Lai cik liela neapmierinātība izskan par to, kā risinājusies bankas "Citadele" pārdošana, joprojām paliek jautājums – ko varēja darīt citādi. Uz to vismaz līdz šim izskanējušie komentāri tomēr nesniedz pārliecību, ka rezultāts būtu bijis daudz labāks.
Jau kopš brīža, kad nobankrotēja "Parex" banka un Ivara Godmaņa valdība pieņēma lēmumu, ka Latvija ieguldīs bankas glābšanā valsts naudu, bija skaidrs, ka atbilstoši Eiropas Savienības regulējumam banka nedrīkstēs palikt valsts īpašumā un uz "Parex" drupām par Latvijas naudu izveidotā "Citadeles" banka būs neizbēgami jāpārdod. Diskutēt varēja tikai par to, kad tieši, kādā veidā un kam to pārdot.
Piemēram, laikraksts "Dienas Bizness" raksta, ka līdz šim tā arī nav izdevies dzirdēt nevienu sakarīgu skaidrojumu, kāpēc valstij piederošo kapitāla daļu darījuma pārdošanas summa varētu būt 74 miljoni, nevis, piemēram, 100 vai 200 miljoni eiro. Turklāt saskaņā ar Privatizācijas aģentūras (PA) datiem valsts daļa bankas kapitālā sasniedz 109,9 miljonus eiro, tādējādi pārdošanas līgums jau uzreiz ir zaudējumus nesošs.
Par to, šķiet, bažījušies arī tie, kuri darījumam norāva stopkrānu pēdējā brīdī, - Privatizācijas aģentūras valdes locekļi Ansis Spridzāns un Guntis Lausks, kuri pagājušajā trešdien, divas dienas pirms pārdošanas līguma parakstīšanas, atkāpās no amatiem.
"Ja ir iespēja turpināt pārrunas vēl divus mēnešus, tad viennozīmīgi būtu bijis iespējams panākt labākus noteikumus. Katrā ziņā valdībai vai Latvijas Republikai būtu bijis labāk turpināt kaulēties, nevis parakstīt līgumu, kāds viņš ir, uzreiz," skaidroja Spridzāns.
Taču – tieši ko varēja darīt citādāk? Vai bija jēga vēl divus mēnešus kaulēties, ja pretendents palicis tikai viens? Diez vai. Laika ziņā vēl vairāk atlikt pārdošanu? Nē. Jo ar Eiropas Komisiju vienošanās jau tā līdz šim mainītas vairākkārt, pirmais lēmums bija vēl 2009. gadā, bet jaunākais labojums šogad.
Vai labāk būtu bijis banku pārdot biržā? Praktiķi tomēr to apšauba, paredzot, ka cena varētu būt vēl zemāka. Vai varēja pārdot kādam citam par labāku cenu? Iespējams, taču tiek atgādināts, ka process bija atklāts un neviens pretendents nav sūdzējies, ka kaut kas bijis negodīgi.
"Ja būtu mums kāda skaista vācu banka, kas gribētu nākt uz Latviju un šeit ievest citu, nevis skandināvu kapitālu, un viņi negodīgi netika ielaisti procesā, un viņi tagad redz, ka tā cena ir 74 un viņi ir gatavi maksāt 200, tad man ir ļoti grūti noticēt, ka šāda te organizācija nebūtu atnākusi uz "Panorāmu" un pateikusi – kā tad tā, mēs netikām pielaisti procesā un mēs bijām gatavi maksāt tikai daudz vairāk..." sprieda finanšu konsultanta "Superia" partneris Mārtiņš Krūtainis.
Bankas pārdošanas laika izvēles ziņā Valda Dombrovska valdības vadījās no apsvēruma, ka "Citadeles" peļņa pirmajos gados bija daudz mazāka, līdz ar to arī gaidāmā pārdošanas cena būtu izdevīgāka, laiku novilcinot. Ar to gan nedaudz tika pārspīlēts, jo papildus slikto fonu sāka radīt Saeimas vēlēšanu tuvums. No opozīcijai izdevīga, bet populistiska leņķa tika mēģināts vēlētājiem iedvest neiespējamu risinājumu – ka banku var nepārdot. Bet no šaura loka valdības iekšienē tika nopludināta informācija par sarunu norisi, radot nepārbaudāmas aizdomas par darījuma rīkošanu kādās savtīgās interesēs.
Ko patiešām varēja darīt citādi – pirmkārt, izskaidrot cilvēkiem, ka bankas pārdošana ir neizbēgama, jo tā ir Eiropas Komisijas prasība. Otrkārt – ātrāk sākt bankas pārdošanas procesu Treškārt – atstāt garāku pretendentu sarakstu, lai būtu vismaz divi pircēji.
"Komerciālos procesos veids, kā tu piespied kādu pretendentu maksāt vairāk vai uzlabot savus nosacījumus, ir tieši risks, ka viņš nav vienīgais un, ja viņš neizdarīs to, ko tu prasi, tad viņš nebūs tas, kurš nopirks, būs kāds cits. Vai reāla konkurence ir vai nav, tas jau ir procesa vedēja un pārdevēja pienākums šo ilūziju radīt," skaidroja Krūtainis.
Vai tagad atliek vēl iespējas manevriem? Nē. Jo laika vairs nav tik daudz, lai sarīkotu atkārtotu pārdošanas procesu, turklāt pircēji nestājas rindā.
Ja Latvijas valdība nespēs banku pārdot pati, Eiropas Komisija iedarbina tādiem gadījumiem paredzēto mehānismu – iecelt personu, kas mūsu valdības vietā banku pārdos.
"Šī persona primāri atskaitās EK un tikai sekundāri ir viņa pienākums nodrošināt labu iznākumu valdībai. Primārais mērķis ir izpildīt EK prasību – šajā gadījumā pārdot banku. Un Eiropas likumdošanā ir ļoti konkrēti rakstīts, ka, ja darījums notiekas arī par nulli, tas arī ir pieņemams risinājums priekš šādas te personas. Tātad – primārais uzdevums ir realizēt darījumu," uzsvēra Krūtainis.
Tiek gan prognozēts, ka līdz tam tomēr nenonāks un pēc jauno Privatizācijas aģentūras locekļu iecelšanas jau jaunā valdība līdzšinējo bankas pārdošanas procesu novadīs līdz galam.
Jau ziņots, ka pirmdien ieceltā jaunā Privatizācijas aģentūras valde varētu jau līdz valdības maiņai parakstīt par iepriekšējās valdes atkāpšanās iemeslu kļuvušo bankas "Citadeles" pārdošanas līgumu. Tiesa, tas nebūs pašmērķis, un valde arī apšauba, ka jebkura saprātīga nākamā valdība varētu mēģināt apturēt darījumu.
Valdība atbalstītā bankas pārdošanas līguma nosacījumi paredz, ka "Ripplewood Holdings" bankas akcijas varēs pārdot pēc diviem gadiem. Latvijas valdība akceptēja ASV fonda "Ripplewood Holdings" izteikto bankas "Citadele" iegādes piedāvājumu. Tas paredz, ka 25% bankas "Citadele" akciju iegādāsies "Ripplewood Holdings", 50% iegūs patlaban publiski nenosaukti investori, bet 25% kapitāldaļu savā īpašumā saglabās Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB).
