ĪSUMĀ:
- Ārpolitikas un iekšpolitikas dinamikas maiņa pēc 2014. gada – "maigā baltkrievizācija".
- Lielāks atbalsts baltkrievu valodas un identitātes nozīmīguma popularizēšanai un nacionālās vēstures skaidrojumiem.
- Abpusēji izdevīgu attiecību balansēšana ar Krieviju.
- Neskaidri politiskie sabiedrotie nākotnē.
Baltkrievijas retorikas maiņa un "maigā baltkrievizācija"
Par "Status Quo" un autoru
Agnese Gustaite (iepriekš Panteļējeva) ir LSM.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas "Status Quo" autore.
Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Pēdējos četros gados Baltkrievijas valdībā ir notikušas būtiskas ideoloģiskas diskursa izmaiņas. Pirms Krimas aneksijas valstī dominēja nacionālisma ideju kritika un rusifikācija, kas kalpoja par iemeslu, kāpēc baltkrievu valodā mūsdienās runā daudz mazāk iedzīvotāju nekā, piemēram, 1994. gadā, taču pēdējo gadu notikumi ir likuši Lukašenko izvērtēt īstenoto politiku gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Pēdējos gados valsts ideoloģijas akcentus valdības amatpersonas ir koncentrējušas uz nacionālās identitātes stiprināšanu, Baltkrievijas interešu un vēsturiskā naratīva atšķirību akcentēšanu salīdzinājumā ar tās lielo austrumu kaimiņu - Krieviju.
Pats apzīmējums "maigā baltkrievizācija" pirmo reizi tika lietots Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko sarunā ar medijiem 2015. gada janvārī. Spriežot pēc viņa izteicieniem, Baltkrievijas prezidents ar "baltkrievizāciju" saprot darbības, kuras samazina rusifikāciju valstī un izceļ nacionālās identitātes iezīmes. Lukašenko, atbildot uz tās kritiku, toreiz izteicās: "Ir cilvēki, kurus uztrauc "maigās baltkrievizācijas" aktivitātes, tajā pašā laikā Krievijā šie paši indivīdi ir sen pieraduši pie tādiem skaļiem saukļiem kā "Krievu pasaule", "maigā vara" un tā tālāk. Mēs attiecīgi esam uzsākuši "maigās baltkrievizācijas" darbības savās mājās".
Kā piemēru var minēt faktu, ka Lukašenko ir sācis izmantot baltkrievu valodu savās publiskajās runās, lai gan vēl 1994. gadā prezidents izteicās, ka baltkrievu valoda salīdzinājumā ar citām (piemēram, krievu vai angļu), ir "nabadzīga valoda".
Arī izglītības jomā nacionālā valoda atgūst nozīmi, jo Baltkrievijas Izglītības ministrija sāk iet Lukašenko pēdās, to atbalstot. Izglītības ministrs Mikhails Žuravkovs ir izteicies "mēs drīz sapratīsim, ka vismaz pusei no mācību priekšmetiem ir jābūt pasniegtiem baltkrievu valodā". Tādējādi valodu vairs neatbalsta tikai opozīcija, nacionālisti un intelektuāļi, bet to sāk darīt arī valdības institūcijas un darbinieki, tādā veidā ietekmējot tās popularitāti un pieejamību plašākam sabiedrības lokam.
Valdība ir mainījusi arī tās attieksmi pret baltkrievu kultūras iezīmēm. Kā piemēru var minēt baltkrievu tradicionālo apģērbu izmantošanu dažādos publiskos pasākumos un to reklamēšanu. Arī sabiedrībā valda atbalsts "maigās baltkrievizācijas" aktivitātēm. Tādas kultūras organizācijas kā "Art Siadziba" un citas kļūst populāras savu kultūras aktivitāšu dēļ – piemēram, 11. oktobrī notiekošās "DысКУТ" debates par Baltkrievijas nākotni un nacionālismu, tāpat arī baltkrievu nacionālās identitātes un valodas popularizēšana caur tādām UNESCO atbalstītām organizācijām kā "Жывая Спадчына Беларусі".
Tāpat dažādos medijos, pēdējos gados, var novērot pieaugošu daudzumu ar Kremli kritizējošiem rakstiem. Lai arī draudzība ar Rietumiem netiek īpaši uzsvērta, valdības autoritātes vairs neizmanto "ienaidnieka" retoriku pret rietumvalstīm, kā tas bija iepriekš. Taču arī šis fakts nenozīmē, ka valdība ir gatava kādām īpašām, sistēmiskām pārmaiņām – piemēram, uzlabojot demokrātisku lemtspēju vai samazinot prezidenta lomu, tāpat arī pilsoniskajai sabiedrībai joprojām ir maza teikšana valsts vadības un citos jautājumos.
Dinamikas maiņa ar Krieviju?
Nenoliedzami Krievijas un Baltkrievijas attiecību dinamika ir mainījusies kopš Ukrainas kara. It īpaši šīs pārmaiņas labi bija novērojamas pēc Krievijas prezidenta Vladimira Putina 2014. gada 18. marta runas, kurā Putins Krimas pievienošanu Krievijai pamatoja kā soli pretī "Krievu pasaules" apvienošanai.
Putins, runājot par attiecībām ar Ukrainu un Krimas okupāciju, uzsvēra: "[..] mēs esam ne tikai tuvi kaimiņi, mēs faktiski, kā jau es daudzkārt esmu teicis, esam viena tauta. Kijeva – krievu pilsētu māte, Senā Krievzeme – tas ir mūsu kopējs avots, mēs vienalga nevarēsim viens bez otra." Postpadomju telpā šie izteikumi radīja manāmu satraukumu un bažas par savu valstu iespējamajiem nākotnes scenārijiem. Tiek uzskatīts, ka tieši šīs runas un šī pamatojuma dēļ, piemēram, Georga lentītes vairs nav redzamas ne pie Baltkrievijas, ne Kazahstānas amatpersonu apģērba.
Lai gan saspīlējumi starp Baltkrieviju un Krieviju ir bijuši vērojami arī agrāk, tieši divpusējo attiecību jomā attiecības starp abām valstīm būtiski pasliktinājās 2017. gada sākumā. 2017. gada 9. janvārī Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko parakstīja dokumentu Nr.8, kas saucas "Ārzemnieku bezvīzu režīma iebraukšanas un izbraukšanas kārtība".
Dokuments paredz, ka 80 valstu pilsoņi, izmantojot gaisa satiksmi, caur starptautisko lidostu "Minska" var ieceļot valstī bez vīzas uz piecām dienām. Šie noteikumi attiecas arī uz 39 Eiropas valstīm (t.sk. Latviju), kā arī uz Brazīliju, Indonēziju, ASV, Japānu un citām. Kā atbildes gājienu Krievija savukārt pieņēma lēmumu izveidot drošības zonu uz abu valstu robežām. Pēc prezidentu tikšanās pagājušā gada 3. aprīlī Sanktpēterburgā, Krievijas prezidents Vladimirs Putins gan paziņoja, ka visas domstarpības valstu vidū ir atrisinātas. Vai tā tiešām būs bijis, rādīs laiks.
Kas gaidāms nākotnē?
Lai arī nevarētu teikt, ka ir notikušas kādas ārkārtīgi būtiskas ideoloģiskas izmaiņas Baltkrievijas valdības diskursā, var skaidri novērot pārmaiņas vairākos jautājumos. Tās ir pārmaiņas nacionālās identitātes konceptu jautājumos – uzsverot baltkrievu valodu un vēsturisko atmiņu.
Mazāk skaidras, tomēr ievērojamas pārmaiņas ir notikušas Baltkrievijas ģeopolitiskajā jomā. Rietumi vairs netiek aplūkoti kā skaidri ienaidnieki vai tajā pašā laikā Krievija – kā nepārprotams draugs un sabiedrotais.
Arī vēsturiski, iespējams, tiks veikts solis, lai uzsvērtu Baltkrievijas identitāti pirms Padomju Savienības.
Krimas aneksija ir atstājusi sekas uz Baltkrieviju. Tās valdībai ir nācies izvērtēt austrumu kaimiņa imperiālistiskās tieksmes, valsts vājās attiecības ar Rietumiem, tās pilsoņu vidū pastāvošo vājo nacionālās identitātes ideju, kā arī, protams, valsts ekonomisko un enerģētisko atkarību no Krievijas, kas Baltkrieviju padara atkarīgu no Kremļa.
Laiks rādīs, vai mainot Baltkrievijas diskursu Rietumu virzienā un attīstot valsts nacionālās identitātes idejas, tas Baltkrievijai nozīmēs garantētu aizsardzību pret iespējamo Krievijas agresiju, taču iespējams, ka šīs aktivitātes padarīs Baltkrieviju mazāk ievainojamu.
Jautājums ir par to, kas Baltkrievijai būs izdevīgāk – Krievijas nodokļu maksātāju sponsorēta Minskas ielu sakoptība, ēku fasāžu izgaismošana, lēti energoresursi un tā tālāk, kas gan nozīmēs turpmāku sadarbību ar Krieviju, piemēram, tādās jomās kā militāro mācību "Zapad" organizēšanā pie Eiropas Savienības robežām, kā arī lielā mērā ziedojot tās lemtspēju ārpolitikas jautājumos. Kā to norādījis Krievijas militāro jautājumu eksperts Aleksandrs Goltss, "[..] Maskavas ekspansionisms un revanšisms izaicina Baltkrievijas suverenitāti, kā arī Lukašenko tiesības pašam lemt par savu valsti.
Var pieņemt, ka Maskavai nākotnē būs arvien grūtāk ar Baltkrievijai sniegtajiem ekonomiskajiem labumiem panākt Minskas līdzdalību militārās sadarbības aktivitātēs.
Savukārt Baltkrievija meklēs, kā no šādām aktivitātēm izvairīties." Vai Krievija Baltkrievijai būs visizdevīgākais sabiedrotais, rādīs tikai laiks, taču skaidrs ir tas, ka Baltkrievijas iekšienē popularitāti gūstošās nacionālisma idejas ietekmēs valsts nākotnes ārpolitikas kursu.
