Atomterorisms – vai tiešām drauds?

Mūsdienu dzīve modernā sabiedrībā var tikt uzskatīta par atomterorisma ideālo mērķi. Pasaules lielpilsētās ikdienu pavadām pieblīvētās ielās, iepirkšanās centros, stadionos un mūzikas arēnās, kas vienuviet pulcē tūkstošiem un pat simtiem tūkstošu cilvēku, radot terorismam bagātu vidi. Vai uztraukumam par atomterorismu ir pamats?   

Atminoties Hirosimas un Nagasaki 1945.gada humanitāro katastrofu, “Status Quo” rubrikā par kodolieročiem un to lomu mūsdienu pasaulē. Četru rakstu sērijā vēlamies atgādināt par tādiem sasniegumiem ceļā uz kodolieroču skaita ierobežošanu kā Kazahstānas atteikšanos no kodolieročiem un Centrālāzijas kodolieroču brīvo zonu. Kā arī vērst uzmanību uz šo sasniegumu aizēnojošo Izraēlas kodolieroču programmu, un tās ietekmi uz Tuvo Austrumu kodolieroču brīvās zonas izveidi, noslēdzot sēriju ar skatījumu uz drošību un atomterorisma draudiem.

Īsumā:

  • Kopš 11.septembra teroraktiem vairāki nozares speciālisti uzskata, ka atomterorisma draudi nevar tikt pilnībā izslēgti.
  • Interesi par kodolieročiem izrādījuši gan "al-Qaeda", gan "Daīš" teroristu tīkli.
  • Pastiprinātas bažas raisa Pakistānas kodolieroču drošība, īpaši armijas iekšējās šķelšanās gadījumā.
  • Papildu šķērslis kodoldrošībai ir Ziemeļkorejas kodolieroči un interese tos pārdot vairāksolītājam.
  • Par spīti bažām, pēdējo gadu laikā starptautiskajā kodolieroču drošības laukā ir notikušas ievērojamas izmaiņas, kas krietni samazina teroristu iespēju iegūt atombumbu.
  • Tomēr atomterorisma draudi pastāv.

Par teroristu interesi

Pēc 11.septembra notikumiem Ņujorkā pieauga arī sarunas par kodolieroču terorismu, vairākiem nozares speciālistiem norādot, ka tāda iespējamība pastāv vai ir pat neizbēgama. Tomēr neatkarīgi no norādītās varbūtības, vairums bija vienisprātis, ka šāda iespējamība ir novēršama, ja pasaules valstis stingrāk pievērsīsies kodoldrošības jautājumiem. Lai arī šī iespēja vēl arvien tiek uzskatīta par niecīgu (ņemot vērā nepieciešamo augsta līmeņa tehnoloģisko izpratni un regulētos materiālus), valstu vadītāji šo varbūtību apspriež regulāri.  

Globālais teroristu tīkls "al-Qaeda" ne vienu reiz vien ir norādījis, ka viņu mērķis ir iegūt masu iznīcības ieroci un to pielietot. Tagadējais vadonis Ajmans Zavahirī līdzīgi kā savulaik Osama bin Ladens uzskata, ka jebkurš ierocis, kas vērsts pret neticīgajiem, īpaši Amerikas Savienotajam Valstīm (ASV), ir atbalstāms. Arī grupējuma "Islāma valsts" jeb “Daīš” interese par kodolieročiem nu jau labi zināma, pie tam viņu interese aizvedusi arī pie vairāk taustāmiem rezultātiem.

2016.gadā teroristu uzbrukumi tika veikti Briseles lidostā un Mālbēkas metro stacijā. Izmeklēšanas rezultātā iegūtā informācija liecina, ka abi uzbrucēji pirms liktenīgās dienas novērojuši “Doel” atomelektrostaciju un kādu beļģu zinātnieku, kas strādājis “Tihange” stacijā. Jau iepriekš, 2012.gadā, divi šī objekta darbinieki pametuši valsti, lai “Daīš” rindās cīnītos Sīrijā, kur viens no viņiem miris.

Par laimi, teroristiem ir gandrīz neiespējami iegūt kodolieročus. Pat ja iegūti tiktu materiāli (augsti bagātināts urāns un sašķelts plutonijs), nepieciešama arī ierīce, augsti kvalificēti zinātnieki, precīza uzglabāšana un transports nogādāšanai uz izvēlēto detonācijas vietu.

Līdz atombumbas detonācijai sekotu vairāki izšķiroši soļi, kas mūsdienās palielina iespēju šādu plānu novērst.

Nestabilas valstis un nestabili kodolieroču arsenāli

Šobrīd globālie bagātinātā urāna krājumi ir lēšami 1,6 miljonos kilogramu, no kuriem teroristiem vajadzētu vien 25 kilogramus. Tomēr iepriekšminētā tehniski sarežģītā ķēde un tās izprašana rada jautājumus par teroristu grupējumu iespēju iegūt pat šos 25 kilogramus bagātinātā urāna. Tomēr šāda scenārija apskatīšana ignorē iespēju, ka teroristu tīkli varētu pārņemt jau funkcionējošu kodolreaktoru vai kodolieroču uzglabāšanas staciju, īpaši pasaules nestabilākajās valstīs.

Viena no šādiem piemēriem ir tieši Pakistāna un tās kodolstaciju incidenti. Valsts, kurā salīdzinoši brīvi operē vismaz trīs ievērojami teroristu tīkli – "al Qaeda", "Hakkani grupa" (Haqqani network) un Pakistānas talibu grupējums (Lashkar-e-Taiba) –, kodolieroču uzglabāšanas vietņu incidenti nav pilnīgs retums. Piemēram, 2012.gadā seši gaisa spēku uniformās un ar pašnāvnieku vestēm apbruņojušies kaujinieki mēģināja iefiltrēties augstas drošības Alkamras (al-Kamra) gaisa bāzē. Alkamrā, kur šis incidents bijis jau trešais, izvietotas dažas kodolgalviņas no kopējā Pakistānas arsenāla. Lai atbildētu uz starptautiski augošajām bažām par Pakistānas kodolieroču drošību, valsts bruņotie spēki vēstījuši, ka Pakistānas kodolieroču daļas tiek turētas atsevišķās vietnēs (kodolgalviņas atsevišķi no to pārvadājumu sistēmām).

Tomēr, izvērtējot globālos atomterorisma draudus, jāņem vērā arī iespēja, ka Pakistāna, kas izsenis bijusi nestabila vājo civilimilitāro attiecību dēļ, varētu pieredzēt arī armijas iekšējo frakciju sacelšanos vai pat pilsoņkaru. Armijas šķelšanās radītu īpaši haotisku vidi, kurā varētu tikt nozagti materiāli, kodolgalviņas vai pārņemti kodolreaktori.

Kodolieroču lielvalstu Pakistānas un Indijas ģeopolitiskie saspīlējumi ir vēl viens svarīgs drauds kodolieroču drošībai.

Robeža starp Indiju un Pakistānu ir pasaulē garākā apsargātā robeža, kas redzama pat naktī. Gan Pakistāna, gan Indija turpina papildināt savu kodolieroču materiālos uzkrājumus, bet tieši Pakistāna aizsardzības nolūkos plāno gar robežu izvietot taktiskos kodolieročus un tuva diapazona raķetes. Tie ir daudz mazāki un vieglāk pārvietojami, palielinot jau tā augsto nozagšanas vai sabotāžas risku valstīs, kuras drošības indeksā regulāri parādās zemākajās vietās.

Kā norāda Kodoldraudu Iniciatīvas (The Nuclear Threat Initiative) 2016.gada nozagšanas draudu indekss, kopējā 24 valstu skalā Pakistāna un Indija ir priekšgalā vien Irānai un Ziemeļkorejai. Kaut arī 2018.gada dati būs pieejami vien septembrī, ievērojamas izmaiņas abu valstu kodolieroču drošībā nav sagaidāmas.

Tieši Pakistānas kodolieroču programmas “tēvs” A. Q. Kāns (A. Q. Khan) aizsācis tradīciju kodolieroču tehnoloģiju pārdošanā uz ārpasauli – tajā skaitā Irānas, Ziemeļkorejas un Lībijas programmām. Kaut arī Kāna grupējums, pēc visām aplēsēm, nu ir likvidēts, viņam pašam atrodoties ciešā uzraudzībā, Ziemeļkoreja ir šķietami pārņēmusi tā vietu. Lēsts, ka Ziemeļkorejas darījumi ir notikuši ar tādām valstīm kā Irāna un arī Sīrija. 2007.gadā Izraēlas raķešu uzlidojumā, kas nosaukts par operāciju “Ārpus kastes” (Outside the Box) izpostīts tika iepriekš nereģistrēts plutonija ražošanas reaktors Sīrijas Kibaras (al-Kibar) pilsētā. Vēstīts, ka reaktora tehniskais atbalsts iegūts tieši no Ziemeļkorejas.

Iespēja, ka Ziemeļkoreja varētu pārdot materiālus vai tehnoloģijas vairāksolītājām, nevar tikt pilnīgi izslēgta.

“Netīrās bumbas” jeb radioloģisko izkliedes ierīču izgatavošanā tiek lietots radioloģisks materiāls savienojumā ar tradicionālām sprāgstvielām. Šādā ierīcē varētu izmantot materiālu iegūtu arī no, piemēram, medicīnas iekārtām. Kaut arī sprādziena rezultātā postījumi būtu nesamērojami mazāki nekā atomieroča izmantošanas gadījumā, šāda bumba varētu tikt izmantota tās psiholoģiskās ietekmes dēļ.

Starptautiskā sadarbība

Bailēs par terorismu valstis ir spērušas ievērojamus soļus, lai novērstu ne tikai atomterorisma, bet arī improvizētu kodolieroču, piemēram, “netīrās bumbas” draudus. Kā norāda līdzšinējie panākumi, starptautiskas sabiedrības iespēja sadarboties un veidot savstarpēju dialogu globālas drošības un miera vārdā ir iespējama.

Piemēram, Kodoldrošības samiti (Nuclear Security Summits), kas norisinājās starp 2009. un 2016.gadu, bija nozīmīgi kodoldrošības nostiprināšanai globālā līmenī. Šo gadu gaidā fokuss tika likts uz nacionālo likumdošanu stiprināšanu un sinerģiju valstu starpā.

Samitu ietvaros vairākas valstis ir samazinājušas savus kodolmateriālu krājumus (22 no kādreizējām 50 valstīm), tādējādi arī samazinot zagšanas vai sabotāžas riskus.

Arī citas līdzīgas divpusējas vai daudzpusējas sadarbības iniciatīvas ir spēlējušas savu lomu. Piemēram, 2006.gadā starp prezidentiem Džordžu Bušu un Vladimiru Putinu parakstītā Globālā iniciatīva par kodolterorisma apkarošanu (The Global Initiative to Combat Nuclear Terrorism). Kopš 2007.gada 86 pievienojušos valstu skaitā ir arī Latvija, kas pievienojusies arī Masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas drošības iniciatīvai (Proliferation Security Initiative).

Par "Status Quo"

Elizabete Auniņa ir lsm.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta - rubrikas - "Status Quo" redaktore. Rubrikā tiek analizētas starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

Nudien, pastiprinātā starptautiskā kontrole ir padarījusi pasauli drošāku. Tomēr ir svarīgi atminēties, ka drošības iniciatīvas vairumā gadījumu ir brīvprātīgas, tādējādi atkarīgas no brīvprātīgas darbības un rekomendācijām. Kodolieroču drošība, tāpat kā jebkuras valsts teritoriāla un iekšēja drošība, pieprasa regulāru likumdošanas un mehānismu pārskatīšanu, lai tā būtu konkurētspējīga ar jaunākajām tehnoloģijām un sarežģījumiem.

Kaut arī starptautiskās drošības normas ir mazinājušas atomterorisma riskus, kamēr pasaulē eksistē valstis, kas šīs normas neievēro (Ziemeļkoreja), atomterorisma draudi vēl arvien nevar tikt uzskatīti par novērstiem.  

  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti