- Miljonu eiro sods nav nomaksāts, riepas aizvien nepārstrādātas
- Uzņēmums grūtības skaidro ar dempingu un subsīdijas trūkumu
- Likums liek savākt 65% ievesto riepu, pārstrādāt - 80% no savāktā
- Ministrs vaino ražotājus bezatbildībā
- Vides dienests atkritumu laukumos atklāj "dīvainas lietas"
- Izmaiņas likumā ļaus stingrāk kontrolēt ražotāju atbildību
- Par fiktīviem pārstrādāto atkritumu apjomiem Latvijai var draudēt sods
Pērnā gada nogalē vides ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība) droši vien ne bez domas par šoruden gaidāmajām vēlēšanām Latvijai paziņoja, ka pēc diviem gadiem pie mums tiks ieviesta ilgus gadus apspriestā un allaž pašā Vides ministrijā un Saeimā noraidītā iepakojuma depozīta sistēma. Tas nozīmē, ka par skārdeni vai pudeli maksāsim vairāk, bet uzņēmējiem būs pienākums iepakojumu no mums paņemt atpakaļ, pārstrādāt, bet pārmaksāto naudu atdot atpakaļ.
Kamēr ministrs žonglē ar tukšajām pudelēm, līdzīga kārtība, ko gudri sauc par ražotāju atbildības sistēmām, pastāv jau tagad.
Par precēm maksājam vairāk ar domu, ka tās tiks godprātīgi pārstrādātas, nevis apraktas atkritumu poligonā.
Taču – kādas ir valsts prasības šajā ziņā? Kāpēc vecās riepas drīkst apsūnot milzu grēdās? Vai vides dienests no bēdīga problēmu pakaļskrējēja pārtop par vides sargsuni?
Sods nenomaksāts, riepas stāv, firmas - bankrotē
Starta iela 8 Čiekurkalnā Rīgā pērn kļuva slavena, jo medijos tika izgaismota problēma ar tur prāvās kaudzēs uzkrātajām riepām. Vides dienests firmai "Riepu bloki" bija atļāvis turēt 30 tonnas riepu. Tur bija un arvien ir vairāk nekā tūkstotis tonnu.
Lai gan par krāvumiem vides sargi zināja jau senāk, pie skarbiem mēriem tie ķērās tikai pērnā gada vidū. Pusotra tūkstoša eiro sods pirmajā reizē un pieci tūkstoši mazliet vēlāk nebija pietiekami, lai riepas aizvāktu.
Rudenī sekoja darbības atļaujas apturēšana un vairāk nekā 13 miljonu eiro sankcijas. Firmas "Riepu bloki" gada apgrozījums ir 222 000 eiro, bet gadu tas noslēdz ar 31 000 zaudējumiem, liecina "Lursoft" dati. Tādēļ nez vai kādam bija ilūzijas, ka bargais sods tiks nomaksāts.
Skandāla rezultāts ir teorētisks 13 miljonu nodokļa uzrēķins un apsūnojušu riepu krāvums nu jau slēgtā teritorijā.
Ar to būs jātiek galā zemes īpašniekam, kas laukumu iznomāja "Riepu blokiem". Vai arī tā būs visas sabiedrības nasta, par ko uzzināsim tuvākajā laikā.
Ar dempinga cenām un bez valsts subsīdijām nevarējis strādāt
"Riepu bloki" savā nozarē bija lielākais uzņēmums, tā uzskata Marks Baltkalns, kas līdz šim bija uzņēmuma "Riepu bloki" valdes loceklis un pastarpināti arī mazākuma līdzīpašnieks. Riepu reģenerācija ir viena no nozarēm arī citā viņa kompānijā - "Eko Recycling".
Par "Riepu blokiem" Baltkalns saka – uzņēmums tiešām reāli vācis riepas, izvedis no klientu teritorijām, nodevis eksportam uz Indiju vai pārstrādei vietējā kompānijā "Cemex".
Uz jautājumu, kādēļ riepas krājās, ja jau ar tām veica reālas darbības, Baltkalns atbild ar vairākiem argumentiem. Pirmkārt, riepu pārstrādi atšķirībā no dažām citām Eiropas valstīm nesubsidē valsts. Ar tām jātiek galā pašai tā sauktajai ražotāju atbildības sistēmai. Tas nozīmē, ka riepu importētājs, lai nebūtu jāmaksā bargais dabas resursu nodoklis, noslēdz līgumu ar kādu no atkritumu apsaimniekotājiem un par ievesto daudzumu tam maksā noteiktu summu. Tad nu atkritumu uzņēmums apņemas daļu no ievestā apjoma savākt nolietoto riepu veidā un gādāt par to pārstrādi vai izvešanu no valsts. Otrs naudas avots ir tie, kas no vecajām riepām grib tikt vaļā.
