Daudzviet Eiropā arvien nopietnāk apspriež ideju par beznosacījumu pamatienākuma ieviešanu. Nākamgad šo ideju nelielā pilotprojektā sāks izmēģināt Somija. Pirms dažiem mēnešiem par to referendumā balsoja arī Šveices iedzīvotāji, tomēr priekšlikums tika noraidīts.
- Būtība – konkrēta summa katram bez nosacījumiem
- Idejas aizstāvis Vācijā tic - vakardienas utopija ir šodienas realitāte
- Reforma kardināli mainītu "naudas – darba" attiecības
- Pašreizējo pabalstu sistēmu uzskata par pazemojušu
- Sistēmu finansētu no pašreizējiem pabalstiem un reformējot nodokļus
- Skeptiķiem bažas - vai kāds gribēs strādāt?
Beznosacījuma ienākuma atbalstītāji uzskata: šāda reforma kā ar burvju mājienu atrisināšot visas nabadzības un nevienlīdzības problēmas. Skeptiķi turpretī to dēvē par nefinansējamu sapni. Šogad, iedvesmojoties no Somijas un Šveices piemēriem, ar jaunu sparu pie beznosacījuma ienākuma idejas lobēšanas ķērušies aktīvisti arī Vācijā.
Ar ko ideja par beznosacījuma ienākumu ir tik pievilcīga? Un kas tā ir: fantastiska utopija vai gluži reāla iecere?
Konkrēta summa ikviena iedzīvotāja kontā
Ir svētdienas rīts Berlīnē. Uz pasākumu, kuru sarīkojuši beznosacījuma ienākumu idejas aizstāvji, ieradies kupls interesentu pulks. Ar mikrofonu rokās klausītāju priekšā stāv Gecs Verners. Septiņdesmit divus gadus vecs, stalts vīrs džinsos, T kreklā un žaketē. Gecs Verners ir Vācijā pazīstamākais cīnītājs par beznosacījuma ienākuma ieviešanu. Varētu teikt, šīs idejas tēvs. Lai uzmundrinātu agrajā rīta stundā nedaudz samiegojušos publiku, Verners aicina kopkorī nodziedāt kādu senu bērnu dziesmiņu. "Brāli Jēkab, brāli Jēkab," tā skan tās vārdi. "Vai tu vēl guli? Vai nedzirdi zvanus?"
Šai dziesmai, kā saka pats Verners, esot simboliska nozīme. Jāmostas esot ne vien tiešā, bet arī pārnestā nozīmē. Pienācis laiks reformām. Jāmaina novecojušās paradigmas un radikāli jāpārkārto pastāvošās ekonomiskās un sociālās sistēmas.
Reformas būtība ir ļoti vienkārša. Jālikvidē visi sociālie pabalsti un līdz ar tiem arī birokrātiskās institūcijas, kas atbild par to sadali.
Tā vietā jāievieš vienāds beznosacījuma ienākums visiem iedzīvotājiem. Tie varētu būt, piemēram, 1000 eiro mēnesī.
Konkrēta summa gan neesot tik būtiska. Tā atkarīga no finansiālajām iespējām un cenu līmeņa. Galvenais, lai ienākums pilnībā segtu cilvēka cienīgas dzīves pamatvajadzības.
Vēl svarīgāk: lai bez jelkādiem papildu nosacījumiem ik mēnesi ieripotu ikviena iedzīvotāja kontā. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks strādā vai ne.
"Vakardienas utopijas ir šodienas realitātes!"
Skaidrs, ka pagaidām šis izklausoties pēc utopiska priekšlikuma. Tomēr tas esot vien laika jautājums, līdz sabiedrība to pieņems, par to pārliecināts Gecs Verners.
"Tas ir līdzīgi kā uzņēmumā, to es zinu pēc savas pieredzes. Jums kā uzņēmējām ir jārūpējas par to, lai jūsu kolēģi un darbinieki jūtas iedvesmoti, lai iedegas par mērķiem, kurus vēlaties sasniegt. Lai viņi paši nonāk pie sajūtas: "Pag, jā, tik tiešām, tas ir tas, ko mēs gribam!" Taču tad, kad kāds ceļā uz savas idejas īstenošanu atrodas pārāk ilgi, par viņu mēdz teikt: "Ak, viņš ir utopists." Bet utopisti ir paši svarīgākie ļaudis!" saka Verners.
"Viss, kas ir pašsaprotams šodien, reiz bijis utopija. Mūsu kulturālie sasniegumi – tie visi bija utopijas. Vakardienas utopijas ir šodienas realitātes. Un kur ir rītdienas realitātes? Tās ir šodienas utopijas," skaidro aktīvists.
Gecs Verners par beznosacījuma ienākuma ieviešanu Vācijā aģitē jau no divtūkstošo gadu sākuma. Taču viņš pats nebūt nav cilvēks, kurš no šīs idejas īstenošanas varētu ko iegūt personīgi. Verners ir pazīstamās veikalu ķēdes "DM" dibinātājs un līdzīpašnieks. Pēc personīgā finansiālā stāvokļa - miljardieris.
Nevis darbs naudai, bet nauda darbam
Beznosacījuma ienākuma aizstāvju kustībās, kas Vācijā pēdējos gados kļūst arvien aktīvākas, gan lielākoties darbojas ļaudis no citiem sabiedrības slāņiem. Tie ir bezdarbnieki, zemi atalgotu darbu strādnieki. Tomēr pēdējā laikā simpātijās šai idejai arvien biežāk atzīstas arī lielu Vācijas uzņēmumu TOP menedžeri. Kas viņus fascinē šajā šķietami neprātīgajā idejā? Un vai vispār kaut teorētiski pastāv iespēja, ka tamlīdzīga paradīze zemes virsū – nauda bez nosacījumiem itin visiem - var tikt uzbūvēta?
Kā savā grāmatā skaidro Gecs Verners, mēs dzīvojam totālā ārējās apgādes sabiedrībā. Naturālā saimniecība vairs nav iespējama, "savs zemes pleķītis" kā brīva cilvēka materiālās eksistences pamats pieder pagātnei. Itin viss, kas vajadzīgs eksistencei, nopērkams tikai par naudu. Turklāt tas allaž ir kāda cita – citu darbinieku vai mašīnu – saražots.
Arī ikviena cilvēka darbs mūsdienu ekonomikā vienmēr ir "darbs citiem", nevis "pašam sev". Tādēļ Verners piedāvā apgriezt kājām gaisā gadsimtiem pastāvējušo darba morāli.
Nevis darbs ir priekšnosacījums, lai saņemtu ienākumus, bet gan ienākumi nepieciešami, lai vispār varētu strādāt. Vajadzīgs apģērbs, pārtika, izglītība, dzīvesvieta.
Otrkārt, pētījumi rāda, ka iedzīvotāji ne mazākos apmēros strādā arī neapmaksātu darbu: kā brīvprātīgie organizācijās, rīkojot kultūras pasākumus, audzinot bērnus, kopjot slimus tuviniekus. Bez šā darba ieguldījuma šodienas sabiedrība būtu citāda, nekā tā ir. Tātad arī tas būtu pelnījis tikt atalgots.
"Ir absurdi, ka par spīti tam, ka darba produktivitāte gadu gaitā pieaug, preču daudzums palielinās un to saražošanai automatizācijas dēļ jāpieliek arvien mazāk pūļu, arvien vairāk cilvēku nonāk materiālā un finansiālā nedrošībā. Citiem vārdiem: kur paliek labumi, ko nodrošina tehnoloģiskais progress?" beznosacījuma ienākuma ideju pamato kāda no kustībām Vācijā.
Turklāt labumi ne tikai "pazūd", bet arī apdraud to radītājus – strādājošos. Turpmākajos gadu desmitos daudzus darbiniekus turpinās aizstāt automatizētas iekārtas.
No tā izriet paradokss: no vienas puses, automatizācija, ietaupot darbaspēka resursus, padarīs sabiedrību arvien bagātāku. No otras – miljoniem cilvēku draud nabadzība, jo nebūs darba un līdz ar to cilvēka cienīgu ienākumu neatkarīgi no spējām un izglītības līmeņa. Turklāt viņi paši pie tā nebūs vainīgi.
Pabalstu sistēma – novecojusi un pazemojoša?
Tiesa gan, jau šodien vairumā moderno valstu pastāv sociālās apdrošināšanas sistēmas. Neviens, kurš kādu iemeslu dēļ nespēj nopelnīt iztiku ar darbu, arī šodien nepaliek bez atbalsta. Ir valstis, kur sociālie pabalsti ir bagātīgi. Ir arī tādas, kur atbalsts drīzāk ir vien dekoratīvs un faktiski izdzīvošanu nodrošināt nespēj. Tomēr - kas gan vainas šai sistēmai?
Beznosacījuma ienākuma piekritēji uzskata: vaina ir tur, ka šī sistēma cilvēkiem palīdz tikai uz nosacījumu pamata. Lai saņemtu pabalstu, cilvēkam jāpierāda, ka tas patiesi ir vajadzīgs. Piemēram, trūcīgajiem, lai pretendētu uz pabalstu, jāapliecina, ka viņu ienākumi ir pārlieku zemi. Bezdarbnieka pabalstu var saņemt tikai tie, kas zaudējuši darbu. Slimojošajiem jāpierāda, ka ir slimi.
Šī sistēma ir novecojusi, pazemojoša un cilvēktiesības aizskaroša, tā spriež reformas piekritēji.
Piemēram, ilgstošajiem bezdarbniekiem Vācijā jāpilda pazemojoši institūciju norādījumi, jāatsakās no uzkrājumiem, jāpacieš negaidīti ierēdņu apmeklējumi mājās, jāpieņem darba piedāvājumi, kas neatbilst viņu kvalifikācijai un interesēm. Citādi draud sankcijas un pabalsta samazināšana.
Šāda sistēma ne vien aizskarot cilvēktiesības, bet arī tās efektivitāte esot apšaubāma - piespiežot cilvēku darīt to, ko viņš nevēlas, rezultāts ir sliktāks nekā tad, ja cilvēks dara sev tīkamu darbu, tā, uzstājoties telekanāla "Phoenix" raidījumā par beznosacījuma ienākumu, nesen skaidroja Gecs Verners.
"Beznosacījuma pamatienākums nenozīmē, ka mēs pasakām: nu tev vairs nav vajadzības strādāt. Nē, tas nozīmē: mēs tev dodam uzticības kredītu. Tagad parādi, ko tu spēj! Jo mana pieredze liecina, ka ikviens cilvēks tiecas uz izaugsmi, vienmēr grib vairāk, nekā viņam ir patlaban. Ja kādam iedod 1000 eiro, viņam drīz vien ar to ir par maz. Tiecoties pēc "vairāk", viņš var sevi pašrealizēt, būt aktīvs, tad viņam rodas idejas," skaidroja Verners.
Taču kāpēc šāds ienākums būtu jāizmaksā visiem – arī tiem, kuriem ir labi atalgots darbs un kuri necieš no nabadzības?
Tas ir idejas kodols: panākt, ka neviens vairs nav spiests atrasties pazemojošā lūdzēja statusā krīzes situācijā un iegūst īstu personīgo brīvību.
Vēloties pelnīt vairāk par minimālo ienākumu, cilvēki izvēlēsies tikai tādu darbu, kas pašiem sagādā gandarījumu. Tā paaugstināsies radošums un produktivitāte, ekonomikai sniedzot ieguvumu.
Savukārt netīkamajās profesijās vai nu darba devēji būs spiesti palielināt algas, vai arī tās pilnībā automatizēt.
Finansējums – pašreizējie pabalsti un nodokļi
Un tomēr: kā gan šo paradīzi iespējams finansēt? Tas ir pirmais jautājums, kas nāk prātā skeptiķiem. Šis jautājums vispār nav svarīgs, turpretī uzskata Verners.
Īstais jautājums esot: "Vai sabiedrība ir spējīga nodrošināt tik daudz preču un pakalpojumu, lai 82 miljoni Vācijas iedzīvotāju varētu dzīvot ar vismaz 1000 eiro mēnesī?" Atbilde esot "jā".
Viņa aprēķini liecina, ka 2009. gadā Vācijas sociālie izdevumi (visus pabalstus kopā skaitot) bijuši 750 miljardi eiro.
Apvienojot visus pabalstus un likvidējot visas birokrātiskās institūcijas, rastos summa, ar kuru segt lielāko daļu izmaksu.
Trūkstošo varētu iegūt, reformējot nodokļu sistēmu: likvidējot visus nodokļus un atstājot tikai vienu – ļoti augstu patēriņa nodokli.
Kritiķi gan Vernera aplēses dēvē par nereālām. Lai šādu sistēmu ieviestu, Vācijai būtu jāuzņemas jauns parādu slogs.
Vai kāds vēl gribēs strādāt?
Tomēr visgrūtāk atbildamais ir jautājums par iespējamo iedzīvotāju dzīvesstilu ar pamatienākumu. Vai kāds vēl strādās?
Kristīgo demokrātu partijas Bundestāga frakcijas vadītāja vietnieks Mihaels Fuhs domā, ka šeit slēpjas liels risks, tā viņš sacījis telekanāla ZDF diskusijā par pamatienākumu.
"Būs cilvēki, kuri teiks; "Ak, Dievs, ja es par savu četru personu ģimeni varu saņemt 4000 eiro mēnesī, tad kāpēc gan man vēl turpināt strādāt. Tad es vairs nedarīšu neko. Viss. Ja es par nekā nedarīšanu varēšu dabūt 4000 eiro mēnesī, tad es ļoti rūpīgi apsvēršu, vai vēl ir vērts iet uz darbu," saka Fuhs.
Gluži citādās domās ir Kreiso partijas pārstāve Katja Kipinga.
"Jūsu skatījums ir: cilvēki mūsu sabiedrībā strādā tikai tāpēc, ka viņus dzen bailes zaudēt iztikas līdzekļus un bezizejas situācija. Tas vienkārši nav tiesa. Vaicājot aptaujās, kā cilvēki vēlētos dzīvot, ja viņiem būtu beznosacījuma ienākums, cilvēki atbild: "Tad es strādātu nedaudz mazāk, vairāk laika veltītu brīvprātīgajam darbam vai ģimenei." Gandrīz neviens nesaka: ak, tad es visu dienu gulētu šūpuļtīklā," norāda Kipinga.
Tomēr nedz vienai, nedz otrai pārliecībai īsti nav pierādījumu. Pasaulē vēl nav bijis valsts, kurā būtu pilnībā ieviesti beznosacījuma ienākumi. Cilvēku uzvedība šādos apstākļos nav paredzama. Tas arī varētu būt lielākais šķērslis, lai šo ideju īstenotu.
Tomēr ir skaidrs, ka diskusiju par beznosacījuma ienākumu turpmāk būs arvien vairāk. Nākamā gada parlamenta vēlēšanās Vācijā startēs arī kāda nesen dibināta partija, kurai ir tikai viens lozungs – ieviest pamatienākumu ikvienam.
Par to būs jārunā arī valdošajām partijām, jo kopš ASV prezidenta vēlēšanām par tā dēvēto "modernizācijas zaudētāju" problēmām kļuvis grūti klusēt arī Vācijā. Tie, kas klusēs, riskē ar to, ka viņu vietā nāks citi.
