Bez valsts atbalsta bērnus ar īpašām vajadzībām grūti iekļaut parastajās skolās

Mērķis iekļaut bērnus ar īpašām vajadzībām vispārizglītojošās skolās ir viens no izglītības politikas prioritātēm. Tuvāko piecu gadu laikā valsts cer integrēt vispārējās skolās 10% bērnu ar mācīšanās vai citām grūtībām.

Lai to veicinātu, Eiropas projekta ietvaros pirms četriem gadiem tika izveidoti astoņi iekļaujošās izglītības atbalsta centri visā Latvijā. Tajos strādāja pedagoģiski medicīniskā komisija, kur speciālisti izvērtēja bērnu spējas un piemēroja viņiem atbilstošu mācību programmu un tuvējo skolu, kā arī apmācīja pedagogus.

Pašlaik no astoņiem centriem divi vairs nedarbojas, bet pārējie apkalpo vien vietējo pašvaldību un ir ierobežojuši savu darba laiku.

• Uzdevums jāskaidro vairākas reizes
• Divi no astoņiem iekļaujošās izglītības centriem vairs nestrādā
• Visgrūtāk strādāt ar īpašajiem bērniem ir lielajās klasēs
• Individuālas nodarbības ar sociālo pedagogu un logopēdu - ne vienmēr iespējamas
• Ja tu neprotestē - tev nav problēmu
• IZM risinājumu redz jaunajā atalgojuma modelī

Uzdevums jāskaidro vairākas reizes

Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā pirmklasniekiem notiek matemātikas stunda. Ar četriem bērniem atsevišķi, ārpus klases, strādā speciālā pedagoģe. Individuālas nodarbības matemātikā un latviešu valodā šiem bērniem ir viņu mācīšanās traucējumu dēļ. Kopumā Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā integrēti desmit bērni, kam mācīties nepadodas tik viegli kā pārējiem.

"Protams, ka vecāki vēlas, lai viņu bērni mācas vispārizglītojošā skolā, neskatoties uz to, ka viņiem ir mācīšanās traucējumi, jo viņi jau ir mācījušies bērnudārzā, kur arī ir tāda pati programma," saka sociālā pedagoģe Sandra Opaļeva, kas ar bērniem, kuri nevar tikt līdzi pārējiem, strādā jau trešo gadu. "Skolotāji teica, ka no sākuma bija ļoti grūti. Viņi ir pieraduši, ka tiem bērniem, kas mācās vispārizglītojošā skolā, var pateikt vienu vai divas reizes [kas jādara], un viņi visu saprot. Bet šiem bērniem tomēr vajag pateikt vairākas reizes un sīkāk izskaidrot, lai viņi saprastu, kas viņiem ir jādara," norāda Opaļeva.

Divi no astoņiem iekļaujošās izglītības centriem vairs nestrādā

Lai mazinātu segregāciju starp speciālajām un vispārizglītojošām skolām, Saeimas apstiprinātajās "Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam" ierakstītais virsmērķis paredz virzību uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību. Tas nozīmē vairāk bērnu ar speciālām vajadzībām uzņemšanu tā sauktajās parastajās skolās. Lai šādu integrāciju veicinātu, 2011.gadā ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu iekļaujošās izglītības atbalsta centri tika izveidoti astoņās pilsētās - Rīgā, Balvos, Jelgavā, Jūrmalā, Liepājā, Daugavpilī, Valmierā un Jēkabpilī.

Centros strādāja logopēds, speciālais pedagogs un psihologs, kas bērniem piemēroja vajadzīgo speciālās izglītības programmu un ieteica skolu, kurā to īsteno. Pēc diviem gadiem, projektam beidzoties, centri Eiropas naudu vairs nesaņēma un tos neatbalstīja arī valsts.

Šodien no astoņiem durvis aizvēruši jau divi centri – Rīgā un Jūrmalā, kur pedagoģiski medicīniskās komisijas funkcijas tagad pildot pašvaldības darbinieki domes telpās. Pārējos sešos atbalsta centros darbiniekiem algas maksā pašvaldība un bezmaksas komisijas atzinumi pienākas vien attiecīgajā pašvaldībā deklarētajiem bērniem.

Tā, piemēram, Liepājas atbalsta centrs agrāk apkalpojis arī blakus esošās pašvaldības, bet pašlaik vien liepājniekus.

"Mums bija liels reģions, mēs [apkalpojām] pusi Kurzeme – gan Kuldīgas, gan Saldus novadu, bijušo Liepājas novadu," atminas Liepājas centra direktore Inese Stepko. "Sadarbojāmies, skatījāmies bērnus, izglītojām pedagogus. Šobrīd mūsu darbība paliek tikai Liepājas pašvaldības teritorijā. Tad, kad bija lielais projekts, tad, protams, bija valsts finansējums, bet šobrīd mūs finansē Liepājas pašvaldība un tāpēc mēs arī [to] apkalpojam," pauž Stepko.

Latvijas Radio noskaidroja, ka citu pašvaldību bērniem pakalpojumus neatsaka, ja par tiem samaksā.

Visgrūtāk strādāt ar īpašajiem bērniem ir lielajās klasēs

Jelgavas iekļaujošās izglītības atbalsta centrs atrodas Tehnoloģiju vidusskolas atvēlētajās telpās. "Īstenībā Jelgavas skolās ir ap 300 bērniem, kuriem ir dažādi mācīšanās, garīgās attīstības un garīgās veselības traucējumi," stāsta centra direktore Ilva Vanaga. Pēc viņas apkopotajiem datiem, no šiem 300 bērniem 200 mācās vispārizglītojošās Jelgavas skolās, kurās īsteno kādu no speciālās izglītības programmām. Bērnus arvien vairāk sākuši iekļaut dažu pēdējo gadu laikā.

Sākumā vissarežģītāk esot bijis tieši skolotājiem, kam vidēji 20 līdz 30 bērnu klasē bijis jāatlicina papildu laiks tiem bērniem, kuriem tik viegli mācību vielu apgūt neizdodas.

"Man kā jaunajam pedagogam tas bija tāds liels, ne šoks, bet… nu, protams, studijās universitātē māca, ka tādi ir un visi mums ir jāiekļauj," pieredzē dalās Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas sākumskolas skolotāja Līga Zīverte. "Īstenībā, kā to darīt, to neiemāca, un tad prakse, dzīves skola iemāca. Tikai saskarē ar tiem bērniem tu saproti, kas ir jādara, līdz tam jau es nesapratu, kad mums teica – "Būs īpaša attieksme, būs īpaša attieksme". Bet tu jau, sēžot studiju krēslā, nesaproti, kāda būs tā attieksme! Tagad tu saproti, ja tu viņam nepieej klāt un nepasaki – "Tagad griežam ārā, pa līniju griežam!" - tad tu redzi, viņš to nedara un nesaprot. Tad, kad tu to pasaki, viņš to saprot un izdara," atzīmē Zīverte.

Jelgavā ir arī viena speciālā skola - Jelgavas 2.internātpamatskola, taču to izvēloties arvien retāk, stāsta atbalsta centrā.

Visu centru apkopotie dati rāda, ka visvairāk iekļauto skolēnu ir Rīgā, parastajās skolās mācās 256 bērni ar mācību traucējumiem, savukārt vismazāk integrēti Jēkabpilī, tikai 15.

Jēkabpils iekļaujošās izglītības atbalsta centra vadītāja Sarmīte Safronova telefonsarunā skaidro, ka pilsētas skolās iespēja mācīties ir vien bērniem ar kustību vai mācīšanās traucējumiem. Bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem esot skola Jēkabpils novadā. "Ir vecāki, kuru [bērniem] ir izteikti smaga garīgā atpalicība. Tur vecāki vairāk tiecas uz speciālo skolu, jo viņi saprot, ka tur ir atbilstoši mācību līdzekļi un vide, un profesionāli pedagogi. Bet bērni, kuriem ir mācīšanās traucējumi, viennozīmīgi grib palikt vispārizglītojošā skolā, tuvāk dzīvesvietai," pauž Safronova.

Individuālas nodarbības ar sociālo pedagogu un logopēdu - ne vienmēr iespējamas

Viņas pieminētā atbalsta vide un profesionālie pedagogi ir tieši tas, kā vispārizglītojošām skolām pašlaik trūkstot visvairāk, atzīst atbalsta centru darbinieki.

Atverot speciālo mācību programmu, bērnam jānodrošina individuālas nodarbības gan ar logopēdu, gan speciālo skolotāju. Tas gan ne vienmēr esot iespējams, stāsta visu atbalsta centru vadītāji, tostarp Iveta Kļaviņa no Vidzemes iekļaujošās izglītības atbalsta centra un Līga Miķelsone no atbalsta centra bērniem ar dzirdes traucējumiem Valmierā.

"Mums speciālo pedagogu visās skolās nav - tikai divās. Tas ir milzīgs resurss un palīgs skolotājiem, jo viens ir ne tikai novadīt šo mācību stundu, bet milzīgs darbs ir jāiegulda arī, sagatavojoties stundai," norāda Kļaviņa. "Tāpēc, ja ir šis speciālais pedagogs, tad ļoti daudz speciālais pedagogs var palīdzēt gan individuālās nodarbībās, gan arī sagatavojot šos materiālus," stāsta Kļaviņa.

Viņai piekrīt Miķelsone. "Es arī strādāju iekļaujošās izglītības centrā pagājušajā gadā, un mēs braukājām pa Vidzemes reģionu.

Ļoti reti ir skolas, kur sastopam sociālo pedagogu. Tātad skolotājs klasē ir viens pats un ir, piemēram, pieci bērni ar mācīšanās traucējumiem, kas ir visvieglākais [no īpašajiem gadījumiem], bet tas tik un tā ir milzīgs papildu slogs. Ir bērni, kas mācās vidējā līmenī, un ir bērni, kas ir olimpiāžu [līmeņa] bērni. Cik līmeņos skolotājam klasē ir jāstrādā?" retoriski vaicā Miķelsone.

Tā, piemēram, speciālo pedagogu nav atsevišķās skolās Jūrmalā un Balvos, lai gan tajās jau mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Vispār speciālo pedagogu neesot Jēkabpilī. Centra direktore stāsta, ka tur speciālos pedagogus piesaista vien darbam ar bērniem, kuriem ir garīgā atpalicība.

Ierasti pedagogu esamība vai tieši pretēji - trūkums - saistīts ar pašvaldības turīgumu un bērnu skaitu skolās. Tas nozīmē, ka kvalitatīvāks atbalsts visbiežāk pieejams vien lielo pašvaldību lielajās skolās. Arī Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" jaunākajā pētījumā "Nevienlīdzīgā izglītība" secināts, ka plaisa pilsētu un lauku skolu labklājībā Latvijā ir viena no dziļākajām Eiropā. Tā ietekmē arī mācību stundu satura kvalitāti. Bērniem ar garīgās veselības diagnozēm Jēkabpilī Antūžu speciālā internātpamatskola ir vienīgais iespējamais variants, un viņi ikdienā mācās tālu no mājām un citiem vietējiem vienaudžiem.

Ja tu neprotestē - tev nav problēmu

"Speciālās izglītības iestādes, kas ir atsevišķi no vispārējās izglītības iestādēm, ir industriālā laika tradīcija, kurā svarīgi bija nošķirt tā sauktos "normālos" no bērniem ar speciālām vajadzībām vai korekcijas nepieciešamību," saka bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis. "Ir pilnīgi normāla situācija, ka [tādi] bērni mācās kopā ar pārējiem bērniem. Pārējie bērni pierod, ka ir [arī] šādi bērni. Tas veido labāku sociālo klimatu sabiedrībā," klāsta Ķīlis.

Viņš uzskata, ka ar pašlaik sasniegtajiem rezultātiem, kad arvien vairāk skolu īsteno speciālās izglītības programmas, nepietiek, un speciālās izglītības jautājums jau kādu laiku esot aizmirsts.

"Redziet, bērni ratiņkrēslos nenāk pie Ministru kabineta. Viņi nav tie, kas bļauj pie Saeimas. Viņi klusi dzīvo savu dzīvi. Viņus neredz. Tā līdz ar to nav politiska problēma - tā politikā acīmredzot domā," uzsver Ķīlis.

"Ja tas ir redzami un tā ir kāda "šmuce", tad tur vajag kaut ko darīt. Ja tas būtu redzams, tad varbūt politiski kāds to turpinātu turēt dienaskārtībā. Tie nav kaut kādi 250 vai cik tur bēgļi, bet tie ir bērni, kuri dzīvo savos dzīvokļos, nav nevienam redzami. Tāpēc tā it kā nav problēma," ass ir bijušais ministrs.

Ir gan arī pretēji viedokļi. "Ja jūs jautājat par to, kāds ir izglītības attīstības pamatnostādņu mērķis, tad pilnīgi noteikti šis mērķis nav mainījies. Jautājums ir par to, ar kādiem līdzekļiem, caur kādām darbībām šo mērķi mēs plānojam sasniegt? Pedagogu algu jaunais modelis ir viena no darbībām, kā sasniegt šo mērķi," bijušajam ministram nepiekrīt Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta pārstāve Ineta Īvāne.

IZM risinājumu redz jaunajā atalgojuma modelī

Pašlaik speciālajai un vispārējai izglītībai ir divi atsevišķi budžeti, un, ja bērns speciālās skolas vai internāta vietā izvēlas kādu no pašvaldības skolām, tad atbalsta finansējums viņam nepienākas pilnā apmērā. Tas arī ierobežo skolu un pašvaldību finansiālās iespējas nodrošināt atbalstu personālu katrā skolā un rada tādu situāciju, kurā pašvaldību budžetiem daudz izdevīgāk ir saglabāt to teritorijās esošās speciālās skolas.

Turpretī jaunais atalgojuma modelis paredzēšot lielāka finansējuma novirzīšanu bērnam ar speciālām vajadzībām arī uz parasto skolu, kas nozīmēšot arī pievilcīgākas algas jaunajiem logopēdiem un speciālajiem pedagogiem. Īvāne norāda arī uz nepilnībām pašreizējā sistēmā, kad pašvaldības valsts mērķdotāciju pedagogu algām uzreiz pārdalot skolām. No iedalītās naudas 3% esot paredzēti tieši atbalsta personālam, taču ministrijas izpētītais liecinot – šo naudu skolas nereti tērējot citiem mērķiem. Problēmu atrisināt plānots, turpmāk mērķdotācijas dodot pašvaldībām, kas pašas varēšot noteikt, kurās skolās nepieciešams atbalsta personāls un attiecīgi rīkoties ar naudu. Vienlaikus Īvāne gan nepiekrīt atbalsta centru direktoriem, kas atzinuši – logopēdiem un speciālajiem pedagogiem būtu jābūt ikvienā skolā, kurā mācās iekļautie bērni. Tiesa, Balvos nevienā no abām skolām, kur māca bērnus ar īpašām vajadzībām, nav logopēdu vai speciālo pedagogu.

"Balvos bija iekļaujošās izglītības atbalsta centrs. Tas veica pedagoģiski medicīniskās komisijas funkcijas. Faktiski viņam bija jābūt tam, kas pasaka – "Mūsu centrā ir daudz speciālistu, logopēdu, psihologu un tā tālāk", Mums nevajag Balvu pamatskolā, citā skolā vēl atsevišķu šo speciālistu, jo mums tajā Balvu pietiekami mazajā teritorijā bērni var pie speciālista nākt uz iekļaujošās izglītības centru. Tas ir process, kurš pašai pašvaldībai  ir jāmenedžē.

Latvija pašlaik nav tik bagāta, lai katrā skolā piestiprinātu atbalsta personālu uz nelielu, pašlaik tiešām nelielu bērnu skaitu ar speciālām vajadzībām," saka Īvāne.

Pašlaik, pēc ministrijas rīcībā esošajiem jaunākajiem datiem, integrēti esot ap 4% bērnu ar īpašām vajadzībām. Tuvāko piecu gadu laikā ministrija cer šo īpatsvaru palielināt līdz 10%. Pilnīga atteikšanās no speciālajām skolām gan neesot plānota. "Es nedomāju, ka mums vajadzētu aiziet no speciālās izglītības iestādēm. Vienmēr būs bērni, kuriem ir ārkārtīgi sarežģītas situācijas no speciālo vajadzību viedokļa un kuri, lai kā mēs gribētu, lai kā mēs labi domātu, bet nebūs iekļaujami," norāda Īvāne.

Tāpēc ministrija ar papildu materiālo atbalstu plāno stiprināt tās speciālās izglītības iestādes, kas vienlaikus ir arī bērnu ar speciālām vajadzībām atbalsta un attīstības centri. Šāds centrs, piemēram, bērniem ar dzirdes traucējumiem ir Valmierā, taču tur strādājošie speciālisti atzina, ka nespēj izbraukāt un konsultēt pedagogus visā Latvijā. Izglītības ministrijā atbild, ka centri kooperēties varot tīri labi, rīkojot, piemēram, video konferences internetā.