Azovas jūra – vai jauns konflikts starp Krieviju un Ukrainu?

Ukrainas karš – Eiropas aizmirstais konflikts, kas kopš 2014. gada prasījis vairāk nekā desmit tūkstošu cilvēku dzīvības un bijis par iemeslu tam, ka vairāk nekā divi miljoni cilvēku bijuši spiesti pamest savas mājas. Kamēr nekas neliecina, ka karš Ukrainā tuvākajā laikā varētu beigties, situācija Azovas jūrā rada bažas par jauna konflikta rašanos un esošās stāvokļa pasliktināšanos. 

ĪSUMĀ:

  • Krievija cenšas ierobežot Ukrainas pieeju Melnajai jūrai;
  • Azovas jūra (jūras līcis Melnajā jūrā) ir vitāli svarīga Ukrainas eksportam, jo tās ostas nodrošina teju 4/5 visu eksporta preču apgrozību, taču Krievija cenšas ierobežot Ukrainas kuģu pieeju šiem jūras ceļiem;
  • Ukrainas austrumu pilsētās ostu pārvadājumu apjoms sarucis vidēji par 1/3;
  • Ukraina un Krievija apbruņo Melnās jūras reģionu – Ukraina rīko militārās mācības Azovas jūrā, Krievija pārvieto savus kara kuģus no Kaspijas jūras uz Azovas jūras reģionu.

 

Par Azovas jūru, Ukrainu un Krieviju

Azova jūra ir vitāli svarīga daļa no Ukrainas tautsaimniecības. Īpaši nozīmīga tā kļuva pēc Krimas aneksijas, kad agrāko Krimas pussalas ostu darbība tika novirzīta uz Berdjanskas un Mariupoles ostām Ukrainas austrumos. Šobrīd teju 4/5 visu Ukrainas eksporta preču nonāk tieši šajās ostās, līdz ar to šo ostu darbība ir vitāli svarīga, lai Ukrainas tautsaimniecība spētu stabili funkcionēt un arī attīstīties. 

Azovas jūra robežojas ar divām valstīm – Ukrainu un Krieviju – un pati jūra ir līcis, ko no Melnās jūras atdala Kerčas šaurums, kas tā šaurākajā vietā ir 4,5 kilometrus (km) plats. Šis ģeogrāfiskais tuvums ir spēlējis svarīgu lomu, jo Azovas jūras Kerčas šaurums nu ir kļuvis par vietu, kas fiziski savieno Krievijas okupēto Krimas pussalu un Krievijas Republiku ar Krimas tiltu (arī sauktu par Kerčas tiltu un Krievijas-Krimas tiltu).

 

Kerčas šaurums un Krimas tilts – apzināti centieni ierobežot Ukrainas tautsaimniecības attīstību

Svarīgi pieminēt, ka Krimas tilta pastāvēšana (tāpat kā Krimas okupācija) ir pretrunā starptautiskajiem likumiem. Kaut arī visa situācija ar Azovas jūru un Ukrainas - Krievijas tiesībām uz to ir sarežģīta, kopējais kopsaucējs, pieņemot dažādus scenārijus, ir sekojošs: atsaucoties uz 2003. gada vienošanos starp Ukrainu un Krieviju, Azovas jūra ir uzskatāma par iekšējiem Ukrainas un Krievijas ūdeņiem; abām valstīm ir vienādas tiesības uz šo ūdeņu izmantošanu, kas attiecas arī uz Kerčas šaurumu un piekļuvi Melnajai jūrai. Līdz ar to Krievijai nav tiesību liegt Ukrainai izmantot Azovas jūru un Kerčas šaurumu ūdens transporta satiksmei, tai skaitā, izveidojot tādu infrastruktūras objektu kā Krimas tilts, kas fiziski ierobežo lielāku transporta kuģu satiksmi.

Tieši Krimas tilts ir ievērojami sarežģījis jau tā saspīlēto situāciju starp Ukrainu un Krieviju. Teju 19 kilometrus garais tilts ir norobežojis vienīgo punktu, kas savieno Azovas jūru ar Melno jūru, tādējādi bloķējot kuģu satiksmi un attiecīgi arī apgrūtinot tirdzniecību. Šie ierobežojumi, kas radīti apzināti (kopš š.g. aprīļa Krievija ir sākusi apturēt un pārbaudīt visus ienākošos kuģus, kuru ceļš ved uz Ukrainas ostām, būtiski kavējot kuģu satiksmi), ir negatīvi ietekmējuši Ukrainas jau tā neapskaužamo situāciju un tautsaimniecības attīstību. Ja izsakām šīs izmaiņas absolūtos skaitļos, tad, salīdzinot 2015. un 2017. gadu (tilta būvniecība tika uzsākta 2015.gadā, ierobežojot kustību ap Kerčas šaurumu), Mariupoles ostā gada laikā apstrādātās kravas apjoms sarucis no 8,9 miljoniem tonnu uz 6,5 miljoniem, bet situācija Berdjanskas ostā ir vēl sliktāka, kravu apjomam sarūkot no 4,5 miljoniem uz 2,4 miljoniem. Salīdzinājumam – pirms visiem konfliktiem un Krimas okupācijas Mariupoles ostā, piemēram, 2013. gadā tika apgrozīts līdz pat 15 miljoniem tonnu kravu.

Lai atspēkotu tos, kas šīs izmaiņas vēlas attiecināt uz citiem ārējiem faktoriem, jānorāda, ka tā ir regulāra Krievijas taktika, iejaukties Ukrainas kuģu satiksmē, kavējot pārvadājumus un attiecīgi arī radot zaudējumus visām iesaistītajām pusēm (izņemot Krieviju). Šī Krievijas iejaukšanās Ukrainai līdz šim izmaksājusi līdz pat 35 miljoniem eiro gadā.  Un ir pamats domāt, ka situācijā nākotnē tikai pasliktināsies. 

Iespējamais konflikts?

Ir pavisam skaidrs, ka Krievija ir pārāka pār Ukrainu šajā situācijā, ja salīdzinām abu valstu jūras spēkus. Varam iet arī mazliet tālāk un godīgi teikt, ka Ukrainas jūras spēki ir traģiskā stāvoklī vairāku faktoru dēļ.

Pirmkārt, līdz ar 2014. gada Krimas okupāciju Ukraina zaudēja lielāko daļu (gandrīz 4/5) jūras kara flotes, kas bija izvietota Krimas pussalā. Otrkārt, pēdējos piecus gadus Ukrainas armija ir primāri koncentrējusies uz sauszemes armijas stiprināšanu. Treškārt, neskatoties uz sabiedroto piedāvājumiem, Ukraina no savas puses vēl joprojām nav paveikusi visu, lai saņemtu piedāvāto atbalstu – kaujas kuģus. Un, ceturtkārt, pretēji Melnajai jūrai, kurā novērojama Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) spēku klātbūtne, Azovas jūra atrodas izolētā teritorijā, atstājot Ukrainu vienu pret Krievijas spēkiem.

Neskatoties uz visiem ierobežojumiem, Ukraina ir paziņojusi par reģiona apbruņošanu. Pirmie soļi, kas tiks sperti jau tuvākajā nākotnē, ir reģiona apbruņošana ar esošo kara floti, bet, domājot par nākotni, Azovas jūras teritorijā tiek plānoti stratēģiskā atbalsta punkti gan jūras, gan arī gaisa spēkiem. Azovas jūra ir viena no vietām, kur dzīvē varam redzēt, kā izpildās drošības dilemma, jo, redzot Ukrainas bruņošanos, Krievija dara to pašu. Pēdējo mēnešu laikā (jūlijs, augusts, septembris) Krievija ir pārvietojusi 10 kara kuģus un teju 40 patruļu laivas no Kaspijas jūru uz Azovas jūru.

Ja salīdzinām Ukrainu, Krieviju un to jūras flotes Melnās jūras reģionā, varam redzēt Krievijas pārākumu. Ukrainas jūras flotes rīcībā ir 66 kaujas kuģi un cita veida jūras tehnika, ko papildina vienpadsmit tūkstoši apkalpes locekļu un ierindnieku, bet Krievijas rīcībā ir 2800 dažāda veida flotes kuģu un divdesmit pieci tūkstoši apkalpes locekļu un ierindnieku. To papildina arī tas, ka Ukrainas jūras flote ir novecojusi un salīdzinoši vāja.

Vēl tikai pirms mēneša, reaģējot uz Krievijas bruņošanos, Ukrainas armija organizēja militārās mācības Azovas jūrā. Līdz ar militārajām mācībām Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka “Ukrainas militārie spēki ir gatavi atvairīt iespējamo ienaidnieku jūras spēku agresiju pret Ukrainu”. Tomēr par spīti Porošenko pārliecībai Ukraina nav situācijā, kur tā spētu atvairīt Krievijas uzbrukumu bez sabiedroto palīdzības.

Ko varam spriest par nākotni?

Nekas neliecina, ka karš Ukrainā tuvākajā laikā varētu beigties, un situācija Azovas jūrā rada bažas par jauna konflikta rašanos un pašreizējā stāvokļa pasliktināšanos.

Rietumu valstu – Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu – sankcijas strādā, bet nepietiekami. Arī pašas iesaistītās puses – Ukraina un Krievija - nevar rast progresu sarunās, un Minskas vienošanās (nedz pirmā, nedz otrā) nav izdevušās. Ņemot vērā šo situāciju, varam cerēt uz rietumvalstu spēju novērst nākamos konfliktus. Taču tam būs nepieciešama politiskā griba un cieša sadarbība – gan Eiropas, gan transatlantiskā līmenī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt