Latvijā samazinās studentu skaits, tikmēr ārvalstīs pieprasījums pēc augstākās izglītības ir stabils. Valsts mērķi ir piesaistīt ne tikai ārvalstu studētgribētājus mūsu augstskolām, bet veicināt arī ārvalstu mācībspēku vēlmi pasniegt kursus Latvijā. Pašlaik Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) apkopotā statistika rāda - uz Latviju brauc salīdzinoši maz citu valstu lektoru, un mūsu vietējais akadēmiskais personāls arī nav diez ko mobils.
Apzīmējums "izglītība kā eksports" īpaši populārs kļuvis pēdējos gados - ārvalstu mācībspēku piesaiste Latvijas augstskolām un vietējo pasniedzēju sūtīšana apmaiņā ārpus valsts robežām paredzēta arī vairākos politikas dokumentos. Šāda apmaiņa ir svarīga, ja vēlamies uzlabot Latvijas studiju prestižu un mudināt vairāk ārvalstu studentu izvēlēties iegūt izglītību Latvijā.
Statistika ir skaudra - pērn valsts augstskolās vien 3% mācībspēku bija no ārvalstīm. To skaits dažādās valsts augstskolās gan krasi atšķiras, noskaidroja Latvijas Radio.
Piemēram, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā un Latvijas Jūras akadēmijā pērn vispār nebija ārvalstu lektoru.
Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā prorektore Rita Spalva skaidro, ka nav tā, ka augstskola vispār nesadarbojas ar ārvalstu mācību iestādēm: "Te ir jābūt sakārtotai tādai definīcijai, kas ir vieslektors. Ja jūs domājat ERASMUS programmu, tur nevarētu būt nulle, jo ERASMUS mums ir aktīva. Vieslektors tomēr ir tas cilvēks, kuru mēs pieņemam darbā un slēdzam darba līgumu, ka viņš nostrādā, teiksim, divus kredītpunktus vai veselu kursu nolasa, nu tā. Oficiālā statistikā tas netiek likts. Tāpēc, ka ar viņiem netiek slēgts darba līgums, viņi ir kāda projekta ietvaros."
Savukārt līdere ne tikai ar visvairāk ārvalstu studentiem, bet arī pasniedzējiem pārliecinoši ir Rīgas Stradiņa universitāte (RSU). Tā pērn uzņēmusi 38 viespasniedzējus ERASMUS programmā, kas nozīmē - algas šiem lektoriem maksājusi nav. Savukārt ar darba līgumu, tātad vismaz semestri universitātē kursus pasnieguši vēl 30 ārvalstu pasniedzēji.
Salīdzinoši labos rādītājus RSU Akadēmisko apmaiņas programmu vadītāja Lana Amosova skaidro ar mērķtiecīgu universitātes darbu, kas jau ilgāku laiku vērsts uz starptautisku sadarbību: "Es domāju - tas viss varētu tikt daļēji sasaistīts ar to, ka jau 25 gadus RSU uzņem ārvalstu studentus, līdz ar to mūsu vide ir vairāk internacionāla universitāte, līdz ar to tas ietekmē arī pārējos darbiniekus. Tās RSU stratēģijas vienmēr ir bijušas tādas, ka mēs iekļaujam starptautisko dimensiju vairāk."
Pietrūkst finansējuma ārvalstu lektoriem algām
Vairāk ārvalstu pasniedzēju gribētu arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija, bet pietrūkst finansējuma, ko izmaksāt ārvalstu lektoriem algās. Pašlaik valsts noteikusi, ka katrā universitātē 5% no pamatdarbā strādājošajiem jābūt no ārvalstīm, tāpēc prorektore meklē partnerus Lietuvā, kur profesoru algas ir pielīdzināmas Latvijā maksātajām.
"Daudz vieglāk ir piesaistīt uz vienu lekciju, uz divām, bet (..) mums viņiem ir jāmaksā tāpat kā saviem docētājiem, citādāk būs nevienlīdzības princips. Kolīdz lielākā daļa no viņiem uzzina, viņi vairs ne sevišķi, jo šeit jāpavada ne viena diena vai divas. Vēl mums ir jāapmaksā ceļš, tas visu ļoti sadārdzina. Un tā ir vēl viena problēma - uzaicināt vieslektoru no kaut kurienes, tad viņam jābrauc prom no ģimenes, no savām darba attiecībām," stāsta Spalva.
Ja vēlamies konkurētspējīgu izglītību, arī algām jāspēj konkurēt ar citām Eiropas universitātēm, ko iespējams panākt, arī vairāk valsts budžeta naudas novirzot augstskolu personāla algām.
Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Laura Treimane noliedz ministrijas kā izglītības politikas īstenotājas nozīmīgumu šajā situācijā: "Augstskolai ir tiesības patstāvīgi noteikt mēnešalgas likmes, kas nav mazākas par Ministru kabineta noteiktajām likmēm. Augstskolām nav nekādu ierobežojumu nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu. Mēs varam secināt, ka ne visas augstskolas pietiekami sekmīgi izmanto tās iespējas."
Augstskolas papildu finansējumu var piesaistīt arī no pašvaldības, kurā atrodas, tāpat veidojot pētniecisko sadarbību ārvalstīs.
Tikmēr privātajās augstskolās veicas labāk, un tur vairāk nekā 13% no visiem mācībspēkiem nav vietējie. Tiesa, arī šīm augstskolām statistika variē tikpat krasi kā valsts dibinātajām mācību iestādēm. Rīgas Ekonomikas augstskolā pērn bijis 31 ārvalstu lektors, Rīgas Juridiskajā augstskolā - 30, bet vairumā – neviens.
Vai pasniedzēju skaitam no ārvalstīm ir tendence pieaugt, nav iespējams secināt, jo šādas statistikas iepriekšējo gadu Izglītības un zinātnes ministrijas publiskajos gada pārskatos nav.
Problēmas ar valodas zināšanām?
Bijušais Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis savulaik iestājās par vairākām augstākās izglītības reformām, tostarp tādām, kas saistītas ar pasniedzēju mobilitāti. Viņaprāt, ārvalstniekus attur obligātā prasība pēc labām latviešu valodas zināšanām: "Lai pretendētu uz docentu vai profesoru, jums ir jābūt latviešu valodai noteiktā līmenī. Vēl pie tam augstā līmenī. Tas nozīmē, ka ir virkne jomu, kurās jūs nekad nedabūsiet pasaules līmeņa speciālistus, jo neviens netērēs laiku, lai mācītos mazu valodu. Tas nozīmē, ka automātiski jūs no tā atsakāties. Manuprāt, tā ir absurda lieta."
Ķīļa teiktais pierāda - Latvijas studiju vide ir daudz noslēgtāka, nekā tā ir kur citur Eiropā. Bijušais ministrs arī uzsvēra, ka pašlaik tā ir pašu augstskolu iekšējā stratēģija un iniciatīva - piesaistīt sev ārvalstu pasniedzējus vai nē.
To apstiprina arī IZM pārstāve Laura Treimane.
Viņa gan stāsta, ka Ķīlis runā par augstiem augstskolu amatiem, taču gadījumā, kad pasniedzējs no citas valsts atbrauc uz Latviju un gadu lasa kādus kursus, valoda nav jāzina.
Lai arī kāda ir pašu augstskolu loma, ministrijai jārūpējas ar politikas mērķu sasniegšanu, un to plānots darīt, jaunajā augstākās izglītības finansēšanas modelī iestrādājot nosacījumu - papildu ārvalstu pasniedzēji ir papildu nauda augstskolām.
"Ministrija savu politiku lielā mērā īsteno caur finansēšanas instrumentiem. Viens no mūsu aktuālajiem darbiem pašlaik ir jaunā finansēšanas modeļa sagatavošana un apstiprināšana, kurā tiek iekļauti arī tādi finansēšanas instrumenti tieši noteiktu sniegumu rādītāju sasniegšanu. Šeit var arī būt ārvalstu pasniedzēju piesaiste. Ar šo mēs varam motivēt augstskolas arī vairāk strādāt tieši internacionalizācijas jomā, starptautiskās konkurences stiprināšanā un domāt par attīstību globālā augstākās izglītības telpā," saka Treimane.
Arī pašmāju lektoru lekcijas ārvalstīs - retums
Daudz sliktāk veicas ar Latvijas augstskolu pasniedzēju vēlmi braukt un lasīt lekcijas ārpus Latvijas. Pērnajā akadēmiskajā gadā vien katrs piektais pasniedzējs izmantojis iespēju aizbraukt nolasīt dažas lekcijas ERASMUS programmas ietvaros, kuru apmaksā Eiropas Savienība. Bet statistikas par to, cik daudz latviešu pasniedzēju parakstījuši semestra vai gada līgumu ar kādu ārvalstu universitāti, apkopotā veidā arī nav.
Ne Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija, ne Rīgas Stradiņa universitāte nenosauca ciparu, cik viņu pasniedzēju šādu iespēju izmantojuši.
Roberts Ķīlis nosauc dažus veiksmes piemērus, kā Daci Dzenovsku, kas pasniedz antropoloģiju Oksfordas Universitātē, un Guntaru Račko, kas pasniedz Varvikas Biznesa koledžā Lielbritānijā, tādējādi nesot Latvijas vārdu pasaulē.
To, kāpēc tik maz pasniedzēju izvēlas doties uz ārvalstīm, viņš skaidro šādi: kāpēc braukt, ja var nebraukt? "Es domāju, ka tas prasa no cilvēka zināmu mērķtiecību – aktīvi braukāt pa pasauli, dibināt kontaktus, rakstīt darbus, sarakstīties ar citiem kolēģiem un ieiet tādā apritē. Tas prasa tādu mērķtiecību. Acīmredzot, augstskolas un pašreizējā augstākās izglītības institucionālā struktūra šādu mērķtiecību neveicina, jo jūs varat iztikt bez tā. Ja bez tā jūs nevarētu strādāt un pelnīt iztikai līdzekļus, tad to veicinātu. Zinātnes būtība ir ideju cirkulācijā. Idejām jācirkulē ir visu laiku. Un jāmēģina apaugļoties, ja tā var teikt, savādāk jau to nevar, kā tikai kustoties pa pasauli," skaidro Ķīlis.
Ar pašreizējiem tempiem būtiskas izmaiņas panākt būs grūti, jo Izglītības un zinātnes ministrija kā politikas veidotājs neizrāda lielu interesi, argumentējot, ka uz ārvalstīm jāgrib braukt pašiem pasniedzējiem. Lai viņus motivētu doties apmaiņā uz gadu vai pusgadu, ministrija sola nākamajā Eiropas struktūrfondu periodā tam virzīt papildu finanšu līdzekļus, bet solīt vienmēr var daudz.