"Pirms Valsts vides dienesta sāktajām aktivitātēm cenas, ko importētāji maksāja apsaimniekošanas uzņēmumiem, bija ļoti zemas. Tirgus Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir ļoti "nodempingots"," uzskata Marks Baltkalns.
Pašlaik gan esot vērojama cenu augšupeja, jo samazinājies apsaimniekotāju loks. Problēmu iemeslus viņš iesaka meklēt nozares normatīvos un arī Vides ministrijā, jo valdības noteikumi arvien esot nepilnīgi.
Jāsavāc 65% riepu, no tām jāpārstrādā tikai 80%. Kas notiek ar pārējām?
Vides aizsardzības fonda administrācijas dati rāda, ka ik gadu Latvijā ieved ap 15 000 tonnu riepu. Taču pārstrādā tikai mazliet vairāk par pusi no visām. To pieļauj Marka Baltkalna pieminētie valdības noteikumi. Runa ir par kārtību, kādā var saņemt atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa.
Riepu gadījumā pērn nodoklis tika dubultots līdz 660 eiro par tonnu tirgū palaistās mantas. Importētāji var nodokli nemaksāt, ja apņemas noteiktu daudzumu savākt un pārstrādāt. Un līdz pagājušā gada sākumam jāsavāc bija tikai 60% riepu no tirgū realizētā apjoma. No pērnā gada – jau 65%. Vēl labsirdīgāks likumdevējs bijis par riepu pārstrādi. Noteikumos redzams, ka no visa ievākto riepu apjoma reģenerējami tikai 80%.
Ko tas nozīmē riepu biznesam? To, ka ievest Latvijā var būtiski vairāk, nekā savākt vecās. Turklāt piektā daļa no savāktajām riepām drīkst palikt nepārstrādāta.
To mēs nu redzam arī praksē riepu pieņemšanas laukumos.
Uzņēmējiem bija interesanti saņemt naudu no atkritumu apsaimniekotājiem un veco riepu nodevējiem, taču valdības noteikumi liek pārstrādāt tikai 80%.
Šos noteikumus parakstījis tā laika vides ministrs "zaļzemnieks" Raimonds Vējonis.
Drīz pēc noteikumu spēkā stāšanās firmas "Riepu bloki" lielākais īpašnieks un bijušais Saeimas deputāts Aivars Dronka dāsni ziedoja Zaļo un Zemnieku savienībai. Politiskais spēks no viņa saņēmis gandrīz 24 000 eiro.
Kopš pieņemšanas noteikumi vairākas reizes grozīti. Tomēr arī pēc vides aizsardzības jomas nonākšanas Nacionālās apvienības pārziņā nevienai no savākto atkritumu grupām netiek prasīta simtprocentīga pārstrāde.
No šā gada vidus daļai apjomi gan par 5% palielināti. Taču, piemēram, akumulatori un baterijas jāsavāc ir tikai 45% apjomā pret iztirgotajām, savukārt no savāktajām jāpārstrādā tikai puse.
Ministrs vaino ražotājus bezatbildībā un atzīst kontroļu nepietiekamību
Tikmēr vides ministrs Kaspars Gerhards uzskata, ka galvenā vaina atkritumu krājumos ir uzņēmēju bezatbildībā un kontroļu trūkumā.
"Diemžēl ir pielaistas kļūdas, kas pierāda to, ka ražotāju atbildības sistēmas netika pietiekami kontrolētas. Netika sasniegti mērķi, ka uz biznesa, konkurences un ražotāju atbildības sistēmas varēs šos jautājumus risināt. Kā redzam, tas nenotika," saka Gerhards.
Vienkāršāk runājot, izveicīgi uzņēmēji atkritumu tirgū atrada labu oāzi. Viņi solīja tos pārstrādāt vai realizēt ārvalstīs, bet jau avansā par to saņēma naudu no jaunu preču tirgotājiem un veco atdevējiem. Tomēr realitātē atkritumus krāva čupās, bet naudu bāza kabatās.
Bet tāda cena reibināja riepu tirgotājus, jo bez iesaistes ražotāju atbildības sistēmā alternatīva būtu maksāt dabas resursu nodokli – jau 660 eiro par tonnu.
Taču pērn sodīto grēcinieku trijotnē bija ne tikai "Riepu bloki", bet arī kompānijas "Nordic recycling" un "Latvijas Zaļais elektrons", kam kopumā piemēroja 35 miljonu eiro sodu.
Pēdējās divas firmas bija solījušas apsaimniekot izlietoto iepakojumu un vienreizlietojamos galda piederumus.
Tukši dalīto atkritumu laukumi un pārstrādātāji bez pierādījumiem
Taču patiesībā virknē dalīto atkritumu savākšanas laukumu konstatētas, kā saka Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Inga Koļegova, jocīgas lietas:
"Gan tas, ka nepieņem noteiktu veidu atkritumus, gan tas, ka laukums un konteineri ir, bet atkritumu gan tur nav un nekad nav bijis. Tas nozīmē, ka atkritumi netiek savākti, bet atkritumu aprite ir notikusi uz papīra, nevis dabā."
Pārkāpumi bija ne tikai ar fiktīviem dalīto atkritumu pieņemšanas laukumiem. Uzņēmēji krāpās arī ar dokumentiem, tādēļ shēmās atklājās, ka viens un tas pats it kā savāktais atkritums ir pārstrādāts vairākas reizes. Atskaitēs apjomi bija, taču realitātē atkritumi pārstrādāti netika.
"Liekot kopā informāciju par to, kas un cik ir savākts, uz kurieni aizvests un kas ar to noticis, Valsts vides dienests nenoticēja stāstiem par to, ka atkritumi ir atdoti Jānim, ja nevarējām dabūt informāciju un pierādījumus, ka Jānis tos atkritumus tiešām ir pārstrādājis," skaidro Koļegova.
Taču pašlaik Koļegova nevar pateikt, kas beigu beigās samaksās par Rīgā uzkrāto riepu aizvešanu un vai tam nebūs jātērē nodokļu maksātāju nauda.
Runājot par citām līdzīgām riepu krautnēm, piemēram, uzņēmumā "E-Daugava" Ozolnieku novadā, kur pārstrādi gaida pat sešas reizes vairāk riepu nekā Rīgā, Valsts vides dienesta vadītāja saka – līdz ar dempinga izbeigšanos situācija normalizējas. Vēl dažās vietās uzkrājumi gan esot, bet riepu apjomi pamazām samazinoties. Riepas arī pašas par sevi piesārņojumu vidē neradot, vienīgās bažas ir par ugunsnedrošību.
Stingrāks likums ļaus kontrolēt ražotāju atbildību; pētīs pārstrādes jaudas un gružu plūsmas
Pērnā gada uguns atkritumu krāvumos Slokā bija viens no iemesliem, lai nozares likumus padarītu stingrākus, atzīst Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.
"Ugunsgrēks Slokā sasaistījās ar ražotāju atbildības sistēmām, bet, papētot dziļāk, diemžēl tika secināts, ka sistēmās uzrādītais savāktā un pārstrādātā iepakojuma apjoms ne vienmēr atbilst reālajiem apjomiem," atzīst Ozola.
Tas bijis viens no iemesliem veikt grozījumus Atkritumu apsaimniekošanas likumā, lai stingrāk uzraudzītu ražotāju atbildības sistēmas.
Savukārt vides dienesta ģenerāldirektore Inga Koļegova sola, ka pēc negodīgo atkritumu pārstrādātāju izķeršanas pērn šogad pārbaudīs, cik godīgi strādā palicēji šajā nozarē. Pastiprināti pārbaudīs reģenerācijas iekārtu saimniekus, un tādu ir ap 80. Tāpat padziļināti pētīs atkritumu plūsmas.
Atkritumu apsaimniekošana arvien necaurspīdīga ar draudiem Latvijai saņemt sodu
Pēc Valsts vides dienesta skarbajām darbībām tā sauktajās ražotāju atbildības sistēmās pērn nu nozarē palikuši tikai daži dalībnieki. Viņi ir ieguvēji, jo samazinājusies konkurence uz otrreiz pārstrādājamajiem atkritumiem.
Tirgus līderi ir divas kompānijas – īpašnieku līmenī saistītie "Zaļā josta" un "Latvijas Zaļais punkts". Tās kopā gadā apgroza vairāk par desmit miljoniem eiro. Šajos uzņēmumos man neizdevās gūt atsaucību sarunai par atkritumu apsaimniekošanu. Arī biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs Jānis Brizga norāda, ka šo privāto kompāniju darbs atkritumu apsaimniekošanā ir necaurspīdīgs.
"Cik tie skaitļi ir ticami, grūti spriest," viņš saka, norādot, ka biedrībai nav tiesību piekļūt uzņēmēju darba rezultātu datiem, jo tie esot komercnoslēpums.
Savukārt Latvijas valstij varētu būt vēlme patiesību slēpt, jo citādi no Eiropas Komisijas draud bargas sankcijas, ja atklātos, ka pārstrādāto atkritumu apjomi bijuši fiktīvi un Latvijas mērķi šajā ziņā ne tuvu nav sasniegti.
Mērķus mēs nespējam izpildīt vēl kādā ziņā. Valsts dāsnā mētāšanās ar dabas resursa nodokļa atlaišanu uzņēmējiem ir rezultējusies ar robiem budžetā. Kā rāda Valsts ieņēmumu dienesta dati, 2016. gadā iekasēti tika nepilni 18 miljoni eiro jeb 80 procenti no plāna.
Pagājušais gads ar jau palielinātām dabas resursu nodokļa likmēm bijis vēl bēdīgāks – 11 mēnešos budžetā iemaksāti 25 miljoni eiro, kas ir par trešo daļu mazāk, nekā bija plānots. Tātad nodokļus nemaksājam, bet atkritumu pārstrādi – imitējam.
