Sadaļas Sadaļas

Ārpolitikas analītiķis: Eiropas Savienībai jāizrāda vienaldzība pret Krieviju

Eiropas Savienībai (ES) nevajag ne steidzami noregulēt attiecības ar Putina režīmu, ne tikpat steidzami saasināt diplomātisko krīzi. Tā vietā, lai svārstītos starp “pārstartēšanām” un stingriem pasākumiem pret Krieviju, ES jāīsteno “principiālas vienaldzības” stratēģija, uzskata domnīcas “Eiropas Ārējo attiecību padome” (The European Council on Foreign Relations, ECFR) līdzdibinātājs un direktors Marks Leonards.

“Vairākas desmitgades pēc Aukstā kara beigām Krievija joprojām ir ideāls pretinieks, kuram ir nepārspēta prasme izraisīt satraukumu Eiropas politiķos. Tomēr aiz sakarsētajām emocijām un debatēm saistībā ar Krieviju nav saskatāma pieaugošā vienotība, kurai jākļūst par pamatu jaunajai pieejai prezidenta Vladimira Putina režīmam,” raksta Marks Leonards.

ECFR portālā publicētajā komentārā analītiķis izklāsta, kāda, viņaprāt, būtu efektīva Eiropas kopējā stratēģija attiecībās ar Krieviju.  (LSM.lv jau rakstīja par Lielbritānijas domnīcas “Chatham House” analītiķa ļoti kritisko viedokli par ES un Krievijas attiecībām.)

Ilūzijas par Krieviju izgaisušas

Šā gadsimta pirmās desmitgades vidū eiropiešu uzskati par attiecībām ar Krieviju bija dziļi sašķelti. Kanclera Gerharda Šrēdera vadītā Vācija gribēja sadarboties ar Maskavu, savukārt Centrālās un Austrumeiropas valstis aicināja Krieviju savaldīt. Pirmajā acu uzmetienā pašreizējās diskusijas par gāzesvadu “Nord Stream 2” un represijām pret opozīciju un Alekseju Navaļniju valda tāda pati sašķeltība (LSM.lv jau rakstīja par Vācijas nostājas jautājumā par “Nord Stream 2” kritiku.) Tomēr, pēc ECFR direktora domām, realitātē viss ir citādi.

“Eiropai vairs nav ilūziju par to, ka Krievija virzās uz liberālo demokrātiju un ka šo virzību var paātrināt, attīstot attiecības. Tāpat arī vairs nav populāra ideja, ka valstis nonāk zem Kremļa sitiena savas provokatīvās rīcības dēļ.

Tagad eiropieši lielākoties ir vienisprātis, ka Krievija jāattur no tālāka avantūrisma ārpolitikā. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014. gadā un Krimas aneksijas Eiropa pret Krieviju ieviesa trīs stingru sankciju programmas – citu pēc citas. Daudzas ES dalībvalstis palielina savus militāros izdevumus un ir piekritušas NATO pasākumiem nolūkā stāties pretī Krievijas agresijai,” raksta Marks Leonards.

Vienotība enerģētikas politikā

Analītiķis norāda, ka, neskatoties uz nesaskaņām saistībā ar “Nord Stream 2”, Eiropa pašlaik ir vienotāka arī enerģētikas politikā:

“Šā gadsimta pirmās desmitgades vidū ES dalībvalstis bija izolētas enerģētikas salas, kurām patstāvīgi bija jācīnās ar “krievu lāci”. Tagad tās ir daļa no integrēta Eiropas energotirgus, kas spēj nodrošināt gāzes reversās piegādes no Rietumeiropas uz valstīm, kurām Kremlis “nogriež” piegādes, tostarp arī uz Ukrainu. Tas būtiski samazina Krievijas ietekmi uz Austrumeiropas valstīm.”

Vairāk nekā desmit gadus ES un ASV attiecībās ar Krieviju sadarbības posmi mijušies ar konfrontācijas fāzēm. ES ārējās un drošības politikas augstā pārstāvja Žuzepa Borela nesenā vizīte Maskavā kļuvusi par jaunāko neveiksmīgo mēģinājumu pārstartēt attiecības un izveidot dziļāku sadarbību ar Krieviju. Pēc Marka Leonarda domām, pēc Borela diplomātiskās misijas izgāšanās vairs nav šaubu, ka Kremlim šādi centieni ir vienaldzīgi. Taču, ja strauji pieaugs ES sankcijas, reaģējot uz notikumiem saistībā ar Navaļniju, tas var sniegt Putinam tādu ārējā ienaidnieka tēlu, kāds viņam ir nepieciešams, lai novērstu uzmanību no valsts iekšējām problēmām, raksta analītiķis.

“Putins pārāk ilgi atrodas pie varas un zaudē kontroli pār Krievijas sabiedrību. Tāpēc Krievija ieiet pagrimuma periodā. Valsts iedzīvotāji noveco, bet vidusšķiras reālie ienākumi krītas. Putinam nav izdevies diversificēt ekonomiku, bet tuvākajā desmitgadē pieprasījums pēc ogļūdeņražiem pasaulē samazināsies.

Putinam parādījies pirmais reāli draudīgais politiskais oponents [Navaļnija personā]. Navaļnijs ir jaunāks, skaistāks un drosmīgāks par Putinu. Viņš nav liberālis un nav internacionālists, bet viņam izdevies izveidot komunikācijas infrastruktūru, kuru Kremlis cenšas pārņemt savā kontrolē. Tomēr Navaļniju padara bīstamu galvenokārt Putina sistēmas vājums. Iedzīvotāju atbalsta ziņā Navaļnijs pagaidām vēl nevar konkurēt ar Putinu un droši vien nekad nevarēs, lai gan pašlaik viņš neapšaubāmi ir pats pamanāmākais disidents.”

Putins jāatstāj bez uzmanības

Tikmēr vairāki Eiropas līderi aicina ES aktīvāk veidot attiecības ar Krieviju. Francijas prezidents Emanuels Makrons mēģināja atjaunot dialogu ar Kremli, savukārt Lietuvas prezidents Gitans Nausēda iestājās par stingrāku sankciju ieviešanu. Patiesībā šīs diskusijas slēpj to, cik lielā mērā ES iekšienē tuvinājušās pozīcijas saistībā ar Krieviju.

Ķīna kļūst aizvien spēcīgāka un aizvien vairāk iesaistās globālajos procesos, bet attiecībā uz Krieviju situācija ir pretēja. “Tāpēc Eiropas Savienībai nav jāsteidzas ne noregulēt attiecības ar Putina režīmu, ne saasināt diplomātisko krīzi. Tā vietā ES jāatņem Putinam tas, pēc kā viņš alkst, – politiskā uzmanība. Tā vietā, lai svārstītos starp pārstartēšanām un represijām, ES jāīsteno alternatīva pieeja, kuru var nosaukt par “principiālu vienaldzību”, raksta Marks Leonards.

Iesākumam Eiropai skaidri jādefinē savas intereses, vienlaikus nostiprinot ES drošību. Palielinot savu militāro, pretizlūkošanas un enerģētikas potenciālu, ES valstis var nostiprināt bloka reputāciju Krievijā, savu priekšlikumu paskaidro Leonards, piebilstot, ka ES un ASV jāvienojas par vienotu pieeju Krievijai, lai Putinam nerastos kārdinājums sarīdīt Eiropu ar Ameriku.

Pēc analītiķa domām, par otru šādas pieejas aspektu jākļūst Krievijas ārpolitikas soļu iegrožošanai. Rietumu sankcijas un Krievijas iekšējās problēmas nozīmē, ka pašlaik Krievijai ir mazāk gan naudas, gan uzmanības, ko tā varētu veltīt Baltkrievijai, Moldovai, Ukrainai vai Armēnijai. Tomēr ES ir izlēmīgi jāatbild uz jebkurām Kremļa provokācijām un agresiju.

Turklāt ES dalībvalstīm jāsāk ieguldīt militārajās partnerībās, kā arī partnerībās drošības jomā ar tādām valstīm kā Ukraina, Moldova un Gruzija, nesaistot šīs iniciatīvas ar jautājumu par NATO paplašināšanu. ES var arī iesaistīt Turciju dialogā par Krieviju un drošību Melnās jūras reģionā, ierosina komentāra autors.

Nav jāvairās no dialoga

“Būtiski svarīga būs transatlantiskās koordinācijas uzlabošana Krievijas jautājumos. ES vienpusējie kontakti ar Kremli grauj bloka pozīcijas gan Maskavā, gan Vašingtonā, un neatmaksājas,” viņš uzsver.

“Nekas no iepriekš minētā nenozīmē, ka ES jāizvairās no dialoga ar Krieviju. Taču labāk to īstenot globālajos forumos, tādos kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācija vai Arktikas Padome.

Jautājumu apspriešanai ar Krieviju – nav svarīgi, vai par klimata pārmaiņām, vakcīnām vai vīzām – jānotiek tehnokrātiski, bez diplomātiskā pompa vai emocijām, kas bijušas tik raksturīgas nesenajiem sadarbības mēģinājumiem.

Laiks patlaban nav Putina pusē. Ja ES stingri un bez emocijām atbildēs uz Krievijas prezidenta agresīvo rīcību, tā varēs iegrožot viņa kaitīgo ietekmi, nepalīdzot viņam mēģinājumos, piemēram, piekārt Navaļnijam ārzemju aģenta birku.

Lai cik paradoksāli tas nebūtu, labākais veids, kā Eiropas līderi var veicināt Kremļa apetīti konstruktīvi sadarboties, ir radīt iespaidu, ka viņi ne īpaši to grib. Lai Putins pats pie viņiem atnāk,” ierosina ECFR direktors.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt