Asiņainie ceļi: Igaunijā uz ceļiem sodi bargāki, taču upuru un sabojātu mūžu mazāk

Šis gads uz Latvijas ceļiem aizvadīts daudzām ģimenēm traģiski - 11 mēnešos dzīvību uz Latvijas ceļiem zaudējuši jau 186 cilvēki. Pērn šajā laika posmā – par 20 cilvēkiem mazāk. Policija ievērojusi, ka autovadītāji ir kļuvuši pārgalvīgāki, apzinoties, ka jau divus gadus uz Latvijas ceļiem nav stacionāro fotoradaru un ar policijas rīcībā esošajiem četriem pārvietojamajiem radariem ir par maz. Atgriežas arī tradīcija sēsties pie stūres dzērumā. Tomēr Igaunijā situācija ir citāda – mēdz teikt, ka arī Latvijas šoferi pēkšņi māk braukt gluži rāmi. Kas Igaunijā ir citādāk?

Nelaimes uz ceļa krasi maina visu dzīvi

Jūrmalas šoseja. Te atļautais braukšanas ātrums ir 90 kilometri stundā. To ievērojot, labi var pamanīt tos, kuri neievēro – tie šaujas garām.

Cita vieta Jūrmalā - nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari”. Te gaiteņos arī ir satiksme brīžiem pat divās joslās. Klusākie ir riteņkrēsli – tie slīd gandrīz nedzirdami. Trokšņainākie ir rati, kuros pārved gulošos pacientus. Vairāki no šiem braucējiem savas kustības zaudēja tieši uz ceļa. „Ar mašīnu braucu, arī braucu ar moci. Tagad jau vairāk nebraucu. Trīs gadus braucu, trešā sezona bija, uz beigām jau gāja. Bet nu tā sanāca. Sanāca avārija, ne avārija pat, bet slapjš laiks, un moci vienkārši sanesa uz šosejas,” stāsta 33 gadus vecais Andrejs.

Viņš tagad pārvietojas riteņkrēslā, puisis nejūt kājas. Viņa dzīve mainījās nesen - 11.augustā –  lietainā dienā uz ceļa Jelgava-Rīga. Atļautais braukšanas ātrums - 100 kilometri stundā, Andrejs braucis ar aptuveni 90. Taču motociklu sanesa un tas iebrauca sadalošajā - metāla joslā.

Dokumenti

Iedzīvotāju aptaujas rezultāti

Lejuplādēt

321.87 KB

„12.augustā ziņās teica, ka ļoti daudz bija moto avārijas, arī mašīnu. Tas bija baigais lietus gāziens, bija gan karsti, gan baigais lietus,” saka Andrejs.

„Pa pusei atceros, pa pusei neatceros. Tāpēc, ka ir baigi ātri jāatlaiž mocis. Man bija tā, ka divatā  brauc, tu vari rokas atlaist, bet tu no moča nenokritīsi, tāpēc, ka tevi aizmugurē turēs. Un draugu, kad jau izmeta, ar inerci laikam, man jau bija par vēlu moci laist projām, labi, ka bija "pažarnieki", kuri apstājās un neļāva man ne piecelties, neko. Es vēl kājas pacēlu ar rokām, sapratu, ka tās nejūtu un tā...” viņš stāsta.

Andrejam taisnība, todien notika 74 satiksmes negadījumi, kuros cieta 16 cilvēki – vadītāji, pasažieri, gājēji. Andrejs saka - par laimi, viņa draugam tikpat kā nekas slikts nenotika, tikai ribas sasita. Citu vadītāju pasažieriem tā neveicās.

Vēl viens puisis - 20 gadu vecais Kaspars - šogad cieta autoavārijā. Viņš guva smagu galvas un arī citas traumas. Vēl viens cilvēks tajā negadījumā cieta un bojā gāja pusaudze. Kurš no abiem sadursmē iesaistītajiem autovadītājiem vainīgs, to vēl skaidros tiesa.

Ārsts: Ātrumi pieaug, un traumas kļūst arvien smagākas

Kopš neveiksmīgi beidzās tā sauktā fotoradaru sāga un no Latvijas ceļiem pazuda uzņēmuma „Vitronic” ātruma mērītāji, vidējais ātrums uz ceļiem ir pieaudzis par aptuveni četriem kilometriem stundā.

Pārsniegts atļautais braukšanas ātrums un braukšana reibumā – tie arī ir biežākie negadījumu cēloņi, secina policija. To ievērojuši arī ārsti. „Ātrums lēnām pieauga. Tad, kad bija radari, tiešām bija jūtams, ka traumas paliek maigākas. Lēnām, lēnām, ātrums pieauga,” novērojis Rīgas Austrumu slimnīcas traumatologs - ortopēds Andris Vikmanis.

Viņš stāsta, ka viņa vadītajā nodaļā gandrīz katrs otrais pacients ir satiksmes negadījumā cietušais.

„Traumu smagums liecina par to, ka ir bijis liels ātrums. Ir liela kinētiskā enerģija traumas brīdī - traumas ar ļoti lielu smagumu, kropļojošas traumas ar sekojošu invaliditāti. Ja tur ir iegurņa kauli sadragāti, tas nenotiek ar mazu ātrumu,” skaidro Vikmanis.

Alkohols un pārgalvība

Šogad 11 mēnešos dzīvību uz Latvijas ceļiem zaudējuši jau 186 cilvēki. Pērn šajā laikā – par 20 cilvēkiem mazāk.

Šo kāpumu par diezgan būtisku sauc Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) valdes loceklis Jānis Golubevs. „Vidējais ātrums uz ceļiem ir palielinājies un atstājis ļoti nopietnu ietekmi attiecībā uz ievainotajiem un bojā gājušajiem, tas viss, kopumā ņemot, situāciju ir pasliktinājis par aptuveni 20%,” saka Golubevs.

Savukārt Valsts policija par ātruma pārsniegšanu šogad sastādījusi par 10 000 protokolu vairāk nekā pērn.

„Vadītāji ir palikuši pārgalvīgāki un viņiem vairs nav šīs apziņas, ka fotoradari varētu kaut kur būt. Zina, ka ir tikai policijas rīcībā šie četri pārvietojamie, kas nevar pārklāt visu Latvijas teritoriju,” saka  Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes priekšnieks Normunds Krapsis.

Viņš norāda, ka problēmas uz ceļiem joprojām rada arī dzērājšoferi.  „Diemžēl jāsaka, ka mums ir diezgan daudz šogad negadījumu ar smagām sekām, kur tieši autovadītāji bijuši alkoholisko dzērienu ietekmē (..) Uz Zaubes-Taurupes ceļa seši cilvēki gāja bojā, Mellužos četri cilvēki gāja bojā, Mangaļsalā – tieši tāpat četri, un visos šajos gadījumos autovadītāji bija alkoholisko dzērienu ietekmē,” uzsver Krapsis.

„Un šis pēdējais notikums [Daugavpilī], kad gāja bojā bērns kā pasažieris, negadījumā gāja trīs cilvēki bojā, un vadītājs bija arī alkoholisko dzērienu ietekmē. Tā kā teikt, ka šie autovadītāji, kas sēžas pie stūres alkoholisko dzērienu vai citu apreibinošu vielu ietekmē, policijai būtu mazāka problēma, tam es negribētu piekrist,” skaidro Krapsis.

Arī Golubevs akcentē, ka dzērājšoferu problēma ir ļoti aktuāla.

„Šie negadījumi ir absolūti neizskaidrojami. No sabiedrības locekļu viedokļa – pilnīga bezatbildība no jebkura. Iesēžoties automašīnā pieciem cilvēkiem un nevienam neaizrādot – nebrauksim, tas liecina par šo kompāniju domāšanu un attieksmi pret pastāvošo kārtību,” norāda Golubevs.

Igaunijā steidzas tikai retais

Tepat kaimiņos Igaunijā bojāgājušo uz ceļiem ir mazāk nekā Latvijā.  Nu jau četrus gadus – to ir zem simta. Šāgada 11 mēnešos – 70 cilvēki. Tātad proporcionāli, ņemot vērā Igaunijas iedzīvotāju skaitu, bojāgājušo ir par aptuveni 40% mazāk nekā Latvijā.

Tāpēc Latvijas Radio devās uz Igauniju jautāt, kā izdevies šādu kritumu panākt. Zināms, ka Igaunijā ir labs fotoradaru pārklājums. Stacionārie fotoradari izvietoti 56 vietās. Pirmo radaru jau var pamanīt drīz pēc robežas šķērsošanas un ceļā līdz Tallinai vēl dažus. Un tiešām - Igaunijā steidzas tikai retais.

Fotoradars Igaunijā

Par ātruma pārsniegšanu bargi soda

Pretēji Latvijai kaimiņvalstī par ātruma pārsniegšanu policija soda bargi. Piemēram, ja atļautais ātrums pārsniegts līdz 20 kilometriem stundā - policija var piemērot pat 120 eiro naudas sodu. Salīdzinājumam Latvijā – brīdinājums vai septiņu eiro sods ārpus apdzīvotām vietām vai apdzīvotās vietās - brīdinājums vai 15 eiro sods. Savukārt kravas mašīnām – 30 eiro.

Taču, ko par Igaunijas sodiem saka šoferi, jautāju benzīntankos Igaunijā. „Viņus jau neinteresē, vai kāds var samaksāt. Ja likums pārkāpts, var uzreiz uzlikt, piemēram 200 vai 300 eiro sodu. Pats arī esmu maksājis -  tie bija 300 eiro par pārslodzi manai kravas mašīnai. Sodi ir patiešām lieli, arī par ātrumu. Piemēram, divreiz iekritīsi – būsi pārsniedzis atļauto par vairāk nekā 20 kilometriem -, iespējams, būs jāšķiras no tiesībām, trīs mēnešus mājās jāsēž un no jauna jāliek eksāmens. Var arī aizsūtīt atpakaļ uz skolu mācīties. Likumi mums ir bargi,” saka Talmo.

„Pēdējā reizē es samaksāju 160 eiro. Pārsniedzu par 30 kilometriem. Es izmēģināju savu jauno mašīnu,” atminas Renē.

„Par ātruma pārsniegšanu man nekad sodi nav bijuši. Jaunieši varbūt ātrāk brauc, bet tā Igaunijā kopumā brauc gluži normāli. Mums jau fotoradari atgādina, kā ir jābrauc. Tad, kad nākas šķirties no naudas, cilvēki arī vairāk domā, vai tiešām vēlas braukt ātri,” saka Malle. „Mans dēls jau arī ir sodu saņēmis. Cik viņš samaksāja, es pat nezinu,  jo viņš man nesaka. Kā jau jaunie dara – nopērk jaunas, lielas mašīnas un grib izbraukāties. Taču, tā kā viņš gadā divreiz gadā tika sodīts par ātruma pārsniegšanu, viņam uz mēnesi atņēma tiesības. Un tagad viņš apzinās, kas būs, ja ātri brauks. Tāpēc es šo kārtību atbalstu,” stāsta Malle.

Zviedrs Bose, kurš Igaunijā pavada pensijas gadus, šos sodus par lieliem neuzskata, jo Zviedrijā tie ir vēl bargāki. „Es arī dažkārt braucu ātri - tiesa, ne tagad, jo Igaunija ir pārāk maza un tu neiegūsti tik daudz laika. Bet, kad es dzīvoju Zviedrijā, es tiešām braucu pārāk ātri,” atminas Bose. „Un viņi man divreiz atņēma tiesības, un arī Igaunijā – divas reizes. Bet tas bija sen.  Tagad es to visu ņemu kaut kā mierīgāk. Ziniet, Pērnava ir ļoti savāda vieta - es te braucu katru dienu un šajā mazajā pilsētā redzu kādas trīs līdz desmit policijas mašīnas. Gluži vai policijas pilsēta. Ko tās mašīnas te dara, es nezinu, varbūt braukā apkārt ar tām zilajām gaismām un priecājas,” novērojis zviedrs.

Taču Bose Igaunijā pamanījis ļoti steidzamies mašīnas ar Latvijas numura zīmēm. „Jā, esmu redzējis daudz Latvijas mašīnu šeit – ceļā uz Tallinu. Viņi brauc kā pats nelabais. Pilnīgi traki! Viņiem nav nekādas braukšanas kultūras, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju. Bieži vien viņi ir soli no avārijas. Ne par ko nesatraucas, viņi iebrauc pretējā joslā un cenšas apdzīt mašīnu. Tas nav diez ko labi. Bet igauņi tagad brauc labāk,” uz latviešiem dusmojas Bose.

Igaunijā bojā gājušo un cietušo līkne rūk

Tomēr daudzi Latvijas šoferi netic, ka bargāki sodi uzlabotu drošību uz ceļiem.

Atbildes uz jautājumu: Jūsuprāt, vai bargāki sodi samazinātu avāriju skaitu?

Portāla TVNET sadarbībā ar «Snapshots» veiktā aptauja vēsta - vairāk nekā puse jeb 54% respondentu uzskata, ka sodu palielināšana nesamazinās avāriju skaitu.

Iedzīvotāji taujāti vai bargāki sodi samazinātu avāriju skaitu

Igaunijas policijas iecirknis

Igaunija gan ir daudz ieguldījusi, lai uz ceļiem varētu justies droši, un ne tikai palielinājusi sodus. Jau 2003.gadā kaimiņvalsts valdība pieņēma īpašu nacionālo programmu 12 gadiem.

„Gadu no gada pārkāpumi nedaudz samazinās, arī bojāgājušo un cietušo skaita līkne ir lejupejoša,” atzīst Igaunijas Ceļu satiksmes policijas komisārs Riho Tanaks. Viņš uzsver, ka upuru skaitu mazināt palīdzēja fotoradari, bargie sodi un regulāras sociālās kampaņas.

„Jaunā vīzija jeb izvirzītais mērķis –  lai 2025.gadā uz ceļiem bojāgājušo skaits būtu nulle. Tātad mēs negribam, lai ceļu satiksmē ietu bojā kaut viens cilvēks. Mūsu jaunais mērķis ir nākamo gadu laikā maksimāli samazināt bojāgājušo un cietušo skaitu,” norāda Tanaks.

Igaunijas policijas komisārs Riho Tanaks

Pirms pāris gadiem Igaunijas policija visiem policistiem izstrādājusi īpašu matricu, lai par katru pārkāpumu jebkurā vietā Igaunijā sodi būtu vienādi. „Piemēram, par ātruma pārsniegšanu par vienu līdz pieciem kilometriem stundā policija parasti piemēro aptuveni no 40 līdz 48 eiro sodu. Ja ir no 21 līdz 25 km/h - 100, 120 eiro,” skaidro Tanaks.

„Turklāt klāt nāk iespējamība, ka policists piemēro sodu nevis uz vietas, bet gan iecirknī, un tad var arī atņemt tiesības no viena mēneša līdz trim kopā ar naudas sodu. Igaunijā var arī atņemt tiesības par pirmreizēju ātruma pārkāpumu par vairāk kā 20 km/h, un parasti mēs to izmantojam kā šoku, lai izglītotu vadītājus, kuru stāžs ir mazāks kā divi gadi,” viņš saka.

Turklāt, iespējams, ka jaunajam vadītājam būs jāiziet apmācību kurss līdz jaunu tiesību iegūšanai. Tieši braucēju apmācībām Igaunijas sistēmā tiek pievērsta liela uzmanība.

Savukārt, ja atļautais braukšanas ātrums pārkāpts par 41 līdz 60 kilometriem stundā, sods ir līdz pat 800 eiro, un var atņemt vadītāja tiesības līdz gadam vai notiesāt ar administratīvo arestu līdz 30 dienām. Taču, ja vadītājs pārsniedzis ātrumu par vairāk kā 60 kilometriem stundā, jāmaksā līdz 1200 eiro.  Arī var būt mēnesi ilgs arests un tiesību atņemšana uz diviem gadiem.

Sodi par fotoradaru fiksētajiem pārkāpumiem ir vairāk kā brīdinājuma sods – tie Igaunijā pārsniegto ātrumu sāk mērīt no astotā kilometra un tad par katru pārsniegto kilometru – sods ir trīs eiro.

Igaunijā kukuļus neņems

Vēl būtiski - šoferi saka – Igaunijā nav iespēju atpirkties ar kukuli no soda.

„Nē, tie, kuri ņēma, tie vairs policijā nestrādā. Korumpēto vairāk nav. Protams, tas ir labi. Viņi bija pasākuši ar katru reizi prasīt arvien vairāk. Un tagad, ja viņi sev neko neiegūst, tad viņi arī nedaudz retāk aptur,” norāda šoferis Talmo.

„Policisti neņem, jo viņi ir lojāli tomēr darbam. Viņi baidās, ka ņemot naudu, viņi pazaudēs darbu, būs arī sodi un tamlīdzīgas lietas,” piekrīt cits autovadītājs Renē.

Kā igauņi pārtrauca kukuļošanas tradīcijas, stāsta policists Tanaks. „Nezinu nevienu gadījumu pēdējos gados Igaunijā, kad pārkāpumus policija nenoformētu. 2005.gadā Igaunijā bija pēdējais lielais kriminālprocess, kurā apsūdzēti bija 25 policisti. Viņi bija organizējuši kukuļņemšanu un viņus visus notiesāja. Šos 25 cilvēkus uzreiz atbrīvoja no darba policijā. Domāju, ka Igaunijā ikviens policists apzinās, ka tādā gadījumā zaudētu darbu un darbu atrast nebūt nav tik viegli. Kopš tā laika mums vairs nav ienākuši signāli, ka kāds varētu kaut ko par kādu cenu sarunāt,” uzsver Tanaks.

Viņš arī kā būtiskas dēvē regulāras sociālās kampaņas. Tāda gaidāma arī drīzumā.

„Pārkāpējiem, kurus policija gada laikā pieķērusi vairāk nekā piecas reizes, varbūt kādu pat 27 reizes, izsūtīsim tādas kā melnās Ziemassvētku kartiņas. Tajās rakstīsim, ka mēs esam pamanījuši visus tavus sliktos darbus ceļu satiksmē un ka ceram, ka nākamajā gadā labosies un labāk uzvedīsies uz ceļa,” stāsta policists.

Soda kvīts Igaunijā

Vēl jānorāda, ka vienīgie sodi, kur Latvija ir Eiropas sodu līmenī, attiecas uz transportlīdzekļa vadīšanu dzērumā. Latvijas maksimālais naudas sods ir 1400 eiro, Igaunijas 1200.

Latvijā piecos gados 100 radari un bargāki sodi

Latvijas Radio arī centās noskaidrot, kā Latvijas policija cīnīsies ar ātruma pārsniedzējiem. Redzamākās izmaiņas būs stacionārie fotoradari, kas pēc divu gadu  pārtraukuma atgriezīsies uz Latvijas ceļiem.

Pirmais tiks uzstādīts pirmdien, sākumā darbosies testa režīmā, un drīzumā parādīsies vēl 15. Nākamajos četros gados plānots uzstādīt kopumā vēl nedaudz vairāk kā 80 radarus. Lai piecos gados būtu simt radaru.

CSDD iestājās par lielākiem sodiem par ātruma pārsniegšanu. „Salīdzināt ar Igaunijas sodiem, mūsu sodus nevar palielināt šobrīd un nevarēs arī nākotnē, vismaz tuvākajā. Vismaz par to, ko šobrīd Saeimā ar deputātiem diskutējam,” Igaunijas piemēru noraida Golubevs. „Tas, par ko ir diskusija – iesniegtie priekšlikumi paredz dubultot sodu par mazajiem atļautā ātruma pārkāpumiem – proti, līdz 20 kilometriem stundā.

Otra lieta – dubultot arī par ļoti liela ātruma pārsniegšanu, tas ir vairāk nekā 50 kilometru stundā virs atļautā. Mēs runājam par šīm divām lietām, kuras Latvijā ir pamatproblēma, jo ļoti liela daļa cilvēku izvēlas braukt ar ātrumu, kas pārsniedz līdz 20 kilometriem stundā, neapzinoties šo risku, cilvēki domā, ka risks nepastāv. Bet pasaules pētījumu prakse pierādījusi, ka vidējam ātrumam palielinoties par 10 kilometriem stundā, pilnīgi noteikti palielinās gan ievainoto skaits, gan bojāgājušo skaits,” uzsver  policijas pārstāvis.

Priekšlikums bija šāds: piemēram, par ātruma pārsniegšana līdz 20 kilometriem sodīt ar brīdinājumu vai 30 eiro naudas sodu esošā brīdinājuma vai 15 eiro vietā. Taču, ja ātrums pārsniegts par vairāk kā 50 kilometriem stundā, tad, piemēram, vieglās automašīnas šoferim būtu jāšķiras vismaz no dažiem simtiem eiro.

Fotoradars Igaunijā

Meitu dēļ jācenšas atgūties

Lai arī par lielāku sodu nepieciešamību CSDD runā jau vairāk nekā gadu, iepriekšējā Saeima priekšlikumu paspēja izskatīt tikai pirmajā lasījumā. Likumprojekts nu ir pārņemts jaunajā sasaukumā, un to decembra vidū sāks skatīt krimināltiesību politikas apakškomisija.

Iepriekš gan daži Saeimas deputāti bažījušies, vai Latvijas iedzīvotāji spēs samaksāt lielus sodus.

Tomēr Latvijā nekad nav rēķināts, cik valstij izmaksā, piemēram, ārstēšana un palīdzība negadījumā cietušam autovadītājam. „Izmaksas ir, es varētu teikt, astronomiskas, viens ir tiešā ārstēšana – medicīna, operācijas, tad ir rehabilitācija, bet tad jau ir visa dzīve,” atzīmē nacionālā rehabilitācijas centra „Vaivari” vadītāja Anda Nulle.

„Cilvēkam jāpiemēro speciāla dzīvesvieta, speciāli adaptēts dzīvoklis, māja, varbūt vajadzīgs asistents. Nerunājot par to, ka viņš nestrādās. Kas notiks ar viņa tuviniekiem? Iesaistās visa ģimene. Cieš vesels sabiedrības modelītis,” uzsver Nulle.

Viņa norāda, ka ar viena rehabilitācijas kursa iziešanu nekas neapstājas, daudziem nepieciešama aprūpe un rehabilitācija visu dzīvi. „Saprotiet, tās nav tikai lauztas kājas, rokas vai nekustīgas kājas, rokas. Tie ir arī orgānu traucējumi. Tie paši spinālie pacienti. Tas, ka viņi pārvietojas riteņkrēslā, tā ir tikai viena, redzamākā sadaļa. Ir traucēta urinācija, zarnu trakta darbība un visas šīs lietas ir jānodrošina, lai dzīve būtu normāla. Ārkārtīgi liela problēma ir izgulējumi,” viņa piebilst.

Arī Andrejam, kurš iziet rehabilitāciju Vaivaros, nu ir jāpārkārto visa dzīve, jo vismaz šobrīd ikdienas transportlīdzeklis ir riteņkrēsls. Viņš šaubās, vai uz motocikla kādreiz varēs sēsties, taču par atgriešanos pie mašīnas stūres gan ir cerīgs. Taču būs nepieciešama automātiskā ātrumkārba.

„Ir jāpielāgo dzīvoklis, protams, vannasistabā un tualetē ir šaurākas durvis. Valsts jau dotācijas dod kaut kādas. Pozitīvās domas un tikai tā uz priekšu. Jo citādi, kā saka – aiziet lejā, tas ir ļoti ātri, viens divi un gatavs. Jādzīvo, nekas nav zaudēts. Dēļ savām meitām un tā,” viņš nosaka.

 

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti