Pasaulē 2020. gadu par veiksmīgu būtu grūti nosaukt, bet dažos pēcpadomju telpas reģionos tas bijis īpaši grūts. Austrumeiropā (Baltkrievija), Vidusāzijā (Kirgizstāna) un Dienvidkaukāzā (Kalnu Karabaha) šogad notikuši būtiski politiskie satricinājumi un militārais konflikts.
Pēc notikumiem Ukrainā 2014. gadā Rietumu analītiķi ne reizi vien pieļāvuši, ka Krievija izmantos nestabilitāti perifērijā kā ieganstu, lai vairotu savu hegemoniju kaimiņvalstīs vai pat "Krimas stilā" sagrābtu teritorijas.
Tomēr Krievijas loma bijusi diezgan pasīva. Maskava samierinājusies ar konkurējošo valstu aktivitāti pēcpadomju telpā (piemēram, ar Turcijas piedalīšanos Kalnu Karabahas karā), kā arī devusi priekšroku tam, lai valdības Minskā, Erevānā un Biškekā pašas tiek galā ar konfliktiem.
Izpaliekot agresīvai Krievijas reakcijai, daži novērotāji pieļāvuši, ka Maskava vairs neuzskata bijušās Padomju Savienības valstis par savu "privileģēto interešu" zonu (kā to 2008. gadā nodēvēja toreizējais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs). Tomēr īstenībā, lai gan Kremļa metodes šā gada konfliktos nav bijušas tik acīmredzamas un radikālas kā 2014. gadā Ukrainā vai 2008. gadā Gruzijā, Krievija izmantojusi šīs krīzes savu pozīciju nostiprināšanai.
Prasme aizstāvēt savas intereses bez vērienīgas iejaukšanās, par kādu draud Rietumu sankcijas, liecina par to, ka Krievijas iespējas pēcpadomju telpā vēl joprojām ir milzīgas, konstatē Džefrijs Mankofs – amerikāņu vēsturnieks un politologs, bijušais ASV Valsts departamenta padomnieks Savienoto Valstu un Krievijas attiecību jautājumos, bet tagad – ASV domnīcas "Strateģisko un starptautisko pētījumu centrs" ("Center for Strategic and International Studies", CSIS) programmas "Eiropa, Krievija un Eirāzija" vecākais zinātniskais līdzstrādnieks.
Komentārā "A Kinder, Gentler Bear? Why Rumors of Russia’s Post-Soviet Retreat Are Premature" ("Vai lācis kļuvis laipnāks un lēnprātīgāks? Kāpēc baumas par Krievijas atkāpšanos pēcpadomju telpā ir priekšlaicīgas"), kas publicēts CSIS portālā, Mankofs analizē Kremļa politiku un rīcību nesenajos konfliktos valstīs, kuras Krievijā dēvē par "tuvajām ārzemēm".
Ukrainas mācības
"Krimas aneksija un intervence Ukrainas austrumos bija ārkārtēji notikumi Krievijas attiecībās ar kaimiņvalstīm. Pēc PSRS sabrukuma Maskava lielākoties īstenoja ne tik dārgu un riskantu pieeju, lai panāktu, ka tiek ievērotas tās "privileģētās intereses", kuras Kremlī tiek saprastas kā Rietumu ietekmes paplašināšanās nepieļaušana. Lai gan draudi lietot spēku vienmēr bija fonā, Maskava ilgu laiku deva priekšroku politisko un ekonomisko ietekmes sviru, finansiālo stimulu, "stratēģiskās korupcijas" un citu tradicionālo impēriskās pārvaldības instrumentu izmantošanai," raksta Mankofs.
Autors atgādina Ukrainas politiskās krīzes hronoloģiju. 2014. gada sākumā prezidenta Viktora Janukoviča mēģinājums ar vardarbīgām metodēm apspiest protestus, kurus izraisīja viņa lēmums izpildīt Krievijas prasības un atteikties no apsolītā asociācijas līguma ar Eiropas Savienību, pārauga režīma krahā un revolūcijā. Lai gan Rietumos Janukoviču bieži dēvēja par promaskavisku, īstenībā viņa uzticība Kremlim izskaidrojama ne tik daudz ar viņa ģeopolitiskajiem uzskatiem, cik ar viņa režīma vājumu un korumpētību.
Kad kļuva skaidrs, ka Janukoviča režīmu glābt nav iespējams, Krievijas dalība sarunās, kuras rīkoja Eiropas līderi, palīdzēja Janukoviču pārliecināt parakstīt vienošanos, kas pavēra ceļu vēlēšanām un pakāpeniskai varas nodošanai (lai gan Krievijas pārstāvis vienošanās galīgo variantu neparakstīja).
Janukoviča nespēja izpildīt vienošanos, kuru viņam bija uzspiedusi Maskava, pamudināja Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu pēc apspriešanās ar Aizsardzības ministrijas un specdienestu vadītājiem pieņemt lēmumu par militāru iejaukšanos. Četras dienas pēc Janukoviča bēgšanas no Kijevas "zaļie cilvēciņi" sāka sagrābt valdības objektus Krimā.
"Līdz pat šai dienai Krievijas oficiālās personas ir sarūgtinātas par to, ka Janukovičs protestu laikā izrādīja vājumu un zaudēja pašsavaldīšanos, kas galu galā izraisīja viņa bēgšanu no Kijevas un izprovocēja Krievijas sasteigto lēmumu sagrābt Krimu," norāda Mankofs.
Baltkrievija un Ukrainas modelis
Pašreizējā Krievijas politika attiecībā pret Baltkrieviju daudzējādā ziņā atgādina to, ko Kremlis mēģināja, bet nespēja izdarīt Ukrainā pirms 2014. gada krīzes. Aleksandrs Lukašenko arī ir atkarīgs no Krievijas atbalsta, lai gan viņam salīdzinājumā ar Janukoviču ir spartiskāka gaume.
Tāpat kā Krievija savulaik pieprasīja Ukrainai atteikties no asociācijas līguma ar ES, Krievija šodien izsaka Lukašenko piedāvājumu, no kura, pēc Kremļa domām, viņš nevar atteikties – piekrist politiskajai un ekonomiskajai integrācijai ar Krieviju, kas būtu samaksa par atrašanos pie varas pašlaik un viņa paša un viņa ģimenes aizsardzību nākotnē. Noteikumi, kurus pieņēmis Lukašenko, ietver kopīgo militāro mācību rīkošanu un piekrišanu tam, ka Baltkrievijā ierodas Krievijas drošības spēki, polittehnologi, žurnālisti un citi speciālisti, lai Maskava varētu pakāpeniski nostiprināt savu kontroli pār Baltkrievijas politisko dzīvi. Šis process varētu noslēgties nākamajā gadā ar vēlēšanām un jaunas konstitūcijas pieņemšanu, kas, pēc Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova teiktā, nodrošinās "politiskās, ekonomiskās un tiesiskās sistēmas transformāciju" Baltkrievijā.
Nav skaidrs, vai Lukašenko ir vieta Maskavas ilgtermiņa plānos, bet atbalsts konstitūcijas pārskatīšanai liecina, ka Krievija gatavojas nostiprināt savu politisko un ekonomisko kontroli pār Baltkrieviju. Tomēr, tāpat kā savulaik Ukrainā, militārā spēka izmantošana iespējama tikai ārkārtējā gadījumā, Kamēr Lukašenko – atšķirībā no Janukoviča – ievēros no Maskavas saņemto scenāriju, iespējas, ka Baltkrievijā varētu parādīties "mazie, zaļie cilvēciņi", nav lielas.
Taču protestu turpināšanās Baltkrievijā devusi Maskavai iespēju pavirzīties uz priekšu, īstenojot plānus par dziļāku integrāciju, kuri sākotnēji tika apspriesti 90. gados, taču tika atlikti, jo Lukašenko bija apņēmības pilns saglabāt Baltkrievijas suverenitāti, norāda amerikāņu politologs.
Kalnu Karabaha: sašķel un aizsargā
Armēnija ir dalībvalsts Kolektīvās aizsardzības līguma organizācijā (ODKB), kuras statūti paredz kolektīvo aizsardzību, ja rodas draudi kādas dalībvalsts drošībai, stabilitātei, teritoriālajai vienotībai un suverenitātei. Tomēr, kad 2020. gada septembrī Azerbaidžānas karaspēks iebruka Armēnijas kontrolētajā Kalnu Karabahā, Krievijas reakcija bija atturīga. Pat tad, kad Turcija atklāti sniedza politisko un militāro atbalstu Baku, Krievija nenostājās Erevānas pusē, uzsverot, ka tās saistības ODKB ietvaros attiecas uz Armēnijas suverēno teritoriju, nevis uz Kalnu Karabahu.
Šī nostāja bija argumentēta un, kas vēl svarīgāk, atspoguļoja Krievijas diplomātijas Dienvidkaukāzā panākumus – Maskava atteicās no Armēnijas atbalstītājas lomas, kāda tai bija pirmā Kalnu Karabahas kara laikā (1988.-1994. gadā) un pēc tā, un tagad pozicionē sevi kā partneri un starpnieci abām konfliktā iesaistītajām pusēm. Šīs būtiskās pārmaiņas Krievijas politikā saistītas ar tās attiecību ar Azerbaidžānu uzlabošanos, un tas savukārt ļauj Maskavai konfliktā uzņemties objektīvāku lomu. Krievijas "politiskais iebrukums" Baku izdevās, pateicoties zemākām energoresursu cenām un Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva autoritārajām valdīšanas metodēm, kuras atvēsinājušas Rietumu interesi, raksta Mankofs.
Tā kā Armēnija joprojām atrodas Krievijas ietekmes sfērā, attiecību uzlabošanās starp Maskavu un Baku ļāva Krievijai nostiprināt savu konflikta galvenā arbitra lomu. Četru dienu konflikta 2016. gada aprīlī un lielāka kara 2020. gada rudenī laikā tieši Krievija panāca uguns pārtraukšanu.
Krievijas nevēlēšanās iejaukties konfliktā Armēnijas pusē, iespējams, radīja vilšanos Erevānā, taču Krievija ne tik daudz negribēja "nest impērijas nastu", cik saprata, ka tā būs lielāka ieguvēja, ja saglabās normālas attiecības ar abām pusēm. Tā vietā, lai ļautu sevi ievilkt konfliktā ar Turciju, Krievija varēja pabeigt šo karu ar saviem noteikumiem. Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka vienošanās ļāva Maskavai sasniegt seno mērķi un izvietot reģionā Krievijas miera uzturētājus. Krievija ari saglabāja savu militāri politisko ietekmi gan Baku, gan Erevānā, kā arī spēja panākt, ka Turcijai būs tikai otršķirīga loma, par spīti plašajam politiskajam un militārajam atbalstam, kādu Ankara sniedza Baku visā konflikta garumā, konstatē politologs.
(Impēriskās) atmiņas noturīgums
"Baumas par Krievijas atteikšanos no centieniem saglabāt "privileģēto interešu" sfēru bijušās Padomju Savienības teritorijā ir priekšlaicīgas. Kopš tās iejaukšanās Austrumukrainā cieta neveiksmi, Maskava sākusi reālistiskāk vērtēt izmaksas un riskus, kas saistīti ar šādu politiku, un mainījusi savu pieeju. Tā ir ne tik daudz virzība uz postimpērisku nākotni, cik atgriešanās pie impēriskā "menedžmenta", kas daudzējādā ziņā ir analoģisks tam, kāds dominēja līdz 2014. gadam. Šai pieejai ir raksturīga "atbilstīguma loģika", kad instrumenti un riski ir proporcionāli iesaistītajām interesēm," raksta Mankofs.
Tomēr, kā paskaidro politologs, šīs intereses šodien atšķiras no tām, kādas bija 2014. gadā. Protams, Krievijas ekonomikai neklājas viegli, bet attiecības ar Rietumiem kļuvušas saspringtākas. Taču iebrukums Ukrainā (līdz ar iekšējām krīzēm ASV un Eiropā) novedis pie tā, ka Vašingtona un Brisele nevēlas pārkāpt Krievijas novilktās "sarkanās līnijas", kā to parāda piesardzīgā attieksme pret protestiem Baltkrievijā. Piemēram, jaunā Moldovas prorietumnieciskā valdība nez vai saņems nopietnu konkrētu atbalstu no Eiropas Savienības vai NATO, un šāda situācija Krieviju apmierina.
Drīzāk Krievijas ietekmi Eirāzijā visaktīvāk pārbauda jaunie sāncenši, tādi kā Turcija un Ķīna. Lai gan attiecības ar Ankaru un Pekinu ir sarežģītas, Maskava nevienu no tām neuzskata par sistēmisku sāncensi vai draudu savai iekšpolitiskajai kārtībai. Gan Turcija, gan Ķīna atbalsta Maskavas centienus izveidot Krievijas izpratnē "demokrātiskāku" (tas ir tādu, kurā nedominē Rietumi) pasaules kārtību. Daži gadījumi, kad Turcija un, retāk, Ķīna iesaistījušās reģiona notikumos, atbilst Krievijas interesēm. Maskava atbalsta to, ka Ķīnas militārpersonas Tadžikistānā patrulē attālos pierobežas rajonos ar Afganistānu, jo tādējādi tās palīdz nepieļaut islāmistu kaujinieku iekļūšanu no Afganistānas. Kremlis ir apmierināts, ka Krievijai ar diplomātiskiem līdzekļiem izdodas "menedžēt" Ķīnas un Turcijas ietekmes paplašināšanos, bez "neiralģijas", kāda ir raksturīga sāncensībai ar ASV un ES.
"Galu galā gan Baltkrievijā, gan Kalnu Karabahā Krievija parādīja, ka joprojām ir neaizstājams spēks daudzās, ja ne visās, bijušajās Padomju Savienības republikās. Maskavas rīcība norāda uz zināmām niansēm Krievijas centienos saglabāt reģionālo ietekmi, tie nav vienkārši atavistiski centieni paplašināties un uzkundzēties, kā to dažkārt attēlo Rietumu analītiķi. 2005. gadā Putins paziņoja, ka Padomju Savienības sabrukums bija XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Bet mazāku uzmanību ieguva cits viņa izteikums: "kas vēlas to atjaunot iepriekšējā veidolā, tam nav smadzeņu". Eirāzijas ģeopolitikai kļūstot aizvien sarežģītākai tāpēc, ka paplašinās Ķīnas vara, pieaug Turcijas pašpārliecinātība un kļūst vairāk jautājumu par to, cik lielā mērā var uzticēties ASV saistībām, Krievijas spēju piemēroties un gūt panākumus nevajadzētu novērtēt par zemu," rezumē autors.
