Ar skatu uz trešajām vēlēšanām gada laikā – Izraēlas valdības veidošanas strupceļš

Izraēla gatavojas trešajām parlamenta velēšanām nepilna gada laikā, kuras notiks 2020. gada 2. martā. Abas galvenās partijas – "Likud" un "‘Zilais un baltais" –ir līdz šim guvušas gandrīz identiskus rezultātus, kas nav ļāvuši nevienai no tām savākt pietiekami lielu balsu skaitu, lai izveidotu koalīcijas valdību. Savukārt citas partijas, saprotot savu nozīmi valdības izveidē, nav bijušas gatavas piekāpties gan ideoloģisku, gan stratēģisku mērķu dēļ. Tāpēc līdz šim valstī ir izveidojies cieši sasiets "politiskais mezgls", ko visticamāk tikai "atšķetinās" līdzšinējā ministru prezidenta Benjamina Netanjahu liktenis saistībā ar viņam izvirzītajām apsūdzībām korupcijā, kukuļņemšanā un par tirgošanos ar ietekmi. 

ĪSUMĀ:

  • Izraēlā līdz šim ir bijis sadrumstalots parlaments, tāpēc ir nācies veidot koalīcijas valdību.
  • 2019. gadā notika divas parlamenta vēlēšanas, kurās abām vadošajām partijām neizdevās gūt pietiekami daudz balsu, lai savāktu vairākumu parlamentā.
  • Citas partijas ar mazāku balsu skaitu, jo īpaši bijušā aizsardzības ministra Avigdora Lībermana partija "Jisrael Beitenu", nebija gatavas piekāpties. 
  • 2019. gada novembrī pret Netanjahu tika uzsāktas vairākas kriminālas apsūdzības, tādējādi potenciāli ietekmējot viņa turpmāko politisko likteni, kas tiks izlemts vēlēšanās 2020. gada 2. martā.
  • Nesenie saspīlējumi ASV un Irānas starpā varētu palīdzēt Netanjahu priekšvēlēšanu kampaņā, kurš izsenis licis uzsvaru uz drošības politiku. 

Izraēlā, ko mēdz uzskatīt par vienu no retajām demokrātiski pārvaldītajām valstīm Tuvajos Austrumos, ir izveidojies demokrātijas "strupceļš". Valsts noslēdza 2019. gadu, tā arī neiegūstot skaidrību par to, kas tad veidos turpmāko valdību. Kopš Izraēlas parlaments pašatlaidās 2018. gada 26. decembrī, valstī ir notikušas jau divas vēlēšanas, kā arī vairāki koalīcijas valdības veidošanas mēģinājumi. Tomēr līdzšinējie centieni nav bijuši sekmīgi, tāpēc vēlētājiem 2020. gada 2. martā jau trešo reizi gada laikā būs jādodas pie vēlēšanu urnām.

Kāpēc ar divām vēlēšanām nav bijis pietiekami, lai izveidotu valdību?

Izraēlas parlaments jeb Knesets, kurā ir 120 deputātu vietas, vēsturiski ir bijis pietiekami sadrumstalots. Kopš valsts izveidošanas 1948. gadā nevienai partijai līdz šim nav izdevies vēlēšanās iegūt vismaz 61 balsi. Tādējādi vienmēr ir bijusi nepieciešamība veidot koalīcijas valdību. Šis aspekts arī ir kļuvis par lielāko klupšanas akmeni šajā vēlēšanu ciklā. 

Divas galvenās partijas – līdzšinējā ministru prezidenta Benjamina Netanjahu, kurš šo amatu jau ir ieņēmis gandrīz 14 gadus (no 1996. līdz 1999. gadam un no 2009. gada marta līdz 2019. gada aprīlim, kā arī kopš 2019. gada aprīļa kā valdības vadītāja vietas izpildītājs), vadītā labēji centriskā partija "Likud" un tās galvenā pretiniece centriskā "Zilais un baltais" partija ar bijušo ģenerāli Beniju Gancu priekšgalā – abās vēlēšanās startējušas ļoti līdzīgi. 

Tās ieguva 35 mandātus 2019. gada aprīļa vēlēšanās, kā arī respektīvi 32 un 33 mandātus 2019. gada septembra atkārtotajās vēlēšanās. Līdz ar to abas partijas vairākas reizes tika pie iespējas veidot valdību un aicināt pārējās partijas uz sadarbību. Tomēr gan ideoloģisko, stratēģisko, gan citu iemeslu dēļ vairākumu parlamentā neizdevās gūt

"Likud" vēlēšanu kampaņas plakāts ar Benjaminu Netanjahu

"Likud" galvenais trumpis un šķērslis uz varu Netanjahu

Lai arī līdz šim Benjamina Netanjahu personība un spēcīgā līdera kults, īpaši pievēršot lielvalstu uzmanību Izraēlai starptautiskajā arēnā, ir ļāvis "Likud" tik ilgi noturēties pie varas, 2019. gada novembrī aizsāktie korupcijas, kukuļņemšanas un citi procesi varētu būt pietiekami kaitējuši viņa reputācijai gan vēlētāju, gan arī citu deputātu acīs. Tieši pārējās Knesetā ievēlētās partijas šīs apsūdzības cenšas izmantot kā galveno iemeslu, lai nedotos ar "Likud" koalīcijā, redzot iespēju tādējādi apturēt Netanjahu ilgstošo atrašanos pie valdības stūres. 

Pēdējā valdības veidošanas reizē Netanjahu izdevās gūt piekrišanu kopumā no 55 deputātiem, tāpat kā līdz šīm balstot sadarbību ar labējiem un reliģiskajiem spēkiem "Šas" un ortodoksālajiem "Jamina" un "Apvienoto Toras jūdaismu". Tomēr tas nebija pietiekami, jo gan kreisās, gan pārējās centriskās partijas nevēlējās sadarboties ar Netanjahu. 

Taču no pārējām partijām vistuvāk atlikušo balsu piešķiršanai bija līdzšinējā aizsardzības ministra Avigdora Lībermana vadītā sekulārā "Jisrael Beitenu" partija. Taču arī ar to neizdevās vienoties, jo Netanjahu nebija gatavs piekāpties Lībermana priekšlikumam par hasīdu ebreju imunitātes atcelšanu iesaukšanai dienestā. Tomēr kā ziņo analītiķi, tas, iespējams, bija tikai virspusējs iemesls, lai nedotos valdībā ar Netanjahu, jo Lībermana politiskie gājieni visa gada garumā ir bijuši vērsti uz to, lai nepieļautu Netanjahu atgriešanos pie varas.

Visbeidzot, arī pēdējā opcija, kuru piedāvāja Izraēlas prezidents Ruvens Rivlins, proti, abām vēlēšanās uzvarējušajām partijām apvienot spēkus un veidot divpartiju koalīciju ar "mainīgo" premjera amatu, ko katrs no partiju līderiem ieņemtu ik pēc sešiem mēnešiem, nevainagojās ar panākumiem. Benijs Gancs un viņa "Zilā un baltā" partija kategoriski iestājās pret sadarbības veidošanu, pamatojoties uz Netanjahu kriminālajām apsūdzībām, uz kuru esamības pamata arī tika veidota šīs partijas priekšvēlēšanu kampaņa. Partija "Zilais un baltais" gan bija gatava veidot valdību, ja tajā nepiedalītos Netanjahu. Tomēr viņa personības kults "Likud" partijā izrādījās pārāk nozīmīgs, tāpēc arī šāda kombinācija neguva abpusēju atbalstu.

"Zilā un baltā" partijas nesekmīgie centieni iegūt vairākumu

Pēc Netanjahu otrās izgāšanās izveidot valdību arī Benija Ganca centieni gūt vairākumu nebija sekmīgi. Lai gan partija  "Zilais un baltais" politiskajā spektrā ir novietojama nedaudz tuvāk centram nekā "Likud", tā nespēja gūt atbalstu no Netanjahu līdzšinējajiem cīņu biedriem labajā spārnā, kā arī guva nepietiekamu atbalstu no partijām pa kreisi no centra.

Tāpat arī Gancs apsvēra riskēt ar kreisā spārna arābu partiju aicināšanu koalīcijā, taču tas izraisīja pietiekami skaļu rezonansi gan no Ganca pretiniekiem, gan sabiedrības un netika uztverts kā nopietns solis. Tāpat Gancam, gluži kā Netanjahu, bija nepieciešams Lībermana "Jisrael Beitenu" atbalsts, ko neizdevās gūt, Lībermanam apzinoties savu izšķirošo lomu valdības veidošanā un kopumā iegūstot no tālākas neskaidrības valdības veidošanas procesā. 

Netanjahu stratēģija cīņā ar apsūdzībām 

Kā svarīgu aspektu Netanjahu neveiksmei izveidot valdību var minēt arī viņa paša stratēģiju pēc iespējas paildzināt valdības veidošanas procesu, primāri nepieļaujot nevienam gūt vairākumu, lai izveidotu valdību. Izraēlas likumdošana nosaka, ka parlamenta deputāti var lūgt parlamentam piešķirt deputātam imunitāti, taču neviena norma neregulē, ja apsūdzēts ir Ministru prezidents. Tāpēc

Netanjahu noturēšanās pagaidu valdības vadītāja krēslā, arī ja viņam neizdodas izveidot valdību, stiprinātu viņa pozīcijas lietas iztiesāšanā.

Pie tam 2020. gada 1. janvārī Netanjahu lūdza parlamentam, kas gan pilnībā nefunkcionē, imunitātes piešķiršanu. 

Tā kā atbildīgo komisiju darbība ir apturētu, tas nozīmētu lietas izvērtēšanu tikai pēc marta vēlēšānām, kas Netanjahu ieskatā varētu būt pietiekami, lai izdotos savākt vairāk nekā pusi nepieciešamo balsu parlamentā, lai apstiprinātu viņa imunitāti. Tomēr neilgi pēc 2020. gada 1. janvāra pieprasījuma šāda komisija tika apstiprināta. Tā nekavējoties bija gatava ķerties pie Netanjahu imunitātes pieprasījuma izvērtēšanas, kas noraidījuma gadījumā nozīmētu lietas tūlītēju izskatīšanu tiesā. Tādējādi tas, vai līdz nākamajām vēlēšanām tiks izskatīts Netanjahu imunitātes piešķiršanas pieprasījums, noteiks to, no kādām pozīcijām Netanjahu un "Likud", kas arī uz nākamajām vēlēšanām viņu apstiprināja kā galveno kandidātu, startēs tajās. 

Ko nozīmē Izraēlas gads bez valdības, un kādi ir nākotnes scenāriji gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā

Politiskajā ziņā šis ir bijis gana notikumiem bagāts gads Izraēlā. Tomēr, neskatoties uz to, tas nav radījis nopietnu krīzi valstī. Lai gan ir apturēti vairāki infrastruktūras projekti, daļēji parlamenta darbs un valsts darbojas ar "tehnisko budžetu", Netanjahu tik un tā ir pietiekami aktīvi iesaistījies gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. 

Taču nesenā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un Irānas konflikta eskalācija, kā arī turpmāka tā attīstība varētu ietekmēt Izraēlu, ja šāds politiskais strupceļš turpinātos. Tomēr, kā paredz analītiķi,

tieši ASV un Irānas konflikta saasināšanās varētu palīdzēt Netanjahu priekšvēlēšanu kampaņā, jo viņš lielā mērā savu līdzšinējo darbību ir fokusējis uz nacionālistisku un drošības jautājumos fokusētu politiku. 

To arī apliecina vēlētāju atbalsts viņam šajos jautājumos, 63% piekrītot, ka Netanjahu līdz šim ir pietiekami nodrošinājis valsts drošību. Kā nekā Netanjahu jau agrāk izdarīja spiedienu uz ASV, izmantojot savas tuvās attiecības ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, lai novērstu Irānas piekļūšanu atomieročiem. Tas savā ziņā vainagojās ar ASV izstāšanos no kodolvienošanās ar Irānu, kā arī Irānas ģenerāļa Kasema Soleimani nogalināšanu. Netanjahu, visticamāk, nekautrēsies šos notikumus piedēvēt saviem sasniegumiem, kā arī centīsies pierādīt savu nevainīgumu apsūdzībās. 

Saistībā ar attiecībām ar Palestīnu jau iepriekšējo vēlēšanu retorikā Netanjahu minēja nesamierināšanos un aptuveni 30 procentu no Rietumkrasta teritorijas anektēšanu, kā arī Izraēlas suverenitātes stiprināšanu pār visām ebreju kopienām. Lai gan šie izteikumi, visticamāk, mudinātu Palestīnas atbalstītājus pretoties Netanjahu, dodot priekšroku viņa galvenajam pretiniekam Benijam Gancam, taču arī viņa retorika, lai gan nedaudz piezemētāka, diži neatpaliek no Netanjahu saistībā ar Palestīnu. Tāpēc, visticamāk, neatkarīgi no tā, kurš no viņiem atradīsies pie jaunās Izraēlas valdības stūres, attiecības ar Palestīnu īpaši neuzlabosies.

Lai arī varētu noprast, ka Netanjahu kriminālajām apsūdzībām vajadzētu nopietni ietekmēt viņa izredzes turpināt ieņemt valdības vadītāja amatu, tomēr, kā rāda līdzšinējās aptaujas – tā nebūt nav. Tās pat paredz diezgan lielu iespēju, ka nāksies rīkot ceturtās vēlēšanas, ja abu galveno partiju popularitāte paliks tāda, kāda tā ir bijusi līdz šim.

Pirmkārt, Netanjahu pārstāvētā partija ‘Likud’ pilnībā ir viņa pusē, ko arī norāda Netanjahu nesenā uzvara partijas iekšējā balsojumā ar 72% biedru atbalstu, ar kuru viņš tika apstiprināts par partijas galveno kandidātu vēlēšanās.

Otrkārt, Netanjahu nereti savā priekšvēlēšanu retorikā cenšas uzsvērt to, cik daudz viņš ir paveicis Izraēlas labā līdz šim, kā arī to, ka viņam izvirzītās apsūdzības ir kārtējās "raganu medības" un mēģinājums sagrābt varu. Viņa aktīvā cīņa pret sev izvirzītajām apsūdzībām, iespējams, ir palīdzējusi noturēt vēlētāju atbalstu, tomēr Netanjahu neseno imunitātes pieprasījumu atbalsta vien 35%.

Visbeidzot, aptaujas rāda arī to, ka – ja vēlēšanas notiktu janvārī, tad tajās ar 34 pret 30 vietām uzvarētu Ganca vadītā "Zilā un baltā" partija. Tomēr ar to, visticamāk, būtu par maz, lai izvairītos no ceturtajām vēlēšanām, ja neviena no partijām nebūs gatava piekāpties, kā tas ir bijis līdz šīm. Līdz ar to gan sabiedrības ieinteresētība Netanjahu apsūdzību procesa attīstībā, gan viņa atbilde tām, kā arī Netanjahu oponentu rīcība rādīs to, kāds būs Izraēlas valdības liktenis pēc 2020. gada 2. marta.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti