Otrais aukstais karš jau notiek, uzskata bijušais Lielbritānijas vēstnieks Latvijā un "Centra par Eiropas reformu" Londonā direktors ārpolitikas jautājumos Īens Bonds. Vēl līdz pašreizējais krīzei attiecībās ar Krieviju Rietumu līderi pieļāva kļūdu: viņi nesaprata, ka Vladimirs Putins, nosaucot PSRS sabrukumu par "20.gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu", patiešām to ir domājis. Tagad triecienu no Ukrainas konflikta izjutīs arī Latvija - taču to iespējams mīkstināt. Piemēram, Īens Bonds min balsstiesību piešķiršanu pieaugušajiem nepilsoņiem, bet viņu bērniem - "automātisku pilsonību".
Persona - Īens Bonds
- Londonas pētnieciskā "Centra par Eiropas reformu" ārpolitikas virziena direktors
- Absolvējis Oksfordas Universitāti, karjeras diplomāts, 28 darba gados Viņas Majestātes Ārlietu ministrijā ieņēmis dažādus amatus Lielbritānijas pārstāvniecībās NATO, EDSO, ASV, Krievijā un Latvijā (2005.-2007.gadā vēstnieka amatā).
- Prot angļu, franču, krievu un latviešu valodu.
- Autors virknei rakstu par viņu interesējošo problemātiku (Krievija un postpadomju telpa, Eiropas Savienības un ASV ārpolitika, Eiropas un Āzijas attiecības).
- Viens no "piecu bijušo vēstnieku atklātās vēstules" autoriem. Tajā ir brīdinājums par to, ka nesaskaņas par Ukrainas krīzi un par Krieviju var sašķelt Rietumu pasauli.
Jau pēc sarunas ar rus.lsm.lv Īens Bonds teica Lielbritānijas laikrakstam "The Telegraph": "Vismurgainākais scenārijs ir, ja "mazie zaļie cilvēciņi" parādīsies vienā no Baltijas valstīm, un tā aktivizēs [NATO līguma] piekto pantu [par kolektīvo aizsardzību].. Ja NATO atteiksies pildīt saistības atbilstoši piektajam pantam, tā pārtrauks pastāvēt."
Kira Savčenko: Kādas kļūdas, kuras Rietumi pieļāva 2013.gada rudenī - attiecībā uz Krieviju un ne tikai - galu galā noveda līdz pašreizējai situācijai?
Īens Bonds: Rietumu galvenā kļūda bija tajā, ka tie nebija sagatavoti. Lai gan nedomāju, ka Rietumus varētu par daudz ko apsūdzēt, piemēram, tajos pašos Eiropas Savienības (ES) un Krievijas samitos Rietumu līderi pastāvīgi mēģināja izvirzīt darba kārtībā jautājumu par Eiropas Savienības un Austrumeiropas attiecībām, bet Krievijas puse teica, ka to tas neinteresē.
Var, protams, teikt, ka Eiropas Savienībai vajadzēja saprast visu situācijas bīstamību vēl 2013.gada vasarā, kad Krievija noteica ierobežojumus vairāku preču importam no Ukrainas.
Tas notika laikā, kad Ukrainai parādījās progress saistībā ar asociācijas līguma ar ES noslēgšanu. Tā bija izgāšanās - nepamanīt kaut ko tādu.
Bija arī citi ilgtermiņa faktori. Kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins 2005.gadā teica, ka Padomju Savienības izjukšana bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa, viņš PATIEŠĀM tā domāja. Un liela maldīšanās no rietumvalstu līderiem bija uzskatīt, ka paziņojums ir adresēts tikai vietējiem iedzīvotājiem, kuriem ir nostalģija pēc tiem laikiem.
Kā būtu bijis jārīkojas rietumvalstu līderiem, ja viņi 2013.gadā būtu pareizi novērtējuši briesmu apmēru?
Viņiem vajadzēja sākt nopietnu diskusiju ar Krieviju par to, ko nozīmē vienošanās noslēgšana ar Ukrainu par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu. Tā neliek šķēršļus Ukrainas un Krievijas tirdzniecībai, lai gan Krievijas politiķi ne reizi vien ir apgalvojuši pretējo, taču padara neiespējamu Ukrainas iestāšanos Muitas savienībā. Ja mēs ar jums runātu pirms pirms gada, es nevarētu paredzēt, ka Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs būs spiests aiziet.
Es nevarētu paredzēt to, ka Krievija anektēs Krimu. Tas šķita pašu galveno tabu pārkāpums.
Ja mēs paskatīsimies uz citiem "iesaldētajiem" konfliktiem, uz Abhāziju un Dienvidosetiju - šīs teritorijas, īpaši pēdējo, Krievijai bija visi iemesli anektēt. Taču Maskava baidījās, ka starptautiskā reakcija būs nozīmīgāka nekā oficiāla neatzīšana. Es nevaru apsūdzēt nevienu Rietumu līderi par to, ka viņš negaidīja šādu soli: kopš Otrā pasaules kara bija pagājuši 60 gadu un pat aukstā kara laikos valstu robežas palika neaizskaramas. PSRS bija milzu ietekme vai pat kontrole pār to, kas notika Polijā, Čehoslovākijā vai Ungārijā, taču Kremlis nekad neteica: "Ziniet, Polija kādreiz bija Krievijas daļa... Ņemsim to Padomju Savienībā."
Kā Kremlim izdevās tik ātri un efektīvi destabilizēt situāciju Austrumukrainā?
Šī teritorija jau bija korumpēta un tika slikti pārvaldīta. Krievijai būtu daudz sarežģītāk, ja ukraiņi labāk tiktu galā ar savu valsti, un es ar to domāju ne tikai austrumus. Ne jau velti Ukraina nokļuva zemāk par visām Eiropas valstīm "Transparency International" reitingā - pasaules korupcijas indikatorā.
Ne jau tāpat vien Ukraina, kurai, izkļūstot no aukstā kara, bija apmēram tāds pats ekonomikas rādītājs kā Polijai, devās pretējā virzienā.
Valsts pārvalde bija tik slikta, ka dažās valsts daļās tā nepastāvēja vispār. Kad viss sāka jukt, nebija pat spēka struktūru, lai cīnītos. Demonstrāciju laikā miliciju praktiski neredzēja, valdības ēkas nebija, kam apsargāt.
Runājot par citām teritorijām, kuras potenciāli ir pakļautas destabilizācijai no Kremļa puses, daudzi min Baltiju...
Neatkarīgi no pases vai nacionalitātes ES iedzīvotāji var brīvi pārvietoties Eiropas iekšienē, un tas ļoti atšķiras no situācijas, kad viņi iestrēgst Austrumukrainā vai Krimā. Turklāt jums ir partijas, kuras pārstāv krievvalodīgo intereses. Tomēr man šķiet, ka Igaunijā šis jautājums ir atrisināts labāk: nepilsoņiem ir atļauts balsot pašvaldību vēlēšanās. Tādējādi cilvēkiem parādījās izjūta, ka viņi kaut kā var ietekmēt notiekošo. Līdz Krimas konfliktam situācija Latvijā pakāpeniski kļuva labāka. Nilu Ušakovu sākumā ievēlēja par mēru ar koalīcijas spēkiem, bet atkārtoti viņš jau tika ievēlēts pats par sevi.
Tas viss liecināja par to, ka cilvēki bija sākuši izturēties pret "Saskaņas centru" kā pret parastu partiju.
Taču šīs krīzes kontekstā tā cilvēku acīs izskatījās pārāk tuva Krievijai. Atsevišķi tā biedri pat atbalstīja Krimas aneksiju, un tā kļuva par kļūdu. Tas arī apgrūtināja tās ieiešanu valdošajā koalīcijā. Ļoti žēl: ar "Saskaņas" atnākšanu pavērās vairāk iespēju tiem, kuri uzskatīja, ka Latvijai ir vajadzīga partija ar sociāldemokrātiskiem uzskatiem. Es baidos, ka tagad šis progress ir zaudēts.
Kāda ietekme bija Ukrainas un Krievijas konfliktam uz sabiedrību Baltijas valstīs?
Ir svarīgi pievērst uzmanību Krievijas plašsaziņas līdzekļiem, kuri ir ļoti populāri Latvijā, konkrēti - Pirmajam Baltijas kanālam (PBK). PBK ir liela priekšrocība salīdzinājumā ar vietējiem kanāliem jebkurā valodā. Vietējiem kanāliem ir daudz mazākas auditorijas un ieņēmumi no reklāmas, tiem nav iespējas ražot augstas kvalitātes saturu, jo spēles noteikumi ir ļoti nevienlīdzīgi.
Patiešām, notiek propagandas karš, un diemžēl vietējo, tā teikt, aizsardzības līdzekļu ir pamaz. Visu etnisko vai lingvistisko grupu cilvēkiem ir jābūt ticamai informācijai par situāciju valstī.
Jā, ideja par kopīgu Baltijas kanālu krievu valodā pastāv jau sen, taču neviens droši nezina, vai tā darbosies.
Es nekad neesmu ticējis mītam par to, ka krievus Latvijā apspiež un veic pret tiem masu represijas, taču man šķiet, ka nepilsoņu bērniem Latvijas pilsonība ir jāpiešķir automātiski. Tas ir neliels solis, taču šādi pēc dažām paaudzēm pats nepilsonības institūts vienkārši beigs pastāvēt.
Vai Rietumu līderi saprot, cik bīstama Latvijai pašlaik ir šāda atrašanās kaimiņos?
Pēdējos sešos mēnešos Latvijā notika daudz vairāk vizīšu, tostarp arī Lielbritānijas ministru vizītes, nekā ilgā laika posmā pirms tam. Latvijai vajadzētu palielināt izdevumus aizsardzībai līdz 2% no iekšzemes kopprodukta; protams, tas nedos atbildi uz reālajiem draudiem, taču būs signāls sabiedrotajiem, ka jūs nopietni izturaties pret drošību, un tas nostiprina vēlmi jums palīdzēt.
Galvenais ir jautājums par enerģētisko neatkarību. Latvijai ir paveicies - jums ir Inčukalns. Krievijai ir ļoti sarežģīti atslēgt gāzi, jo gāze tiek piegādāta atpakaļ uz Sanktpēterburgu un Pleskavas apgabalu. Igaunija iegūst slānekļa naftu, kas var ļoti nepatikt Eiropai, taču dod valstij enerģētisko neatkarību no Krievijas. Lietuvai tagad ir pašai savs gāzes terminālis. Pēc neseno stresa testu rezultātiem, vairākums valstu Eiropā var izdzīvot bez Krievijas gāzes vismaz sešus mēnešus: tas nebūs vienkārši, taču ir pilnībā iespējams.
Vai jūs patiešām ticat, ka NATO iejauksies, ja Krievija militāri uzbruks Latvijai?
NATO mērķis ir pamanīt konfliktus laikus un novērst tos. Tā kā, ja uzbrukums noticis, tātad mēs jau esam cietuši neveiksmi. Tāpēc tagad ir jādomā, kā to nepieļaut.
NATO jau ir Baltijas valstu un Polijas aizsardzības plāns, lai gan ilgu laiku tā nebija. Reģionā arī regulāri tiek veiktas mācības un kaut kāds, lai arī neliels, NATO karavīru skaits vienmēr atrodas trīs Baltijas valstu teritorijā. Tas viss liecina par to, kam var rasties slikti nodomi, - šīs valstis tiek aizsargātas tāpat kā citas alianses dalībvalstis.
Mēs bažījamies, ka Putins ir pārliecināts - viņš var izmanot to, ko kodolstratēģijas terminoloģijā dēvē par eskalācijas dominanci, ka viņš vienmēr varē draudēt ar kaut ko vairāk nekā mēs. Aukstā kara laikā pasauli palīdzēja paglābt tas, ka abas puses lieliski zināja, ko spēj pretinieks. Abām pusēm bija kodolieroči un tās par to bija labi informētas.
Šāda tipa konfrontācijās ir ļoti svarīgi zināt, tieši ko ir gatavs darīt pretinieks - kari sākas, kad cilvēki līdz galam nesaprot, kāda var būt reakcija.
Vai ir iespējama jauna aukstā kara sākšanās, ja izpratne neparādīsies?
Ja tas nenotiks, ir iespējama "karstā" kara sākšanās. Jauns aukstais karš jau notiek. Nesenā Putina uzstāšanās Federālajā sapulcē parādīja - ideoloģiskās konfrontācijas valodas izmantošana ir nepārprotama, un viņš nepavisam necenšas panākt, lai attiecības atgriežas tajā līmenī, kāds bija pirms trim četriem gadiem. Tagad jautājums ir par to, kā nepasliktināt situāciju.
Vai Ukraina varēs dabūt atpakaļ Krimu?
Īstermiņa perspektīvā - nē. Taču arī četrdesmitajos gados mēs negaidījām, ka Baltijas valstis kādreiz atkal iegūs neatkarību. Taču pasaule mainās, un, lūk, jūs atkal esat neatkarīgi. Eiropas Savienība ir izvēlējusies pareizo taktiku - Krimas aneksijas neatzīšanu. Militāra risinājuma šajā gadījumā nav, taču kurš gan zina, kas notiks pēc trīsdesmit četrdesmit gadiem.
Bet atjaunot Kijevas jurisdikciju pār valsts austrumiem?
Par to var runāt drošāk. Situācija tur nav līdzīga situācijai Abhāzijā vai Dienvidosetijā, kur bija spēcīgas un izveidojušās separātistu kustības. Doņeckas vai Luganskas gadījumā tādu nav: viss tika izveidots mākslīgi un pastāvīgi viss mainās. Ja Krievijai un Ukrainai izdosies panākt politisku vienošanos, tad šīs kustības vienkārši izzudīs. Taču integrēt šīs teritorijas nebūs vienkārši, ņemot vērā, kāds trieciens tika dots.
