Šovasar pieņemts jauns Būvniecības likums, kuram procesu nākotnē vajadzētu sakārtot. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka tas nerisinās ne paviršu procesu uzraudzību, ne atlaižu došanu, saskaņojot atkāpes sākotnējā projektā, un nemazinās arī pasūtītāja iespējamo spiedienu uz projekta īstenošanu.
No vienas puses, likumdošana šobrīd ļoti skaidri uzskaita, kas par ko būvniecības procesā atbild. Ja tas ir būvuzņēmējs, tad seko viena virkne pienākumu, ja tas ir būvinspektors – cita. Tas ir uz papīra. Bet, ja kas notiek ar ēku, atbildība ir skaidra vien tad, ja precīzi atrasts negadījuma cēlonis. Būtībā gan secinājums ir viens – visbiežāk papīri ir sakārtoti. Tomēr tā kā ziņas par kļūdām parādās aizvien biežāk, jau labu brīdi atzīts, ka ir jādomā, kā mainīt pašu attieksmi pret bieži vien formālo pieeju.
Kad krīzes gados likvidēja Valsts būvinspekciju, uzraudzība palika tikai pašvaldības līmenī. Pirms trim gadiem Valsts kontrole secināja, ka būvniecības procesa kontrole ir vājinājusies un virkne nepilnību gan normatīvos, gan atbildīgo cilvēku faktiskajā darbā ietekmē patērētāju drošību.
Pašlaik Ekonomikas ministrija atbild par būvniecības politikas jautājumus, bet praktiskais kontroles darbs atstāts vien pašvaldībām.
Advokāts Sandis Bērtaitis ir pētījis tiesu praksi būvniecības jomā un uzskata, ka šis ir vājākais posms tieši atbildības ķēdē. "Pašvaldības patiešām netiek pilnvērtīgi galā ar būvniecības uzraudzību kopumā. Rīgas pilsētā būvvaldes darbība kopumā ir laba. Reģionos tā situācija ir katastrofāla, trūkst izpratnes, trūkst cilvēku, ļoti liela bezatbildība un tiek pieļautas ļoti lielas atkāpes, it īpaši, ja objekts saistīts ar ļoti lielām investīcijām. Tas ir ne tikai būvvalžu, tas ir arī pašvaldību domju atbildības jautājums. Tas ir arī bieži vien, ka augstākā līmeņa tiesas tolerē zināmas atkāpes īstermiņa lietderības apsvērumu vadītas. Es domāju, ka tas nav pareizi, un šis ir gadījums, kas parāda, ka ilgtermiņā šāda sistēma nespēj funkcionēt," saka Bērtaitis.
Kā norāda advokāts, ikviens, kurš parakstījis kādu no dokumentiem, būtībā uzņemas atbildību par tā saturu. Bieži nācies redzēt, ka attiecīgās jomas speciālists tiek piesaistīts ķeksīša pēc, jo tam cilvēkam ir vajadzīgais sertifikāts. "Ir bijis tiesas praksē, ka tiesas konstatē - projektētājs ir pieļāvis kļūdu un būvprojektā ir tādi risinājumi, ko nevar īstenot. Tajā pašā laikā, kad tiek risina civiltiesiskā atbildība par šī projektētāja atbildību, tad tiesas ļoti izvairās un faktiski nevēlas nekāda veida atbildību piemērot šādam projektam, kas ir pieļāvis kļūdu. Tā ir tāda bezatbildības kultivēšana. Tā ir mūsu attieksme, pie kā mēs turamies un kas ir šīs sekas radījis," spriež Bērtraitis.
Uz problēmām darbu faktiskajā izpildījumā un attiecīgā papīru pieskaņošanā norāda kāds būvinženieris sociālajos tīklos. Viņš raksta, ka šajā visatļautībā un paviršībā pret ēku lietotājiem noskatījies no malas, jo šajā vidē norma esot klusēt, citādi darbu Latvijā vairs neatrast.
Saskaņā ar Valsts kontroles secināto, piemēram, 2009.gadā pašvaldību būvinspektori veikuši par 70% mazāk pārbaužu nekā to darījusi gadu iepriekš valsts būvinspekcija. Bet viens būvinspektors pārraudzījis līdz pat 130 objektiem vienlaikus.
"Visdrīzāk jau ir tā, ka pēc papīriem viss būs pareizi. Jautājums, vai pēc būtības cilvēki ir iesaistījušies un izdarījuši savu darbu atbildīgi," saka Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce. Ekonomikas ministrija nu jau ceturto gadu mēģina panākt, lai uzlabotu būvniecības speciālistu kvalifikācijas kontroles sistēmu. Pēdējo divdesmit gadu laikā sertifikāti izsniegti 11 tūkstošiem cilvēku, bet atņemti vien četri. Tam teorētiski vajadzētu nozīmēt, ka būvniecībā viss norit vai nu izcili, vai arī netiek kontrolēts.
"Galvenās puses procesā ir pasūtītājs, būvnieks un būvspeciālists. Un pasūtītāja interese visbiežāk ir iespējami ātri, kvalitatīvi, ar iespējami mazākiem izdevumiem saņemt objektu un to iespējami ātri nodot. Un viņš algo gan būvnieku, gan būvprojektētāju, gan būvuzraugu. Un viņš var maksimāli, ar maksāšanu, ne jau ar spiedienu, jo es pieļauju ka būvprojektētāji un būvuzraugi lielākais vairums saprot profesionālo ētiku un to arī piemēro ikdienā. Bet pēc būtības, mehānisma motivācija ir visām pusēm rūpēties, lai pasūtītājam būtu labi. Plus saprast, kā šo reālo personu atbildību, kas ir noteikta likumā, panākt, ka viņa tiek īstenota arī dzīvē. Kādiem mehānismiem, kas viņiem palīdzētu," norāda Pūce.
Ierēdnis atzīst, ka šobrīd sabiedrības interešu aizsardzības mehānismi ir nepietiekami. Viens no risinājumiem būtu pārskatīt, vai būvju inspicēšanu celtniecības gaitā tomēr nevajadzētu veikt valstij vai kādai neatkarīgai pusei. Un otrs – kā samazināt pasūtītāja iespējamo ietekmi uz projekta kvalitāti, mēģinot panākt tā ātrāku un lētāku realizēšanu.
