Kas ir Seržs Sargsjans?
Lai saprastu protestējošo motīvus, jāzina Sargsjana politiskais ceļš. Būdams Republikāņu partijas līderis, viņš 2008.gada februārī pirmo reizi tika ievēlēts par Armēnijas prezidentu. Tolaik viņš jau gadu bija premjerministrs toreizējā prezidenta laikā, atbalstot viņa kandidatūru. Tomēr opozīcija neatzina šos rezultātus — Sargsjana galvenais sāncensis Levons Ters-Petrosjans pieprasīja atkārtotas vēlēšanas.
Uz ielām nāca desmitiem tūkstošu cilvēku. Demonstrācijas ilga vairāk nekā nedēļu, un 1.martā, pēc telšu nometnes izspiešanas no Erevānas Brīvības laukuma, sākās sadursmes starp protestētājiem un policiju, kā rezultātā ievainoti tika vairāki cilvēki. Taču galvenais — atkārtotas vēlēšanas nenotika un Sargsjans saglabāja savu amatu.
Piecus gadus vēlāk, 2013.gada prezidenta vēlēšanās, viņš atkal saskārās ar masu protestiem, jo opozīcija atteicās piekrist balsojuma rezultātiem. Mītiņus rīkoja tā laika Sargsjana galvenais pretinieks Rafijs Ovanisjans (Nikols Pašinjans jau tad atbalstīja protestus). Tomēr tāpat kā 2008.gadā ievēlētais prezidents saglabāja posteni. Jāpiemin arī 2015.gada mītiņi, kad tūkstošiem cilvēku Erevānā un citās armēņu pilsētās protestēja pret elektroenerģijas tarifu paaugstināšanos.
Visbeidzot, pēdējo lielāko problēmu Sargsjans sev radīja pats. 2013.gadā viņš ierosināja grozījumus konstitūcijā, kurus pieņēma 2015.gada referendumā. Tie paredz, ka faktiski vara no prezidenta nonāca premjerministra rokās. Turklāt tiešās prezidenta vēlēšanas valstī tika atceltas — prezidentu un pēc tam arī valdības vadītāju ievēl deputāti.
Kas kalpoja par protestu iemeslu?
Sargsjans publiski solīja, ka viņš nepretendēs nedz uz prezidenta, nedz uz premjerministra amatu, kad konstitucionālas reformas stāsies spēkā 2018.gadā. Taču šopavasar kļuva skaidrs, ka viņš plāno palikt politikā, jo 12.aprīlī viņu izvirzīja kā kandidātu uz premjerministra amatu. Pēc piecām dienām, 17.aprīlī, viņu ievēlēja par valdības vadītāju.
Kopš Sargsjana izvirzīšanas premjerministra amatam notika protesti, kurus vadīja partijas "Elk" līderis Pašinjans. Viņš aicināja protestēt, kamēr Sargsjans neatstās amatu, un 23.aprīlī Pašinjanam izdevās panākt ieplānoto — Sargsjans atkāpās no amata. "Pašinjanam bija taisnība. Man nebija," viņš teica.
Viņa vietu ieņēma Karens Karapetjans — viens no Republikāņu partijas biedriem. Viņš ātri saprata, ka arī nevar vienoties ar Pašinjanu. Opozīcijas līderis paziņoja, ka protestus vajadzētu turpināt līdz brīdim, kad parlaments ievēlēs "tautas kandidātu" kā valsts vadītāju.
30.aprīlī Republikāņu partija paziņoja, ka viņi neizvirzīs kandidātu premjerministra amatam. Tādējādi palika tikai viens kandidāts — Pašinjans. Tomēr pirmais mēģinājums ievēlēt viņu neizdevās. Republikāņu partijas deputāti nolēma nebalsot par opozīcijas līderi, un viņam nepietika daudz balsu. Rezultātā protestētāji atkal bloķēja ceļus un sabiedrisko transportu. Pēc nedēļas notika otrā balsošana un Pašinjans tika ievēlēts par premjerministru.
Kāpēc šie protesti bija veiksmīgi? Un kāda ir Pašinjana nākotne?
Divas reizes Sargsjana leģitimitāti apstrīdēja ievērojama daļa Armēnijas sabiedrības, bet viņš saglabāja varu, neizmantojot spēku, lai fiziski sakautu opozīciju.
Kā jau bija minēts, šādi protesti notika gan 2008., gan 2015. gadā.
Kāpēc šodien "mūžīgā Serža" nepieņemšana apvienoja tik daudz cilvēku Armēnijā? Pašinjans protestu sākumā izvirzīja saukli "Vienotība mīnus Sargsjans". Tādējādi viņš skaidri teica pragmatiķiem valdībā, ka ir gatavs kompromisam, bet bez "vecā jaunā" valsts līdera.
Šī sajūta par mūžīgo Sargsjanu un sašutums par prezidenta-premjera "maiņu" neapšaubāmi veicināja protestus. Bet tie sākās pat pirms deputātu balsošanas par jauno valdības vadītāju. Neapmierinātība par politisko stagnāciju uzkrājās vairākus gadus un agrāk vai vēlāk tā transformētos jaunajā formā. Kas arī notika.
Kāpēc Sargsjans, politiķis ar lielu pieredzi un izturību, pēkšņi vienas dienas laikā mainīja savu nostāju? 22.aprīlī neveiksmīgās sarunās ar Pašinjanu viņš parādīja neuzticību, sacīja, ka nekad nepiekritīs ultimātu valodai.
Visticamāk, valdošā elite nebija gatava pielietot spēka scenāriju. Vardarbība Erevānā Kalnu Karabahas konflikta saasināšanas fonā nebija visspilgtākā perspektīva. Vēsture zina precedentus, kad nestabilitāte Armēnijā tika izmantota, lai pārbaudītu Erevānas gatavību piekāpties Kalnu Karabahas jautājumos. Piemēram, 2008.gadā, kad nedēļu pēc protestiem notika tobrīd lielāka sadursme saskares līnijā kopš 1994.gada pamiera.
Kopumā protestētāji ne tik daudz atbalstīja opozīciju, cik daudz viņi bija neapmierināti ar Sargsjana pārcelšanu uz premjerministra amatu.
Un tas padara Armēnijas politisko sistēmu par ļoti nestabilu, jo protestu rezultātā pie varas var nākt personas ar nepietiekošo kompetences līmeni, kuri nav gatavi pārvaldīt valsti. Šo scenāriju veicināja arī tas, ka neapmierināto skaits galvenokārt paplašinās ar jauniešiem. Kustība bez detalizētas programmas un vāju organizāciju ir labs objekts manipulācijām.
Jautājumus izraisa arī Pašinjana attieksme pret Krieviju. 2015.gadā intervijā "Rusarminfo", viņš teica, ka krievu - armēņu attiecības nav partnerattiecības, bet gan attiecības starp runātāju un klausītāju. Turklāt 2017.gadā uzstāšanās laikā parlamentā Pašinjans apgalvoja, ka ar dažādiem līgumiem Krievija pēdējos 20 - 25 gados pakāpeniski atņem Armēnijas suverenitāti.
Tomēr, nākot pie varas, opozīcija nevarēs ātri un radikāli mainīt valsts ārpolitiku. Manevru lauks ir mazs — divas no četrām robežām ir slēgtas, Turcija ir tradicionālais ģeopolitiskais pretinieks un NATO dalībvalsts. Līdz ar to Krievijas loma valsts drošības nodrošināšanā šodien ir noteicoša. Distancēšanas no tās var novest pie milzīgiem riskiem. To arī apzinās Pašinjans, kurš, jau būdams premjers, paziņoja, ka attiecības starp Krieviju un Armēniju ir svarīgas un draudzīgas, ka abas valstis ir stratēģiskie partneri, sabiedrotie un par tādiem arī paliks.
Bez tam ir nepieciešams saglabāt un attīstīt attiecības ar Eiropas Savienību, jo īpaši ekonomiskās. No otras puses, Maskava vēlās būt Erevānas primārais ekonomiskas partneris. 2017.gadā Pašinjana partija ierosināja izveidot komisiju par izstāšanos no Eirāzijas Ekonomiskās savienības (EES). Tomēr, jau kļūstot par premjeru, pat Pašinjans pats apliecināja, ka Armēnija paliks gan EES, gan Kolektīvās drošības līguma organizācijā. Tādēļ viņa atbalstītājiem, visticamāk, būs jāmaina sava nostāja par 180 grādiem.
