Pēdējā laikā aizvien aktuālāka kļūst mājas aprūpes problēma. Nepieciešamība pēc aprūpes mājās pieaug, aprūpētāju trūkst un starp aprūpētājiem un klientiem pastāv nesaskaņas. Aprūpētāja darbs tiek kontrolēts vien ar anketu palīdzību, negarantējot maksimāli kvalitatīvu darbu izpildi un pieļaujot iespēju, ka cilvēks, kam ir invaliditāte vai vecuma dēļ viņš nespēj sevi pilnvērtīgi aprūpēt, cieš arī aprūpētāja attieksmes dēļ.
Aprūpe mājās tiek piedāvāta cilvēkiem, kas pārsvarā vecuma vai invaliditātes dēļ nespēj paši apdarīt ierastus mājas darbus vai parūpēties par sevi.
Biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" pārstāve Evita Prane stāstīja, ka tieši šiem cilvēkiem ir nepieciešams vislielākais atbalsts, tieši viņi ir aprūpes mājās galvenie klienti. Visvairāk palīdzība nepieciešama veciem cilvēkiem un invalīdiem, un pēdējā laikā aizvien vairāk cilvēkiem ar kustības traucējumiem, kuriem būtu jāatrodas slimnīcā vai pansionātā.
Vieniem paveicas, citiem - ne
Māra no Saldus ir sieviete ar invaliditāti no bērnības. Viņa pati saka, ka šobrīd viņai ir paveicies, jo viņas aprūpētāja darbu izpilda godam. Taču pirms aprūpētājas Daigas Mārai nācies saskarties ar negodprātīgiem aprūpētājiem, kas izmantoja Māras invaliditāti un, ejot uz aptieku pēc zālēm, vienkārši neatgriezās.
Aprūpe mājās Mārai ir maksas pakalpojums, jo viņa invaliditātes dēļ saņem vairāk nekā 100 eiro piemaksu pie pensijas, tādējādi pārsniedzot likumā noteikto gandrīz 235 eiro robežu, lai saņemtu bezmaksas aprūpi. Savukārt, ja Māra nedzīvotu viena, tad robeža būtu 192 eiro. Bet viņai sanāk krietni daudz tērēt zālēm, kuras jālieto tieši invaliditātes dēļ, tādēļ nākas taupīt uz pārtikas iegādes rēķina.
Māra vismaz aprūpētāju ir ieguvusi, taču kādai sievietei no Jelgavas, kuras vīrs slimo ar Alcheimera slimību, nav mājās ne aprūpētāja, ne reālas iespējas tikt pie vietas pansionātā. Ir aizdomas, ka tieši slimnieka agresīvās attieksmes dēļ aprūpētājs netiek piešķirts, savukārt uz vietu pansionātā šobrīd ir rinda. Un arī pieredze, kas saistīta ar ilgstošo aprūpi jeb dzīvi pansionātā, jelgavniecei nav diez ko pozitīva.
Vairākas sievietes, kurām nodrošināta bezmaksas aprūpe mājās un viņām ir redzes invaliditāte, Latvijas Radio stāstīja, ka aprūpētāji to izmanto, piemēram, nekārtīgi nomazgājot logus, un tad, kad tiek aizrādīts, viņām liek aizvērt muti, jo aprūpētājam jau tā maz maksā un viņš sola nenākt vispār.
Sievietes atteicās no intervijas, pat kad tika solīta anonimitāte, jo viņas uzskata, ka nekas šajā sistēmā nemainīsies. Viņas arī baidījās, ka tomēr pēc atgadījuma stāstiem viņas atpazīs un tas nāks tikai par sliktu.
Atbildīgi par to, kādi ir aprūpētāji un to darbs, ir pakalpojuma sniedzēji – vai sociālie dienests vai arī kādas organizācijas, ar ko sadarbojas pašvaldības, uzskata Labklājības ministrijas pārstāve Elvīra Grabovska. Un arī par problēmu risināšanu tad atbild pašvaldības.
Grabovska gan norāda – ja cilvēki nerunā, grūti kaut ko mainīt. Viena iespēja ir runāt ar pašu aprūpētāju, ir arī tiesības informēt pašvaldību par nekvalitatīvu darbu, iespējams, jānomaina aprūpētājs.
Kontrole - ar anketām
Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālā dienesta vadītājs Ervins Alksnis skaidro, ka aprūpes nodrošināšana tiek kontrolēta, izlases kārtā apzvanot klientus un aizpildot noteiktu anketu vai plānoti ierodoties pārbaudīt darba vietu. Cilvēki arī paši ziņo, ja nav apmierināti.
Tomēr ir cilvēki, kas baidās izteikt iebildumus, kā arī tādi, pie kuriem kontrole nav bijusi ne reizi, kamēr vien viņiem ir savs aprūpētājs.
Aprūpētājam nav nepieciešama speciālā izglītība, tas var būt jebkurš cilvēks, kuram tikai jāvēlas šis darbs darīt, jāiziet kursi un jārēķinās, ka lielākais, ko viņš varēs nopelnīt, nostrādājot 160 stundas, ir minimālā alga.
Latvijas Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš stāsta, ka aprūpētājas pārsvarā ir pirmspensijas vecuma sievietes, kuras ir darbspējīgas, taču nevēlas strādāt citu darbu vai arī nevar citu darbu atrast.
Visi klienti, kam nepieciešams saņemt pakalpojumu un kuri griezušies tieši pie Samariešu apvienības, ar to nodrošināti, tomēr, apvienības direktors Andris Bērziņš saka, ka ka cilvēku trūkst. Viņš arī norāda, ka aprūpētāja un klienta attiecības ir personiskas, un nav vienkārši iet pie viena klienta septiņas dienas nedēļā trīs reizes dienā.
Tomēr ir arī pozitīvi noskaņota aprūpētāja vārdā Kristīne, kura par aprūpētāju strādā jau sešus gadus un, ņemot vērā niecīgo samaksu, to vienkārši uzskata par misijas darbu.
Ar katru gadu par 10% pieaug nepieciešamība pēc aprūpes mājās, atzīst Rīgas Sociālā dienesta vadītājs Ervins Alksnis.
Situācija ir bēdīga, šobrīd valsts gadā tērē 8,5 miljonus, lai nodrošinātu aprūpi mājās vairāk nekā 11 tūkstošiem cilvēku. Kā iespējamo risinājumu Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš redz individuālu pieeju katram, kam nepieciešama jebkāda palīdzība.
