Bezmaksas raidlaiks komerctelevīzijām – nekontrolēts sabiedriskais pasūtījums bez naudas saturam

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nedēļas beigās sola izsludināt konkursu par tiesībām raidīt bezmaksas apraidē, kur piektā televīzijas kanāla vieta atbrīvojās pēc «Ogres Televīzijas» finanšu nedienām. Būtībā tikai sabiedriskā pasūtījuma dēļ izveidotās televīzijas ātrās beigas izgaismo vismaz divus būtiskus trūkumus pašreizējā sistēmā – pirmkārt, nauda satura veidošanai tiek piešķirta par ētera laiku bez nopietnas kontroles, bet, otrkārt, ar saņemtajām dotācijām pietiek tikai tam, lai televīzijas norēķinātos par apraides maksu. Tādējādi veidojas savdabīgs apburtais loks, ka īsti labu kvalitāti no televīzijām nemaz nevar prasīt, jo raidījumi top teju pēc katra saprašanas un spējas atrast tam naudu.

Vēl līdz jūlijam bezmaksas apraidē raidīja pieci televīzijas kanāli – sabiedriskie mediji Latvijas Televīzijas pirmais un septītais kanāls, kā arī trīs komerctelevīzijas: «Rīga TV24», «Re:TV» un «Ogres Televīzija». Nelielās reģionālās televīzijas bezmaksas apraidē nokļuva pērnā gada sākumā pēc tam, kad ar ilgu un skaļu strīdu bezmaksas apraidi pameta zviedru mediju kompānija MTG grupa, kas plašāk zināma ar televīzijas kanāliem TV3 un LNT.

 „Tad sākās mūsu problēmas, jo mēs sapratām – ja paliek tikai divas programmas, skatītājiem vairs nav tik interesanti, ka viņi nepaliks bezmaksas apraidē. Bet, ņemot vērā, ka tie ir pārsvarā maznodrošinātie skatītāji, kuri neiegādājas nekādas papildu iespējas, būtu ļoti netaisnīgi, ja viņiem tiktu liegtas iespējas saņemt papildu informāciju, ne tikai to, ko piedāvā divi Latvijas Televīzijas kanāli. Tad mēs izsludinājām šo konkursu, kura finansējums bija tieši tik liels, lai segtu šo bezmaksas apraides samaksu. (..) Tas bija pirms pusotra gada. Tā apraides samaksa uz to laiku bija apmēram 300 tūkstoš eiro,” stāsta Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja pienākumu pildītāja Aija Dulevska.

Trijām televīzijām vēl pusotru gadu spēkā līgums par dalību bezmaksas apraidē

Lai gan elektronisko mediju pašreizējā uzraudze Dulevska runā it kā pagātnes formā, tieši tāda situācija turpinās pašlaik, turklāt nekas neliecina, ka kaut kas mainīsies tuvākā pusotra gada laikā, kamēr ar reģionu televīzijām spēkā līgums par dalību bezmaksas apraidē. Nozarē un arī pie naudas sadales atbildīgajās institūcijās visi labi zina, ka trim televīzijām piešķirtais aptuveni viens miljons eiro pēc būtības tiek pārskaitīts «Latvijas Valsts radio un televīzijas centram», ko mēdz dēvēt vienkārši par TV torni. Taču, lai pie tādas naudas – ap 350 tūkstošiem eiro gadā – tiktu, komerctelevīzijām jāpretendē konkursā par sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Tā «Ogres Televīzija» apņēmās radīt saturu bērniem un jauniešiem, bet «Re:TV» veido pozitīvus sižetus un itkā iedvesmojošus stāstus par dzīvi laukos. Savukārt «Rīga TV24» no centrālā biroja un studijas Blaumaņa ielā seko sabiedrībā aktuālajiem procesiem ar ziņām, tiešraidēm un televīzijas diskusijām.

"Rīga TV24" trumpis - tiešraides

Ieejot «Rīga TV24» atvērta tipa birojā Blaumaņa ielas namā, ziņu vai citu tā brīža ētera raidījumu tapšanu ikviens var vērot klātienē. Televīzijā var ieiet caur tās pašas kompānijas krogu, pāris stāvos kompakti izvietotas ziņu, diskusiju un pavāru raidījumu studijas. Celtniecības trokšņi no pagraba, kur top studija septiņu mēnešu realitātes šovam par dzīvi uz Marsa, manāmi arī tiešraidēs. Un tiešraides «Rīga TV24» direktors Klāvs Kalniņš sauc par savas televīzijas trumpi:

„Plašā veidā mēs atspoguļojam notikumus tiešraidē. Viens ir tas, ka mēs pieslēdzamies no studijas ar viesiem, paralēli mums ir viena vai divas kameras tiešraidē no notikuma vietas. Ir televīzijas, kas uztaisa ziņas un parāda vakarā, mēs rādām notikumus tiešraidē, mēs bijā vienīgā televīzija Latvijā, kas parādīja visu piketa [pret bēgļiem] garumu. Otrs – mēs redzam plašu, transformējamu skatuvi, (..) cilvēkam ir iespēja nākt iekšā, skatīties savus iemīļotos raidījumus. (..)”

Gan televīzijas telpās, gan skatītājiem otrpus «Rīga TV24» ekrāna varētu rasties iespaids, ka sabiedriskais pasūtījums tiek izpildīts nevis sabiedrības interesēs, bet gan pašu priekam – jauniešu vadītos raidījumos nāk vieni un tie paši viesi, par politiku aicina izteikties aktierus un astrologus, raidījumu it kā nopietnās tēmas paliek neizrunātas, bet ēteru aizpilda stundām ilgas tiešraides no Rīgas maznozīmīgiem pasākumiem.

Kanāla direktors Klāvs Kalniņš uzskata, ka ar sabiedriskā pasūtījuma izpildes kvalitāti problēmu nav, jo sabiedrība tieši to prasa: „Viņiem neinteresē ziņas astoņos; viņiem vai nu interesē notikumi te un tagad, vai kaut kas alternatīvs. Un šīs ir īstenībā alternatīvās ziņas, kur tu vari četriem pieciem notikumiem Latvijā sekot līdzi nedaudz savādākā veidā. Ja tu neesi atšķirīgs, tad tu neesi interesants. Modernajām televīzijām jābūt ar kaut ko atšķirīgām. [Saistībā ar sabiedrisko pasūtījumu] NEPLP mūs kontrolē ļoti stingri.”

NEPLP sekošana komerctelevīzijām par uzdevuma izpildi - drīzāk formāla

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pagaidu vadītāja Aija Dulevska par sabiedriskā pasūtījuma izpildes kontroli runā drīzāk kā skatītāja, nevis mediju darba uzraudze.

„Protams, ka mēs pārbaudām. Es pati regulāri sekoju līdzi šiem raidījumiem, tā kā esmu atbildīgā par komerctelevīzijām. Skatos raidījumus, visiem 100% nevaru izsekot, bet zinu un redzu, kas tur notiek. Kolēģis Ivars Zviedris skatās, jo viņam mājās ir tikai bezmaksas apraide. (..) Mēs arī regulāri kontaktējamies ar šīm televīzijām, izsakām savu viedokli.”

Par saņemtajiem 350 tūkstošiem eiro gadā mazās televīzijas Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei atskaitās ar to, vai pietiekamā daudzumā ar sabiedrisko pasūtījumu ticis aizņemts ētera laiks. Padome ik ceturksni arī mediju ekspertiem pasūta recenzijas, taču tās tiek nodotas pašām televīzijām, lai izmanto pēc saviem ieskatiem. Televīziju saturu vērtējuši Latvijas Universitātes pasniedzējs Rolands Tjarve un Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka.

„Es gribētu teikt, ka pakāpeniski, lēnām kvalitatīvi  uzlabojumi ir redzami tikai „TV24”, jo tur radošais potenciāls ir diezgan liels un acīmredzot aizrautība lielāka. Protams, ir jautājums, kas ir šie saturi un kāpēc tie tiek veidoti, bet principā no vizuālās kvalitātes, no produkta viedokļa, tad grūti, bet tomēr vislabāk iet „TV24”. „Re:TV” ir produktu grozs, ko viņi savāca no visām reģionālajām televīzijām, neveido liela kanāla konceptu. Protams, mazturīgā auditorija – varbūt viņiem arī prasības pret kvalitāti nav tik lielas” spriež Līdaka.

Līdzīgs vērtējums redzams arī mediju eksperta Rolanda Tjarves recenzijās, kurās arī teikts, ka raidījumos pieteiktās sociālpolitiski nopietnās tēmas ne vienmēr atbilst saturam, turklāt raidījumu veidotājiem trūkst pieredzes.

Taču abi eksperti vērtē, ka pašreizējā situācijā no komerctelevīzijām prasīt satura kvalitāti nemaz nebūtu īsti godīgi, jo būtībā visa nauda, kas tiek saņemta par it kā sabiedrisko pasūtījumu ar konkrētiem raidījumiem, patiesībā tranzītā uzreiz tiek pārskaitīta Satiksmes ministrijai pakļautajam Latvijas Valsts radio un televīzijas centram (LVRTC) par apraides nodrošināšanu.

Tā sauktais tornis no pieciem kanāliem par apraidi gadā iekasē pusotru miljonu eiro. Tā ir konstanta summa, tāpēc, no apraides aizejot «Ogres Televīzijai», palikušajiem četriem kanāliem ikmēneša maksājums augs no 24 uz gandrīz 30 tūkstošiem eiro.

Eksperti: jāpārskata apraides naudas tērēšanas efektivitāte

Apraides maksu nodēvēt par sabiedrisko pasūtījumu nozīmē melot, vienisprātis ir gan Gunta Līdaka, gan Rolands Tjarve, domājot, ka stingri jānodala „torņa lietas” no satura apmaksas.

„Varbūt padomei kopā ar Satiksmes ministriju vajadzētu pārskatīt šīs apraides naudas iztērēšanas efektivitāti. Varbūt mums nevajag tērēt to miljonu uz trim mazajiem kanāliem? Varbūt vajag iet citus ceļus, jo problēma ir tāda –

tas, ko mēs pašlaik redzam, tā ir publiska melošana. Man kā mediju ekspertam un Latvijas pilsonim tas liekas nepieņemami. Cilvēkiem pasaka – mēs maksājam par sabiedrisko pasūtījumu, īstenībā tā ir samaksa tornim. Tad sabiedrisko pasūtījumu – kā gribat, tā taisāt. To visi zina, sarunās atzīst, un tas ir ļoti nepatīkami. Ja viena neatkarīga institūcija un politiķi, kuri piešķir naudu šai institūcijai, zina, ka nauda tiek piešķirta meliem, tad man ir kauns par valsti,” secina Tjarve.

To atzīst arī «Latvijas Valsts radio un televīzijas centra» kapitāldaļu turētāja pārstāvis satiksmes ministrs Anrijs Matīss no «Vienotības».

„Jā, mediju ekspertiem ir taisnība, es pilnīgi piekrītu, ka varētu šīs apraides izmaksas nodrošināt pa tiešo Latvijas Valsts radio un televīzijas centram, nevis izmantojot subsidētus, dotētus raidījumus vai  valsts pasūtījumu konkrētajām televīzijām. Tātad neatkarīgi no  dalībnieku skaita, kas šajā bezmaksas apraidē ir.”

Taču Matīss nepiekrīt ekspertu rosinājumam, ka apraides izmaksas varētu būtiski samazināt vai pat pilnībā segt uz paša Latvijas Valsts radio un televīzijas centra ievērojamās peļņas rēķina. Tā vietā Matīss piedāvā vien variantu, ka apraidei nepieciešamo pusotru miljonu eiro Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome tā sauktajam tornim varētu maksāt nepastarpināti.

Par Satiksmes ministrijas nostājas maiņu pozitīvi izsakās mediju uzraudze Dulevska. Tomēr tas nenozīmētu, ka sabiedriskajam pasūtījumam naudas būs vairāk. Tieši pretēji – tad par dalību bezmaksas apraidē varētu nemaksāt nemaz.

„Tad tornis tieši saņemtu savu finansējumu, un mēs rīkotu konkursu ar nosacījumiem – ja jūs izpildāt tādus un tādus priekšnoteikums, tad jums ir tiesības atrasties bezmaksas apraidē.  Tālākais par naudas došanu vai nedošanu ir valsts rīcībpolitikas jautājums, un pašlaik tiek runāts par mediju atbalsta fonda tapšanu, kur ir runa par komercmediju atbalstu kopumā. Līdz ar to varētu pretendēt uz finansējumu, kas daļēji ir kā sabiedriskais pasūtījums, bet tas nenāk no tās pašas kabatas, kur ir sabiedriskā radio un televīzijas nauda,” saka Dulevska.

Jaunu kārtību varētu ieviest pēc nākamā gada, kad beigsies pašreizējie trīs gadu līgumi ar mazajām komerctelevīzijām. Līdz tam būšanai bezmaksas apraidē ir divi galvenie ieguvumi – tas, ka kanāls ir redzams visā valstī, kā arī noteikums, ka šīm televīzijām obligāti jābūt iekļautām arī kabeļoperatoru piedāvājumos. Tādējādi komerctelevīzijas var audzēt auditoriju un līdz ar to arī reklāmas ieņēmumus. To gan apgrūtina MTG grupas teju vai monopolstāvoklis, kas, pēc mazo televīziju datiem, «paņemot» ap 70 procentus reklāmas tirgus.

Pašlaik nav oficiālas statistikas, cik daudz no visiem skatītājiem samierinājušies ar bezmaksas virszemes televīziju. Nozare min, ka to skatās tikai pieci līdz 12 procenti no visas auditorijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti