Apvērsums Zimbabvē – vēsturisks pagrieziens?

Apvērsums. Kā tas notika?

2017. gada 6. novembrī Mugabe atlaida Mnangavu no viceprezidenta amata, apsūdzot viņu neuzticībā un paziņojot, ka viņš plāno iegūt prezidenta amatu ar maģijas palīdzību. Pēc atlaišanas bijušais viceprezidents aizbēga uz Dienvidāfriku, jo Mugabes atbalstītāji izteica draudus gan viņam, gan viņa ģimenei.

13. novembrī armijas līderis Konstantino Čevenga paziņoja, ka armija ir ar mieru iesaistīties, lai novērstu politisko nesaskaņu eskalāciju, un turpmāko divu dienu laikā militārie spēki pārņema kontroli par valsts medijiem un ieslodzīja Mugabi ar sievu mājas arestā. Čevenga valsts medijos paziņoja, ka šis nav apvērsums, un turpināja saukt Mugabi par prezidentu.

18. novembrī valsta galvaspilsēta Harare piedzīvoja milzīgus protestus, kuros iedzīvotāji pieprasīja Mugabes atkāpšanos no amata. Dienu vēlāk valsts valdošās partijas Zimbabves Āfrikas Nacionālās apvienības - Patriotiskās frontes (ZĀNA-PF) centrālā komiteja atstādināja Mugabi no partijas līdera amata un peprasīja viņa prezidenta pilnvaru nolikšanu. Pretējā gadījumā pret viņu tiktu izvirzītas apsūdzības.

Mugabe padevās spiedienam, un pēc viņa paziņojuma valsts galvaspilsētas Harares ielas piepildīja gavilējoši pūļi. Ovācijas bija novērojamas arī Zimbabves parlamentā. Valsts iedzīvotāju skatījumā šī diena bija cerība labākai nākotnei, Mugabes ēras beigas paver iespējas taisnīgākai pārvaldei un labākai dzīvei. Intervijā BBC Zimbabves politiskā aktīviste Vimbaiše Musvaburi izteicās šādi: "Šodiena ir uzvara. Tā ir uzvaru mūsu sirdīs, un tā ir uzvara mūsu bērniem."

Tomēr ir svarīgi apzināties, ka šo politisko notikumu norise neizveidojās, jo armijai pēkšņi sāka rūpēt Zimbabves sabiedrības intereses. Pēdējo nedēļu notikumi bija kulminācija cīņai par varu, kura norisinājās ZĀNA-PF iekšienē. Mugabe bija 93 gadus vecs un ar pasliktinātu veselības stāvokli, kas nozīmēja to, ka notika aktīvas diskusijas par to, kurš varēs ieņemt viņa vietu. Mugabe vēlējās, lai viņa sieva Greisa kļūtu par viceprezidenti un nākotnē veidotu ģimenes politisko mantojumu, lai gan viņa partijas aktivitātēs sāka iesaistīties nesen un ir ļoti nepopulāra starp valsts iedzīvotājiem.

Tikmēr armija nostājās Mnangavas pusē, jo viņa vēsture ir cieši sasaistīta ar valsts militārajiem spēkiem, un viņš ir uzskatāms par vienu no svarīgākajiem cilvēkiem ZĀNA-PF. Viņa atrašanās vadošā pozīcijā ļauj armijai nosargāt savas intereses. Armijai ir pieeja ienākumiem no raktuvēm, kā arī ienesīgiem lauksaimniecības projektiem un ārzemju valūtai. Tādēļ atbalsts bijušajam viceprezidentam bija loģisks lēmums, lai saglabātu armijas pozīciju un nodrošinātu stabilitāti partijas iekšienē.

Mugabe pie varas. Kāpēc iedzīvotāji atbalstīja apvērsumu?

Roberts Gabriels Mugabe kļuva par Zimbabves prezidentu 1980. gadā, kad valsts ieguva neatkarību no Lielbritānijas. Viņš tika ievēlēts ar plašu sabiedrības atbalstu, jo cilvēki ticēja viņa vēlmei nodrošināt Zimbabves labklājību. Pirms tam viņš bija aktīvs britu koloniālās varas opozicionārs un Zimbabves partizānu kustības līderis. Par savu aktīvo pretestību Lielbritānijas koloniālajam režīmam Mugabe arī 11 gadus atradās ieslodzījumā.

Nākamajos gados pēc neatkarības atgūšanas Zimbabves politikā izvirzījās divas spēcīgas personības – Roberts Mugabe un Džošua Nkomo. Lai gan abi bija vienas partijas biedri, tomēr abi vēlējās būt tās vadītāji. Mugabe sākotnēji bija iecēlis Nkomo savā ministru kabinetā, tomēr pēc laika viņš uzskatīja, ka politiķis apdraud viņa pozīciju un apsūdzēja Nkomo apvērsuma plānošanā. Nkomo pameta valsti, un sākās Mugabes pirmās represijas pret cilvēkiem, kurus viņš uzskatīja par sev nelojāliem – Nkomo atbalstītājiem. 1983. gadā Mugabe sāka izmantot militārās brigādes un bruņotos spēkus, lai nostiprinātu savu varu. Divu gadu laikā bojā gāja aptuveni 10 000 iedzīvotāju.

Pēc pieciem gadiem Mugabe izmainīja Zimbabves konstitūciju, apvienojot prezidenta funkcijas ar valdības vadītāja un armijas virspavēlnieka funkcijām. Partijas divas frakcijas tika apvienotas ZĀNA-PF, un Zimbabve kļuva par de facto vienpartijas valsti. Turpmākos 12 gadus valsts piedzīvoja attīstību un izaugsmi, jo tika veiktas investīcijas izglītībā un veselības aprūpē.

Tomēr 2000. gadā sāka parādīties spēcīgāka politiskā opozīcija un, lai novērstu tās nostiprināšanos, Mugabe sāka atbalstīt grupējumus, kuri bija sākuši pārņemt fermas, kas  vairumā gadījumu piederēja baltādainajiem valsts iedzīvotājiem. To ģimenes bija dzīvojušas Zimababves teritorijā, kad tā vēl bija britu kolonija, un tiem piederošajās fermās pārsvarā strādāja melnādaini strādnieki. Jāsaka gan, ka to darbs uzturēja augstu lauksaimniecības ražošanas līmeni valstī. Mugabe drīz vien paziņoja, ka valstij ir tiesības pārņemt fermas, nemaksājot kompensāciju zemes īpašniekiem.

Lai gan tas tika attaisnots kā zemes pārdalīšana valsts nabadzīgajiem iedzīvotājiem, tomēr vairumā  gadījumu viņš atdeva zemi saviem draugiem. Šie draugi nebija ieinteresēti produktīvas lauksaimniecības uzturēšanā, un zeme, kura iepriekš bija auglīga un labi aprūpēta, tika atstāta novārtā, un saražotās lauksaimniecības apjoms strauji kritās. Tas noveda pie ēdiena trūkuma valstī un valsts ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās. Pēdējos Mugabes valdīšanas gados ekonomiskā labklājība bija strauji mazinājusies, politiskā opozīcija tikusi būtiski novājināta un bija izveidojusies sistēma, kurā korupcija ir uzskatāma par normu.  

Pēc "Transparency International" datiem, Zimbabve korupcijas dēļ zaudē aptuveni 1 miljardu dolāru katru gadu. 72 % valsts iedzīvotāju dzīvo nabadzībā. 2008. gada jūlijā  inflācija sasniedza 231 miljonu procentu. Tas noveda pie tā, ka cilvēki pārstāja izmantot valsts valūtu un ASV dolāru izmantošana kļuva par normu. Šo daudzo problēmu dēļ Mugabes krišana bija loģiska Zimbabves iedzīvotāju prasība.

Kas mainījies un kas sagaidāms nākotnē pēc apvērsuma?

Lai gan Roberts Mugabe ir atkāpies no amata, tiek ziņots, ka viņš saņems finansiālu kompensāciju 10 miljonu dolāru apmērā, kā arī 150 000 dolāru kā pensiju katru gadu, kas ir tikpat daudz, kā viņa alga pirms atkāpšanās. Lai gan partijas elite vēlējās atbrīvoties no Mugabes, tomēr pastāvēja arī cieņa pret vīru, kurš bija vadījis valsti gandrīz 40 gadus. Tādēļ viņa aiziešana no politiskās skatuves, visticamāk, būs labi nodrošināta un bez nopietnām sekām viņa labklājībai.

Tikmēr amatā ir stājies jaunais prezidents Emmersons Mnangava, un viņš ir iecēlis jauno valdību. Amatus ir ieguvuši cilvēki, kuri uzskatāmi par lojāliem jaunajam prezidentam. Divas militārpersonas ir ieceltas ministru amatos. Cilvēki un organizācijas, kuras izteica atbalstu Mnangavem, kamēr viņš bija izsūtījumā, ir saņēmuši atalgojumu par savu lojalitāti – pozīcijas jaunajā ministru kabinetā. Militārpersonu iecelšana ministru amatos raisa bažas par to, ka varētu notikt valsts varas militarizācija, kas nav uzskatāma par vēlamu notikumu attīstību un varētu novest pie vēl ciešākas saites starp valsts militāro un politisko eliti.

Lai gan Mugabe vairs nav prezidenta amatā, tomēr pirmās ziņas par jauno valdību nenorāda uz radikālām pārmaiņām. Vienīgais, kas, šķiet, ir mainījies, ir jauns partijas un valsts līderis, bet struktūras ir tās pašas. Vēsturiski Mnangava ir  kalpojis kā saite starp armiju, valsts slepeno dienestu un ZĀNA-PF. Viņa loma Zimababves represīvā režīma uzturēšanā nevar tikt aizmirsta. Piemēram, būdams Zimbabves Centrālās izlūkošanas organizācijas vadītājs, Mnangava ir bijis tieši iesaistīts vismaz 20 000 cilvēku nāvēs.  Zimababves cerība ir aktīva pilsoniskā sabiedrība un fokuss uz to, lai 2018. gadā gaidāmās vēlēšanas būtu brīvas un taisnīgas.

Tomēr šķiet, ka nopietnas izmaiņas valsts struktūrās nebūs gaidāmas un vairums korumpētās politiskās elites paliks savās vietās. Jaunais ministru kabinets pavēra iespējas iesaistīt jaunus politiskos dalībniekus, taču Mnangava ir parādījis, ka ir ieinteresēts veidot politiku, kura atalgo lojalitāti, ne profesionalitāti. Ir grūti paredzēt, vai Zimbabve piedzīvos nopietnas izmaiņas, tomēr pirmie jaunās valdības soļi nenorāda uz attīstību, kas būtu vērsta demokrātiskas un taisnīgas pārvaldības virzienā.