Atvērtie faili

#05 Vardarbība audžuģimenē: stāsts izgaismo plašākas nepilnības bāriņtiesu sistēmā

Atvērtie faili

#07 Covid-19: dezinformācija un sazvērestības teorijas sazēlušas pandēmijas laikā

#06 Bērnu dalīšana jeb ģimenes strīds, kas pārauga starptautiskā skandālā

«Bērnu dalīšana»: Ne visiem bija valsts atbalsts, ne visi stāsti beidzas laimīgi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Kristīnes Misānes izdošanas lieta šā gada sākumā izpelnījās neparasti lielu Latvijas sabiedrības līdzjūtību un valsts vadītāju iesaisti. Tas piespieda Ģenerālprokuratūru mainīt savu nostāju un Latvijā ierosināt kriminālprocesu, lai lietu pārņemtu un sievieti paglābtu no Dānijas lēmuma izdot viņu tiesāšanai Dienvidāfrikā (DĀR). Cik pamatota bija kriminālprocesa ierosināšana, un kāpēc tas beidzās ar mīkstākiem sodiem, nekā noteikts krimināllikumā?

Kristīnes Misānes problēmu cēlonis bija tas, ka viņa ar bērnu aizmuka no Dienvidāfrikas bez bērna tēva vai tiesas atļaujas, šo soli motivējot ar bēgšanu no vardarbības. Šis nav unikāls gadījums. Latvijā ir daudz sieviešu, kas pēc neveiksmīgām attiecībām ar ārzemniekiem cīnās par saviem bērniem. Valsts atbalsts citiem vecākiem nav tik liels, un šie stāsti nebeidzas tik laimīgi. 

ĪSUMĀ:

 

Kristīne un Johans


Kristīnes un Johana attiecības sākās ar kādu sadzīves incidentu – tukšu riepu uz ceļa.

"Es braucu mašīnā. Mašīnai nolaida [gaisu] riepa. Mēs ar manu krustdēlu Mārtiņu - es tieši biju viņam pretī uz lidostu, viņš brauca pie mums ciemos - braucām atpakaļ uz mājām. Mums nolaida [gaisu] riepa. Mēs apstājāmies, lai nomainītu riepu, un atklājām, ka nav tās atslēgas, ar ko atskrūvēt riteni. Mēs vienkārši stādinājām mašīnas. Tā, kas apstājās, bija šis cilvēks," stāstīja Kristīne.

Tukša riepa pirms sešiem gadiem uz ceļa Mozambikā sasaistīja Kristīnes Misānes un Johana Groblera dzīves.

Misānei Āfrikas valstī jau vairākus gadus ir bizness - viesnīca "Zilais mēness".  

"Es uzzināju, ka viņš ir no Dienvidāfrikas, viņš ir ekskursijā. Pirmo reizi Mozambikā. Es teicu, ja nu gadījumā viņš pa Mozambiku ceļo un gadās mūsu pilsētiņā, kur mums ir viesnīca, viņš ir laipni gaidīts kā pateicībā, ka viņš mums palīdzēja uz ceļa," stāstīja Kristīne.

Tā sākās mīlasstāsts, kurš, kā mēs šodien zinām, Misānei beidzās cietumā.

Misānei un Grobleram piedzima meita. Taču attiecības neizdevās. 


"Es dzīvoju un strādāju ar bērniem Mozambikā. Un mēs braukājam uz Dienvidāfriku šad tad;  apmēram nedēļu, 10 dienas uzturējāmies Dienvidāfrika, kur mēs uzturējāmies pie bērna tēva. Pārējo laiku Mozambikā. Un tad, kad attiecības izjuka, vienā no reizēm tēvs piekrita, ka es varu pārcelties uz Latviju pie ģimenes," klāstīja Kristīne.

Sieviete vēlējās ar bērnu doties uz dzimteni. 

"Lūdza sagatavot dokumentus, viņš tos parakstīs, un es ierados Dienvidāfrikā, lai šos dokumentus parakstītu. Man šie dokumenti tika atņemti. Ieskaitot bērnu dokumentus ceļošanai. Es griezos tiesā ar lūgumu ļaut man braukt uz Mozambiku, ar domu vēlāk pārcelties uz Latviju," stāstīja Kristīne.

Viņa vērsās tiesā Dienvidāfrikā. 

"Pagaidu noregulējumā bija noteikts, ka bērni dzīvo ar mani, un, ja es vēlos izbraukt no Dienvidāfrikas, man ir jāiegūst vai nu tiesas vai tēva atļauja. Pagaidu noregulējumā noteiktas arī saskarsmes tiesības, ka tēvs meitiņu redz," atcerējās Kristīne.

Kad sākās bērna dalīšana tiesas ceļā, Misāne bijušo draugu vainoja vardarbībā. Pieprasīja aizsardzību. Tiesa Grobleram noteica tuvošanās aizliegumu. 

"Dienvidāfrikas tiesu sistēmai šis jautājums bija jāatrisina. Tas viss bija tiesas procesā. Tiklīdz es griezos tiesā, tā bērna tēvs kļuva vardarbīgs. Tāpēc bija aizliegums man tuvoties, manam mājoklim, kur es dzīvoju. Un ar katru brīdi tā situācija tikai pasliktinājās, un es pildīju visus tiesas noteiktos noteikumus. Un gaidīju tiesu," sacīja Kristīne.

Kā stāsta Misāne, baidoties par savu dzīvību, viņa tomēr pārkāpa svešās valsts tiesas aizliegumu izvest bērnu un muka uz Latviju, jo bērna tēvs neievēroja aizliegumu tuvoties mātei un bērnam.

"Es griezos tiesā pēc šīs palīdzības, lai mani aizsargātu, gala rezultātā tas man kaitēja vēl vairāk.  Jo, tiklīdz cilvēks uzzināja, ka esmu griezusies tiesā pēc palīdzības, šis cilvēks palika vēl dusmīgāks, ar vēl lielākām dusmu lēkmēm, kas apdraud manu drošību un manu dzīvību," stāstīja Misāne.

Kas notika starp abiem pieaugušajiem, to zina tikai viņi abi.

Groblers pēc vairāku dienu e-pasta sarakstes telefonintervijai ar "Atvērtajiem failiem" nepiekrita.

"Mani uztrauc - tas viss, ko es saku, Latvijā tiek sagrozīts tā, ka pārspēj manas iztēles robežas. Tāda ir mana pieredze," apgalvoja vīrietis.  

Cīņa par Misānes neizdošanu DĀR gada garumā, sods – 2 mēneši

Misānes nepatikšanas ar likumsargiem sākās 2018. gada nogalē, kad viņu aizturēja Dānijā. Misāne stāsta - lidojusi darba darīšanās uz Mozambiku un nav zinājusi, ka pēc bērna tēva apsūdzības Dienvidāfrika viņu ir izsludinājusi meklēšanā. Gada garumā notika cīņa par Misānes neizdošanu Āfrikas valstij. Dānijas tiesa vairākas reizes lēma par labu sievietes sūtīšanai uz Dienvidāfriku, bet Misānes advokāti šos lēmumus pārsūdzēja.

Latvijas prokuratūra sākotnēji atteicās šo lietu pārņemt, jo Misānes pārkāpumu neuzskatīja par tik smagu, lai iztiesātu Latvijā. Pavērsiens notika šogad 18. februārī, kad pēc augsta ranga amatpersonu iesaistes un sabiedrības spiediena Ģenerālprokuratūra apstiprināja sievietes aresta orderi, lai tiesātu viņu dzimtenē.

Prokuratūrā skaidroja, ka šāds solis sperts, jo saņemti jauni pierādījumi – ne tikai par bērna saskarsmes tiesību pārkāpumu, bet vēl diviem noziegumiem: par dokumentu viltošanu un izmantošanu, kā arī nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentu un maksāšanas līdzekļiem.

"Mana apsūdzība kā tāda, mans nodarījums ir, es viņu nekad neesmu noliegusi.

Es vienmēr esmu teikusi, ka esmu gatava stāties tiesas priekšā. Es esmu teikusi, ka gribu godīgu tiesu un, ja man šis sods ir jāizcieš, tad cilvēcīgos apstākļos, kur es varu tikties ar saviem bērniem. Lai netiktu šķirta no ģimenes un netiktu bērni traumēti. Manā ziņā šis posms ir izbeidzies, esmu izcietusi sodu par to, ko esmu nodarījusi. Esmu kopā ar saviem bērniem un varu atgriezties savā dzīvē," sacīja Misāne.

Pēc lietas pārņemšanas Latvijas cietumā Misāne nosēdēja divus mēnešus. Aprīļa otrajā pusē viņu atbrīvoja. Misāne ar prokuroru noslēdza vienošanos par sodu, un Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa to apstiprināja. Sods - brīvības atņemšana uz diviem mēnešiem. Tas ir termiņš, ko Misāne Latvijas cietumā jau pavadījusi. 

Kad Latvijas Radio tiekas ar viņu, Misāne jau nedēļu ir brīva sieviete. Sirmie mati, kas redzēti televīzijas ekrānos, nokrāsoti un ieguvuši blondu toni. Uz tikšanos Mārupes promenādē viņa ierodas ar "Porsche Cayenne".

Sieviete ir smaidīga, labā omā un saka, ka ir gatava sākt jaunu dzīvi Latvijā ar bērniem. Par inkriminētajiem likumpārkāpumiem detalizēti stāstīt viņa nevēlas.

"Attiecībā uz manu lietu, mana lieta tika izskatīta, apsūdzības bija tieši tādas pašas kā DĀR apsūdzības. Tur ir arī dokumentu viltošana. Visas šīs apsūdzības, kas bija uzrādītas, visas ir atspēkotas," sacīja Misāne, vien norādot, ka dokumentu viltošana bija saistīta ar bērna nolaupīšanu.

"Tas ir beidzies, es vairs negribu ieiet detaļās."  

Misānes lieta ir interesanta ne tikai ar lielo sabiedrības rezonansi un augstu amatpersonu iesaisti. Arī piespriestie sodi viņai arī krietni mīkstāki, nekā paredz Krimināllikums. Piemēram, par dokumentu viltošanu un to izmantošanu likums paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem.

Vienu no pantiem – par nelikumīgām darbībām ar finanšu instrumentu un maksāšanas līdzekļiem - Latvijas prokuratūra arī atmeta.

Prokurors Aldis Lasmanis Misānes lietā izvirzīja un uzturēja valsts apsūdzību. Viņš nekomentē Ģenerālprokuratūras nostājas maiņu un to, vai apsūdzības Misānei beigās netika aiz matiem pievilktas, lai lietu varētu pārņemt Latvija un sievieti paglābtu no izdošanas Dienvidāfrikai, kur, pēc pašas stāstītā, viņai draudētu 15 gadi cietumā. Sākotnējos Ģenerālprokuratūras lēmumus pieņēmis cits prokurors.

"Viņu atzina par vainīgu par divu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Proti, dokumentu, kas piešķir tiesības, viltošanu un izmantošanu mantkārīgos nolūkos, turklāt par izvairīšanos no tiesas nolēmuma, kas izriet no saskarsmes tiesībām ar bērnu, izpildes," stāstīja prokurors.

Prokurors stāstīja, ka kopš Misānes sāgas sākuma ir mainījušās Krimināllikuma normas.

Pants par dokumentu viltošanu un izmantošanu iepriekš kvalificējās kā mazāk smags noziegums. Savukārt otrs noziegums – par bērna saskarsmes tiesību pārkāpšanu - kvalificējās kā vēl vieglāks kriminālpārkāpums, tātad arī tajā soda sankcija nav barga. 

Sods noteikts, vadoties pēc vecās kārtības. Ja tas būtu tagad izdarīts, sods, iespējams, būtu savādāks, jo tas ir smags noziedzīgs nodarījums šobrīd. "Ņemot vērā, ka  likumam ir atpakaļejošs spēks, jā, šis panta sankcijā paredzētais sods ir labvēlīgāks, protams," sacīja prokurors.

Atsakoties runāt par konkrēto gadījumu detaļās, prokurors norādīja  - likums ļauj ņemt vērā notikumu fonu. Piemēram, to, ka noziegumu izdarījušais ir cietis no vardarbības.

Lasmanis nepiekrīt versijai, ka valsts apsūdzības uzturētājus būtu ietekmējušas ģimenes plašās akcijas.

"Mani konkrēti šie piketi neietekmēja. Man liekas, ka tanī brīdī kriminālprocess vēl nebija uzsākts. Pašu piketu es arī neredzēju. Nu, kā tas ietekmēja, es zināju, ka sabiedrībai, īpaši plašsaziņas līdzekļiem ir ļoti liela interese par konkrēti jau arī manis uzsākto krimināllietu. Bet kaut kādas izmaiņas, nē, es izdarīju savu darbu un izpildīju savus pienākumus," uzsvēra prokurors.

Vecāku cīņa Latvijas tiesā turpinās

Taču Misānes cīņa vēl nav galā. Abi vecāki Latvijas tiesā turpinās cīnīties par bērna aizgādības un saskarsmes tiesībām.

"Šis jautājums ir pagaidām pagaidu noregulējums. Gan Dienvidāfrikā bija pagaidu noregulējums, ka bērns dzīvo ar mani un tēvam ir saskarsmes tiesības. Tieši tāds pats noregulējums šobrīd ir Latvijā, ka bērns dzīvo ar mani un ir saskarsmes tiesības tēvam. Šis process turpinās Latvijā, jo bērns atrodas Latvijā," stāstīja Misāne.

Rīgas apgabaltiesas tiesnese Līga Blūmiņa skaidroja, ka tiesa jau ir izlēmusi, ka bērns nav jāatgriež Dienvidāfrikai, taču tas ir pagaidu noregulējums, kurš juridiski vēl nepasaka, kuram vecākam ir bērna aizgādības tiesības. 

"Jautājums par bērna atgriešanu konkrētajā gadījumā ir atrisināts. Stājies ir spēkā nolēmums, ar kuru ir atteikta bērna atgriešana drošības apsvērumu dēļ," skaidroja tiesnese.

Misāne uzskata – šis tiesas lēmums pierāda vardarbību, par kuru viņa sūdzējusies. Pēc viņas stāstītā, tēvs šajā laikā neesot izrādījis interesi satikties ar meitu.  

Kad būs nākamais tiesas process par aizgādības tiesībām, pašlaik nav zināms.

Citi stāsti nav tik laimīgi – pierādīt mukšanu no vardarbības ir grūti

"Mums ir nācies aizstāvēt sievietes, kuras ir atbēgušas no Turcijas, no Norvēģijas, no Francijas, no virknes dažādu valstu," stāstīja biedrības "Martas centrs" vadītāja Iluta Lāce.

Biedrībā regulāri vēršas sievietes, kurām vajadzīga palīdzība. Parasti tie ir gadījumi, kad sieviete bez otra vecāka vai tiesas atļaujas ir izbraukusi no bērna mītnes valsts. Otrs vecāks vēršas tiesā, prasot bērnu atgriezt [mītnes valstī].  

Lāce sacīja - pamatā sievietes mūk no vardarbības un šādu gadījumu ir daudz. 

"Mums vidēji gadā ir no 300-400 [palīdzības lūgumi], tad kādi 10% tur ir, kas ir saistīti ar vardarbību ģimenē. Jā, daudz, daudz un kļūst arvien vairāk," atzina Lāce.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka bērnam ir jādzīvo viņa izcelsmes valstī, tur, kur viņš ir apmeklējis ārstu, gājis dārziņā vai skolā. Kur ilgstoši ar vecākiem dzīvojis.

Lai sievietei, kura bēgot no vardarbības, palīdzētu, laika nav daudz. 

"Mums ir bijis tā, ka sieviete ierodas un ir tikai 10 dienas laika, lai savāktu visus pierādījumus un lai bērnu neaizvestu atpakaļ uz to valsti, kur tagad vardarbīgais vīrs paziņo, ka bērns ir nolaupīts.  Prasa laiku, resursus, tur vajag juristu, dokumentu tulkošanu. Šajās 10 dienās jādabū pierādījumi no tās konkrētās valsts institūcijām, un tad ir labi, ja ir bijušas kādas ārējās institūcijas, piemēram, ja cilvēks ir gājis uz baseinu peldēties un ķermenis ir bijis zilumos. Vai tiešām ir vērsusies pēc palīdzības kādā krīzes centrā, tie visi ir pierādījumi, lai pierādītu, ka cilvēks ir cietis," stāstīja Lāce.

Visgrūtāk un sarežģītāk ir pierādīt emocionālo vardarbību, sacīja Lāce.

"Kādas aizvainojošas īsziņas, e-pasti, kaut kādi kontroles mehānismi, kurus var pierādīt, ka ir notikusi, katrā situācijā tas var būt ļoti atšķirīgi. Arī to piefiksēt, un tas var pierādīt šo emocionālo vardarbību," skaidroja Lāce.   

Tomēr pierādīt mukšanu no vardarbības ne vienmēr izdodas, atzīst Lāce. 

"Jāatzīst, ka ir gadījumi, šobrīd mums arī redzeslokā ir viens tāds gadījums, kur sieviete slēpjas pilnīgi citā valstī ar savu bērniņu, jo Latvijas tiesvedības process nav bijis sievietes un bērna interesēs, jo nav bijis  iespējams pierādīt šo vardarbības faktu. Un Latvijas institūcijas bija gatavas izdot šo bērnu vardarbīgajam vīrietim. Un sieviete pieņēma lēmumu doties uz citu valsti un slēpties šajā citā valstī," stāstīja Lāce.    

Tas sievieti nostāda vēl sliktākā stāvoklī. Viņa nevar oficiāli strādāt, ir atkarīga no tuvinieku, draugu labvēlības. Situācija kļūst sarežģītāka, ja bērnam jāiet dārziņā vai skolā. 


Svarīgi, lai palīdz arī valsts

Tāpēc ir svarīgi, ka palīdz ne tikai nevalstiskās organizācijas, saka Lāce. 

"Arī no valsts puses, ja pilsone meklē palīdzību, - ka viņai automātiski, nekavējoties tiek piedāvāts juridiskais atbalsts tajā nelielajā laika sprīdī, kas viņai tiek dots, lai tulkotu dokumentus, lai meklētu šos pierādījumus," pauda Lāce.

Tālāk tiesvedības process par aizgādību notiek bērna izcelsmes valstī.

Piemēram, ja strīdā nonākusī ģimene dzīvojusi Anglijā, tad tiesvedība notiek tur. Latvija tikai izpilda lēmumu par izdošanu. 

Ja sievietei nav līdzekļu vai zināšanu, nav, kas palīdz, tad principā viņai šādu procesu vinnēt ir diezgan grūti, piekrīt Lāce.

"Tajā gadījumā ir svarīgi, lai sieviete, kas ir  šajā konkrētajā valstī un piedzīvo vardarbības faktu, lai viņa vēršas šīs valsts institūcijas, tiesā, policijā, pieprasot šo aizsardzības orderi. Lai uzsākas process šīs sievietes tiesību aizstāvības interesēs. Bet tā problēma ir tāda, ja sieviete vēlas atgriezties un dzīvot šeit, tad tas var radīt problēmas, jo bieži vien tā tiesu prakse, kā esmu sapratusi no speciālistiem, ir tāda, ka raugās, lai bērns paliek tajā valstī, kur viņš ir dzīvojis. Kur tiek pieņemts, ka viņam ir psiholoģiski un emocionāli labi," skaidroja Lāce.

Problēma ir arī tajā, ka sievietes baidās atklāti runāt.

Latvijas Radio zināms vēl viens gadījums, kur sieviete tieši šobrīd ārzemēs cīnās par iespēju ar bērnu atgriezties Latvijā. Līdz šim tiesa viņai nav bijusi labvēlīga. Nolemts, ka bērnam jādzīvo ārzemēs. Covid-19 pandēmijas dēļ process apturēts, bet, kamēr tas nebeigsies, viņa nevēlas izstāstīt savu stāstu. Sieviete baidās, ka atklātība nenāks par labu tiesas procesam.  

Lāce no "Martas centra" piekrīt, ka šī cīņa prasa laiku, resursus un drosmi. Bieži sievietes saskaras ar nosodošu vai pat vainojošu attieksmi.  

Vai Misānes skaļais gadījums palīdzēs citām sievietēm šādā situācijas?

"Tas, uz ko es ceru, ka šis gadījums vairāk vai mazāk…  kas man likās brīnišķīgi, ka sabiedrība solidarizējās,  lai iestātos par šo sievieti un par viņas pilsones tiesībām, par viņas tiesībām būt ar saviem bērniem šeit, Latvijā," sacīja Lāce.

Viņa cer, ka sabiedrības iesaistīšanās iemesls nebija tas, ka Latvijas pilsone cīnījās ar ārzemnieku. Bet ka tas demonstrē sabiedrības nostāju pret vardarbību. 

"Es neesmu pārliecināta, ka, ja mēs paņemtu jebkuru citu no tiem gadījumiem, par kuriem "Marta" iestājas un kur ikdienā šķetina šīs sarežģītās situācijas un kur sievietes varbūt nav tik veiksmīgas pastāstīt savu stāstu, pastāstīt ar savu seju atklāti, ka mēs gūtu tādu pašu atbalstu," atzina Lāce.

Tik lielu sabiedrības un augstu varasvīru iesaistīšanos viena gadījuma risināšanā Lāce praksē nav pieredzējusi.

Kā rīkoties?

Līva Upena, juriste no Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta, norādīja: likums ir diezgan skaidrs. Ja pārim piedzimst bērns, tad par viņa dzīvesvietu uzskata to valsti, kurā ar abiem vecākiem dzīvojis. Lai pastāvīgo dzīvesvietu mainītu, jābūt abu vecāku piekrišanai vai tiesas lēmumam.

"Lai aizvestu, pilnībā mainītu pastāvīgo dzīvesvietu uz citu valsti, tad ir jābūt otra vecāka piekrišanai; ja nevar dabūt pa tiešo no otra vecāka, tad [jābūt] tiesas atļaujai mainīt pastāvīgo dzīvesvietu. Lielākoties visās valstīs ir tā, ka ir kopīgā aizgādība, ka tādus nozīmīgus jautājumus, kur bērns ikdienā dzīvos, kur apmeklēs skolu utt., tos pieņem, jāpieņem abiem vecākiem kopā,"  norādīja Upena.

Ir izņēmumi.

Piemēram, ir valstis, kuras saka, ja pāris nav oficiāli precējies, tad tiesības lemt par bērnu ir tikai mātei. Tomēr vairumā valstu šādas tiesības ir abiem vecākiem.

Tāpēc, bez otra atļaujas pārceļoties, var sanākt problēmas ar likumu.

"Jārēķinās ar to, ka viņš [otrs vecāks] var iesniegt pieteikumu par bērna atgriešanu, pamatojoties uz Hāgas 1980. gada 25. oktobra konvenciju par bērna nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem," brīdināja Upena.

Viņa sacīja, šādu gadījumu ir daudz.

Daļa strīdu beidzas, abiem vecākiem vienojoties, daļu risina tiesā, un apmēram pusē no tiem bērniem ir jāatgriežas mītnes valstī.

Piemēram, pērn Latvijas tiesās pieņemti lēmumi par 12 bērnu atgriešanu.

Savukārt šogad Rīgas apgabaltiesā, kura šos jautājumus izlemj pēdējā instancē, trīs no četriem pieteikumiem noraidīti, bet viens - apmierināts.   

Kāda ir kārtība? Piemēram, ja tēvs uzzina, ka māte bērnu aizvedusi uz savu dzimteni bez viņa piekrišanas, viņš vēršas tās valsts, uz kuru bērns aizvests, centrālajā iestādē. Parasti tā ir Tieslietu ministrija. Aizpilda pieteikumu par bērna atgriešanu, pierādot, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir, piemēram, Anglija.

To var pierādīt, iesniedzot ziņas par ārsta apmeklējumu, bērnudārzu vai skolu. Te nav svarīga deklarētā dzīvesvieta, bet reālā. Kā arī vecākam jāpierāda, ka viņam ir aizgādības tiesības. 

Tālāk dokumentus tulko, piemēram, no angļu valodas uz latviešu valodu. Tieslietu ministrija tos sūta uz tiesu, kā arī bāriņtiesu, kuras uzdevums ir noskaidrot bērnu aizvedušā vecāka viedokli. Ja bērns ir gana liels, arī viņa viedokli. Tālāk jautājumu skata tiesa. Tiesnese Blūmiņa saka - šajā procesā nelemj, kurš vecāks labāks.

"Šis ir procesuāls jautājums, strīds paliek neatrisināts, mēs nesakām, ar kuru vecāku jādzīvo kopā, kurš ir vardarbīgs. Mēs šo jautājumu apskatām, tikai lai izvērtētu bērna intereses, vai viņš būs drošībā tur, ja jālemj par atgriešanu. Vai tas neradīs viņam nepatīkamas sajūtas," skaidroja Blūmiņa.

Par atgriešanos Latvijā strīdas arī Latvijas valstspiederīgie

Upena kliedē mītu, ka bērnus dala tikai ar ārzemniekiem.

"Ļoti bieži pēdējā laikā ir tā, ka visi ir Latvijas valstspiederīgie. Viņi ir kaut kad aizbraukuši, izveidojuši vai turpinājuši ģimenes tajā citā valstī. Ilgi dzīvojuši. Un tad viens izdomā atgriezties Latvijā. Varbūt tas liekas loģiski, atgriezties uz dzimto valsti, bet, ja tur ir ilgstoši dzīvojuši, tad bērnam tā ir passtāvīgā dzīvesvieta un [pārceļoties] ir vajadzīga otra vecāka piekrišana. Daudz ir tādu lietu, kur visi ir valstspiederīgie, bet viens vēlas atgriezties Latvijā, bet otrs tam nepiekrīt," atklāja Upena.

Konvencijā ir izņēmumi, kad tiesa var pateikt, jā, bērns ir aizvests prettiesiski, kā Misānes gadījumā, pārkāpjot tiesas lemto, bet bērns nav jāatgriež.

"Viens no tiem ir, ka bērnam atgriešana radīs neciešamu psiholoģisko situāciju. Gadījumi, kad atbildētājs pamato aizvešanu ar to, ka ir bijusi vardarbība ģimenē un tāpēc ir nolemts braukt prom," skaidroja Upena.

Te gan arī ministrijas ierēdne un tiesnese piekrīt, ka vardarbību pierādīt ne vienmēr izdodas. Pat ja izdodas, vērtē, pret ko tā ir vērsta, sacīja Blūmiņa.

"Viens ir jautājums par vecāka vardarbību pret otru vecāku, un cits pavisam ir pret bērnu. Varbūt bērnu neaiztiek, tikai viņiem savstarpēji ir nesaskaņas. Līdz ar to, ja ir runa tikai par otru vecāku, tad arī mēs sakām, tev ir jāatgriežas, jāatrisina jautājums tajā valstī, kur pastāvīgi dzīvo,  un jāsniedz pieteikums par atsevišķu aizgādību vai dzīvesvietas noteikšanu ar cietušo pusi," sacīja Blūmiņa.

Eiropas Savienības (ES) valstu starpā gan ir vēl viens nosacījums. Ja, neskatoties uz vardarbību, tiesa liek bērnu atgriezt mītnes valstī, tai vispirms jāpārliecinās, ka ar bērnu tur viss būs labi, sacīja Upena.

"Tiesai ir pienākums paprasīt otrai ES dalībvalstij, uz kuru prasa atgriezt to bērnu,  kādi tiks veikti aizsardzības pasākumi, ja tiesa tomēr pateiks, ka vajag atgriezt," pauda Upena.

Tomēr šī tiesvedība neatrisinās pamatjautājumu - kur pēc vecāku šķiršanās dzīvot bērnam. Tieši pretēji, lieta par prettiesisku aizvešanu rada vēl papildu problēmas. Tāpēc pareizais risinājums ir iet likuma ceļu. Ja pieaugušie nevar vienoties, tad jāsagaida tiesas lēmums. Upena sacīja - ir gadījumi, kad vecāki spēj nolikt malā savus strīdus. 

"Mēs saņēmām informāciju no cilvēkiem, kas risina jautājumu, piemēram, Lielbritānijas tiesā. Tagad vēlas atgriezties un risina jautājumu par dzīvesvietu. Lielbritānija prasa Latvijai, vai šis tiesas lēmums tiks atzīts un izpildīts. Mēs atbildam. Tas nozīmē, ka tiesas uzticas. Arī tiesiskā ceļā var bērnam mainīt dzīvesvietu," norādīja Upena.

Bērnu dalīšanas lietās iesaistītie mudina atcerēties, ka svarīgākās ir bērna intereses. Pieaugušajiem ir jāspēj nolikt savus kara cirvjus; kur nu vēl bērnu izmantot kā ieroci! Ja atvasi aizved prettiesiski, var iestāties arī kriminālatbildība, piemēram, ja abi slēpjas. Tādā gadījumā cīņa par bērnu var kļūt krietni sarežģītāka.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti