Dzīve atkritumos, piesiešana pie koka mežā vai ieslēgšana dzīvoklī bez barības un ūdens. No tādām situācijām glābj dzīvniekus. Process gan nav tik ātrs un vienkāršs. Īpašnieki never vaļā durvis, taču, ja dzīvnieki tomēr ir izņemti, tie mēnešiem ilgi dzīvo patversmē un nav adoptējami, turklāt reizēm par dzīvnieka uzturēšanu patversme nesaņem finansējumu no valsts.
Februāra sākumā lietā iesaistījās arī TV3 raidījums "Bez tabu", tagad — divus mēnešus vēlāk — viņi arī ir klāt un filmē notiekošo. Lokomotīves ielas dzīvokļa durvis atmūķē, bet priekšā ir atkritumu kalns — sarkani, balti, zaļi lielveikalu iepirkumu maisi, kurpes, pudeles, lupatas. Uz kaudzes sēž sieviete, turpat netālu arī mazi spicausaini šuneļi.
Deviņi suņi, trīs peles, ezis un krupis tur vairs nedzīvo, viņi, institūciju valodā runājot, ir "izņemti" un, kamēr tiek skaidroti lietas apstākļi un pieņemts lēmums par to, kas ar dzīvniekiem notiks tālāk, tiek nodoti "uzglabāšanai" dzīvnieku patversmē.
Sistēmā ir divas lielas problēmas — dzīvoklī nemaz nevar tikt iekšā, bet vēlāk, ja tas tomēr notiek, dzīvnieki, līdz tos beidzot var adoptēt, patversmē pavada tik ilgu laiku, ka summa, ko valsts patversmei maksā par glabāšanu, pieaug līdz tūkstošiem eiro.
Pa vidu tam vēl ir vairākas citas problēmas, piemēram, nepareizi sastādīti vai vispār nenoformēti izņemšanas dokumenti. Bet par visu pēc kārtas.
Privātīpašumā nav iespējams iekļūt
"Kurš drīkst ieiet īpašumā, lai glābtu iespējami cietušu dzīvnieku?" retoriski vaicā "Mežavairogu" vadītāja Danuta Priede. "Mežavairogi" ir savaļas un mājdzīvnieku patversme Ķekavas novadā.
"Pašos pamatos dzīvnieku aizsardzība nedarbojas — tieši akūtākajos brīžos. Ja [saimnieks] nesadarbojas, valsts, kā izrādās, ir pilnīgi bezspēcīga," saka Priede.
Ne Valsts policija, ne pašvaldības policija, ne Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) tā vienkārši dzīvoklī nevar iekļūt — tie nevar ņemt un uzlauzt vai atmūķēt durvis, lai pārbaudītu, kas notiek ar dzīvniekiem. Dzīvnieku aizstāvji to sauc par bezspēcību.
Ja iespējamais nodarījums ir smags — dzīvnieks ir sakropļots vai gājis bojā, jo pret to cilvēks ir cietsirdīgi izturējies, vai arī tas ir ticis spīdzināts, policija ierosinās krimināllietu. Ja pārkāptas labturības prasības, tā būs administratīvā lietvedība, ko var sākt gan policija, gan PVD. "Sāksim ar vieglāko. Ir administratīvā lietvedība. Mēs saņemam informāciju, ka tiek pārkāptas dzīvnieku labturības noteikumi," par tiesībām iekļūt īpašumā stāsta Valsts policijas pārstāve Mārīte Ziemele. "Lai mēs sāktu kaut ko darīt, tiek pieņemts lēmums par lietvedības uzsākšanu. Tālāk tiek vāka informācija, aptaujāti kaimiņi, brauc arī uz konkrēto adresi — ne uzreiz uz tiesu, bet uz adresi, [jo] iespējams, ka cilvēks arī ielaidīs, mums nevajadzēs tiesas sankciju. Ja mūs cilvēks neielaiž, durvis mums never, pārliecināties [par pārkāpumiem] mēs nevaram, [tad] tālāk iet procedūra, kurā mēs tiesai prasām atļauju publiski nepieejamai telpai. Pat, ja tiesa mums šādu atļauju dod, uzlauzt durvis mums nav tiesību," skaidro Ziemele.
Kriminālprocesā prasa tiesnesim atļauju veikt kratīšanu, tātad — iekļūt īpašumā arī tad, ja nelaiž. Piemēram, atmūķēt vai kā citādi dabūt durvis vaļā.
Tomēr, kā parāda Lokomotīves ielas gadījums, saņemot tiesas atļauju, arī administratīvā procesā var tikt iekšā dzīvoklī, pat ja īpašnieks durvis vaļā never. Durvis atmūķēja pat divreiz — kamēr sanākušie sprieda, ko darīt un kā tikt pāri atkritumu kalniem, saimnieki durvis aizslēdza vēlreiz.
Likums viņiem ir paredzējis iespēju doties pie tiesneša," PVD iespējas apstiprina arī Tieslietu ministrijas juriskonsulte Elīna Feldmane. "Piespiedu kārtā, ja tas ir tiesneša lēmuma izpildei, var tikt uzlauztas durvis. Tas ir izdarāms arī neatliekamības kārtībā — ja ir pamatota informācija, ka, nerīkojoties nekavējoties, dzīvnieks varētu aiziet bojā, var vērsties pie prokurora, [un] veikt šo apskati," norāda Feldmane.
Preses relīzē pēc Lokomotīves ielas eža, suņu un pārējo dzīvnieku izņemšanas PVD rakstīja, ka inspektoru iekļūšana dzīvoklī ir problēma, neraugoties uz to, viņi šādu tiesneša atļauju lūdza pirmo reizi. "Parasti mēģina sarunāt labprātīgi, jo viņa pienākums ir uzrādīt dzīvniekus. Šis būs precedenta gadījums, kad tiešām mēs netiekam jau ilgstoši un neizdodas sakomunicēt ar dzīvokļa un dzīvnieku īpašnieci. Parasti jau tas izdodas," stāsta PVD pārstāve Mairita Riekstiņa.
Te varētu beigties stāsts par dzīvnieku izņemšanu un institūciju atbildību, tomēr tā ir tikai viena no vairākām problēmām. Viss turpinās arī tad, ja dzīvoklī tomēr izdodas iekļūt.
Kļūdaini vai neesoši izņemšanas dokumenti
Ja redzams, ka dzīvnieks tur patiešām nevar palikt, tad sastāda izņemšanas dokumentus, dzīvniekus noķer, saliek pārvadāšanas būrīšos un aizved uz patversmi ar kuru Nodrošinājuma valsts aģentūrai ir noslēgts līgums.
Situācija likuma izpratnē ir ļoti līdzīga visiem citiem gadījumiem, kad tiek izņemta īpašnieka manta.
Dzīvnieks - tāpat kā dators vai automašīna - ir lieta, kas pieder cilvēkam. Vienīgā atšķirība, ka "dzīvnieku nevar nodot aģentūrai, visi cilvēki sēž kabinetos", skaidro Nodrošinājuma valsts aģentūras sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Rekšņa.
"Gaidām institūcijas galējo lēmumu, vai dzīvnieks tiks atdots īpašniekam, vai viņš paliek patversmē un procesa ietvaros tiks lemts, ko ar viņu darīt. Mēs maksājam par viņa uzturēšanu katru dienu," saka Rekšņa.
Problēmas rodas tad, ja izņemšanas laikā dokumenti sastādīti neprecīzi,vai to nav vispār. Tāda pieredze ir dzīvnieku patversmei "Ulubele". "Kā saka — ilgi cietām, bet kad vadzis lūst, tad arī tāds izmisuma solis. Mēs izlēmām uzrakstīt atklātu vēstuli visām institūcijām, kuru kompetencē ir dzīvnieku izņemšana — Pārtikas un veterinārajam dienestam, pašvaldības policijai un Valsts policijai," stāsta "Ulubeles" vadītāja Ilze Džonsone.
Kā liecina institūciju atbildes, vienā no gadījumiem atbildīgie atzīst, ka kaut ko, iespējams, ir izdarījuši nepareizi.
Pie koka piesieto suni Ralfu, ko 2015. gada septembrī izkāmējušu atrada Bolderājas mežā, Valsts policija izmantoja kā lietisko pierādījumu krimināllietā.
Pēc sešiem mēnešiem, 2016. gada martā, atbildot uz "Ulubeles" atklāto vēstuli, policija norāda, ka konstatējuši iespējamos pārkāpumus dokumentu noformēšanā un tos izvērtēs Valsts policijas Iekšējās izmeklēšanas birojs.
Nodrošinājuma valsts aģentūrai ir līgumi ar septiņām dzīvnieku patversmēm — Saldū, Jelgavā, Ķekavā, Valmierā, Alūksnē un divām Rīgā. Cenu aptaujā tās norāda, cik tām maksās pirmreizējā veterināra apskate, kā arī suņa un kaķa uzturēšana diennaktī. Par Ralfa uzturēšanu neesošo dokumentu dēļ valsts patversmei neko nemaksā. Rēķinot pēc "Ulubeles" izcenojuma, viņi par suni ir iztērējuši vairāk nekā 920 eiro. Ja tas būtu kaķis, būtu lētāk, bet ne tad, ja to ir 23. "Dzīvoklī ieslēgti bez aprūpes palikuši 23 kaķīši. Toreiz pašvaldības policija brauca un kārtoja, ka dzīvoklis tiek atslēgts un patversmes darbinieki kaķus var paņemt prom. Bet tai pašā laikā kaķus oficiāli neviens neizņēma. Līdz ar to patversme nesaņem nevienu eirocentu finansējuma," norāda Džonsone.
Pārtikas un veterinārais dienests skaidro, ka viņi dokumentus par 23 Buļļu ielas kaķiem sastādīt nevar, jo nav bijuši klāt. Pašvaldības policija gan bija, un, kā norāda gan "Ulubeles" juriste Inese Bāra, gan PVD juriste Ieva Vilkoviča — policija var sastādīt izņemšanas dokumentus.
"Pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa policijai ir tādas pašas tiesības kā mums, līdz ar to — ja viņi izņēma dzīvniekus, viņiem arī vajadzēja sastādīt šādu aktu par dzīvnieku izņemšanu," paskaidro Vilkoviča.
Džonsone saka, ka viņi lūdza pašvaldības policijas darbiniekam sastādīt dokumentus. "Protams, ka mēs lūdzām. Viņš pateica, ka viņam priekšnieks to neļauj darīt un viss," atminas dzīvnieku patversmes vadītāja.
Pašvaldības policijai ir savi argumenti, kādēļ to nav varējuši darīt.
"Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 106.1. pants, kas ir par cietsirdīgu apiešanos ar dzīvniekiem, kur ir paredzēta arī lēmuma pieņemšana par konfiskāciju — tas nozīmē ne tikai izņemt to dzīvnieku fiziski, bet arī pēc tam neatgriezt īpašniekam. To pantu ir tiesīgs izskatīt tikai Pārtikas un veterinārais dienests," norāda Pašvaldības policijas pārstāvis Staņislavs Šeiko. "Otrkārt, Dzīvnieku aizsardzības likumā deleģējums arī ir Pārtikas un veterinārajam dienestam. Un tie vēl trešā nianse, tas ļoti labi skan uz papīra — izņemt to dzīvnieku — bet jābūt apmācītai personai, kas to praktiski varētu izdarīt. Lai neradītu kaitējumu dzīvniekam, zinātu, kā pienākt, pats policijas darbinieks nebūtu sakosts. Mēs paši to nedarām, jo mums nav tādu speciālistu," saka Šeiko.
Lai kādas būtu likumdošanas normu interpretācijas, jāpiebilst, ka līdzīgā jūklī nav iepinusies ne patversme "Labās mājas" Juglā, ne Saldus, Valmieras vai Alūksnes patversme "Astes un ūsas".
Tēriņi par ilgo uzturēšanos patversmē
Ja ar dokumentiem problēmas ir tikai "Ulubelei", visas patversmes runā par valsts naudu, ko tērē, kamēr izņemtie dzīvnieki ir pie viņiem. "Tā ir visa mūsu nodokļu nauda, kas aiziet kaut kur melnajos caurumos. Protams, patversmēm tā nauda ļoti noder, bet valstiskā mērogā tas ir absurdi," dusmojas Priede.
2015. gadā patversmēm par dzīvnieku uzturēšanu, glabāšanu un veterināro pakalpojumu apmaksu samaksāja 24 500 eiro (ar PVN). No 15 gada sākuma līdz šī gada 21. martam izņemti 210 suņi un kaķi. Tūkstoši savācas, jo dzīvnieki patversmēs spiesti būt ļoti ilgi.
Patversmes skaidro, ka parasti tas ir pusotrs līdz divi mēneši. Tomēr tie var būt arī trīs, četri, pieci un vairāk. Administratīvām lietām noilgums ir deviņi mēneši, krimināllietām vēl ilgāk.
PVD skaidro, ka ir dažādi aizķeršanās iemesli. "Bija Jorkšīras terjeru lieta, kad tika nodots glabāšanā viens skaits dzīvnieku, bet glabāšanas laikā sāka dzimt mazuļi," saka Vilkoviča. "Pārsvarā cenšas izskatīt mēneša laikā, bija nesen viena lieta, kur trīs dienu laikā tika izskatīta lieta tāpēc, ka pati pārkāpēja piekrita lēmuma pieņemšanai ātrākā periodā. Un arī situācija saistībā ar [Buļļu ielas] kaķiem. Mēs nekādīgi nevaram pieņemt lēmumu ātrāk, jo dzīvnieku īpašniece atrodas slimnīcā joprojām," pauž PVD objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa.
To neesot iespējams paātrināt, arī patversmes "Labās mājas" vadītāja Astrīda Kārkliņa piekrīt, ka tas ir saprotams, jo iespējams, ka saimnieks varētu vēlēties dzīvnieku atgūt.
Lai vai kā, arī šobrīd valsts mēģina atgūt iztērētos līdzekļus, bet ar lielajām summām gan neizdodas tik veiksmīgi
Bijušie saimnieki lielās summas atmaksāt nevar
"Tiesa pasaka saimniekam, ka viņš ir vainīgs pie tā, ka šis suns, kaķis, jebkurš zvērs ir uzturēts nepareizi un tika izņemts un atradās patversmē. Piespriež to, ka visa nauda būtu jāmaksā saimniekam," skaidro Ieva Rekšņa. No 2015. gada sākuma līdz 21. martam tikai vienā no 12 administratīvajām lietām nav pieņemts tāds lēmums.
"Mūsu prakse ir tāda - ja neizdodas pašiem piedzīt, nododam piedzīšanai tiesu izpildītājiem un gaidām, kad šī nauda ienāks. Mēs, protams, zaudējam, bet mēs mēģinām piedzīt vismaz to, kas valstij pienākas," stāsta Rekšņa. Jautāta, vai izdodas kaut ko piedzīt, viņa atbild: "Reizēm jā, reizēm nē. Cik es zinu, pēdējos divos gados šī tiesu prakse ir diezgan veiksmīga. Bet te ir runa par nelielām summām," piebilst Rekšņa.
Bijušajam saimniekam, it īpaši tādam, kas nav turīgs, var maksāt patiešām daudz. Tiesu izpildītāji aprakstīs tam piederošo mantu. Par citiem līdzīgiem gadījumiem spriež arī patversmes "Labās mājas" vadītāja Astrīda Kārkliņa.
"Protams, tantei tas ir nāves spriedums. No otras puses — ja tu nespēj uzturēt tādu dzīvnieku skaitu., tad tu nedrīksti turēt. Šobrīd es gribu teikt, ka ir solidāri atbildība jāuzņemas. Gan policija, gan PVD neko nedarīja, kamēr tur bija mazāks skaits dzīvnieku, un neatrisināja to," pauž Kārkliņa.
"Pašsaprotamā doma", ka dzīvnieks ir īpašums
Visas iepriekšminētās problēmas varētu atrisināt, ja mainītos cilvēku priekšstati par to, ka dzīvnieks ir lieta, manta, cilvēka īpašums. To skaidro dzīvnieku ētikas pētnieks, filozofs Artis Svece. "Lai kā mēs uztrauktos par to, ka kāds dara pāri vai justu līdzi kaut kādam valim vai lācim, tajos būtiskajos mirkļos pieņēmums, ka dzīvnieks tomēr nav līdzvērtīgs, šis pieņēmums nostrādā," komentē Svece.
Viņš norāda, ka Latvijas sabiedrības domāšana šajā ziņā neatšķiras no pārējās Eiropas vai Rietumu pasaules.
Ja apdraudēta būtu cilvēka dzīvība, policija varētu nekavējoties iekļūt publiski nepieejamā telpā.
Sveces teikto par jušanu līdzi dzīvniekiem ilustrē Tieslietu ministrijas pārstāve Elīna Feldmane. "Lai arī kā gribētos, mēs nevaram salīdzināt dzīvniekus ar cilvēkus, jo tas aizsardzības līmenis, kas ir paredzēts cilvēka dzīvībai, ir augstāks," pauž Feldmane.
Tieslietu ministrija norāda, ka likumdošanā nekas nav jāmaina, arī PVD nesaskata, kādēļ tas būtu jādara.
Tomēr - ko nozīmētu atteikties no domas, ka dzīvnieks ir īpašums? "Lielā mērā [tas nozīmētu] atteikšanos no dzīvnieku produktiem, to, ka mēs dzīvniekus nevarētu turēt mājās, vairot mūsu pašu priekam suņus vai kaķus, vai turēt mājlopus tādos apstākļos, kādos mūsdienu industriālajās fermās [tie] tiek turēti," saka Svece.
"Bet, protams, tā attieksme ir mainījusies. Pirms gadsimta būtu ļoti maz ticams, ka policists vispār varētu iedomāties uztraukties par to, kā kāds izturas pret savu suni. Šobrīd tā ir diezgan pašsaprotama un vispārzināma lieta," viņš salīdzina.
Ja vēl sabiedrība nav gatava mainīt it kā "pašsaprotamos" pieņēmumus par dzīvniekiem, var darīt to, kas likumdošanā jau ir atļauts, bet netiek pienācīgi izmantots. Te ir runa par atbildīgo institūciju nespēju vienoties par likuma burta interpretāciju un sadalīt, kas kuram ir vai nav jādara. Tāpat arī atļaujai ieiet dzīvoklī bez īpašnieka piekrišanas, ko pirmo reizi tiesai lūdza Pārtikas un veterinārais dienests, nevajadzētu palikt par pirmo un vienīgo.
