā, droši vien ir labākais, uz ko mēs varam cerēt tuvākajā nākotnē.
Bet ar Lukašenko viss var kļūt tikai sliktāk, līdz beigu beigās kļūs labāk," uzskata Ešs. Minskas Traktoru rūpnīcā, kur Lukašenko runas laikā skanēja saucieni "Ej prom!", kāds strādnieks ieskicēja drūmu perspektīvu: "Oligarhs, kuram nākotnē piederēs šī rūpnīca, nebūs sliktāks par valsti, kam tā pieder tagad."
Laimīgu jauno 1989. gadu!
Neohēgeliskās muļķības, ka vēsturei ir iepriekš noteikta virzība, 1989. gada notikumi neapstiprināja, turpina autors. Šādi Rietumu augstprātīgie uzskati par vēsturi kļuva pamanāmāki pēc tam, kad šķita, ka pārejas periods Centrāleiropā vainagojies panākumiem XXI gadsimta pirmajos gados. Tolaik daži neokonservatīvie ASV prezidenta Džordža Buša administrācijā domāja, ka Irāka var kļūt par jauno Poliju, bet arābu pavasaris tika pasludināts par "jauno 1989. gadu".
Nē, 1989. gada acīmredzamā patiesība ir tāda, ka cilvēki, kas ilgu laiku dzīvojuši diktatūras apstākļos, parasti beigu beigās sāk ilgoties pēc brīvības. Un kādā jaukā dienā viņi pārtrauc klusēt.
Ešs citē Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālās augstskolas bijušās profesores Cai Sja vārdus. Cai Sja ir pārliecināta, ka arī viņas valsts reiz sāks virzīties uz demokrātiju, jo "cilvēki ilgojas pēc brīvības, un brīvība iespējama vienīgi, kad cilvēku tiesības ir aizsargātas, vai ne?" Ne pirmo reizi cilvēkiem, kuriem ir liela pieredze nebrīvē, mums jāatgādina par brīvības vērtību un valdzinājumu, norāda politologs.
"Pamatoti analizējot liberālās demokrātijas daudzās neveiksmes pēdējos trīsdesmit gados, mēs riskējam ieslīgt zināmā vēsturiskā fatālismā – pēc demokrātijas "krēslas" galu galā atbilstoši loģikai vajadzētu sekot naktij. Tas nozīmētu no jauna pieļaut kļūdu, spriežot, ka vēsturei ir virziens, tikai šoreiz uz pretējo pusi, un sniegt autoritārajiem valdītājiem nepelnītu un būtisku psiholoģisku priekšrocību. Sauciet mani par amerikāni, ja gribat, bet es domāju, ka mums vajadzētu būt lielākai ticībai brīvības spēkam, jo šī ticība pati par sevi veido lielu daļu no brīvības spēka," rezumē autors.
