ANO miera uzturētāji – iedzīvotāju sabiedrotie vai potenciālie noziedznieki?

Kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) izveidošanas 1945. gadā organizācija tiek uztverta kā starptautiskais miera un drošības garantētājs. Lai nepieļautu jaunu pasaules kara rašanos, ANO Statūti sniedz Drošības padomei tiesības pieņemt rezolūcijas par militāru iejaukšanos citā valstī, kā arī palīdzības sniegšanu pēc bruņota konflikta. Miera uzturēšanas misiju kareivju loma valstī ir situācijas stabilizēšana pēc konflikta un rekonstrukcijas atbalstīšana. Taču pēdējo gadu laikā starptautiskā kopiena arvien biežāk ir noraudzījusies uz nežēlīgiem ANO karavīru noziegumiem, tostarp civiliedzīvotāju nogalināšanu, bērnu izvarošanu un lielākās 21. gadsimta holēras epidēmijas izraisīšanu Haiti. Miera uzturētāju noziegumi ir ne tikai negatīvi ietekmējuši ANO reputāciju, bet raisījuši diskusiju, vai attiecīgie karavīri rada vairāk posta nekā labumu konfliktu skartajās valstīs.

Rubrika "Status Quo".

Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā. 

ĪSUMĀ:

  • ANO izveidota 1945. gadā ar mērķi nepieļaut jaunu postošu karu rašanos.
  • Viens no organizācijas veiksmīgākajiem instrumentiem starptautiskā miera un drošības nodrošināšanai ir miera uzturēšanas misijas.
  • Līdz šim organizācija ir īstenojusi 57 miera uzturēšanas misijas, un pašlaik tiek īstenotas 14 misijas četros kontinentos.
  • 1996. gadā Mozambikas bijusī pirmā lēdija Grasa Mašela atklāja ANO miera uzturētāju noziegumus, kas vērsti pret uzņemošās valsts iedzīvotājiem.
  • Līdz šim ANO miera uzturētāji ir apsūdzēti par sieviešu un bērnu sazāļošanu un izvarošanu, par laupīšanu, iedzīvotāju noslepkavošanu un 21. gadsimta lielākās holēras epidēmijas izraisīšanu Haiti.
  • Ļoti retos gadījumos karavīri tiek saukti pie kriminālas atbildības, un to “sods” par noziegumiem ir atsaukšana no ANO misijas pienākumu pildīšanas.
  • ANO nav pilnvaras sodīt attiecīgos karavīrus.
  • Noziedznieki netiek saukti pie atbildības, jo valstis nevēlas tiesāt savus karavīrus vai arī tām nav tiesiskas ārpusteritoriālās jurisdikcijas.

Kas ir ANO miera uzturēšanas misija?

ANO Drošības padome sastāv no piecām lielvarām – ASV, Krievijas, Francijas, Apvienotās Karalistes un Ķīnas, kurām ir veto tiesības – un 10 nepastāvīgajām valstīm, kas tiek ievēlētas uz divu gadu termiņu.

Drošības padomes kompetencē ir starptautiskā miera un drošības nodrošināšana. Saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, padome ir tiesiska pieņemt mandātu par militāru iejaukšanos jebkurā konflikta skartajā valstī, ja tas rada draudu starptautiskajam mieram un drošībai.

Noslēdzoties Otrajam pasaules karam, starptautiskā kopiena bija apņēmusies nepieļaut jauna postoša kara rašanos. Izveidojot ANO 1945. gadā, par vienu no tās spēcīgākajām un ietekmīgākajām institūcijām kļuva Drošības padome.

Kad karojošās puses ir vienojušās par pamieru, bieži vien konfliktu skarto valstu politiskā elite nav spējīga atjaunot funkcionējošu valsts aparātu un nodrošināt mieru ilgtermiņā bez neitrālu ārējo spēlētāju palīdzības. Tādējādi trīs gadus pēc ANO izveidošanas organizācija sāka īstenot miera uzturēšanas misijas, lai palīdzētu valdībām atjaunot kārtību valstī pēc konfliktiem. Atšķirībā no miera ieviešanas misijām miera uzturēšanas misiju karavīriem uzņemošajā valstī jābūt neitrāliem, kas nozīmē, ka viņi nedrīkst atbalstīt nevienu konfliktā iesaistīto pusi, uzņemošajai valstij jāpiekrīt misijas mandātam, un 

karavīri nedrīkst izmantot bruņotu spēku, izņemot pašaizsardzības vai mandāta aizsardzības gadījumā.

Kopš pirmās miera uzturēšanas misijas īstenošanas Izraēlā 1948. gadā, ANO ir īstenojusi 57 miera misijas, un pašlaik miera uzturēšanas misiju mandāti tiek īstenoti 14 valstīs. Mūsdienās miera uzturēšanas misiju karavīru kompetencē ir plašākas tiesības un pienākumi, nekā tas bija pirms 70 gadiem, kad tika pieņemta pirmā miera uzturēšanas misijas rezolūcija. Šobrīd karavīri tiek nosūtīti uz konflikta skartajām valstīm ne tikai, lai novērotu miera līgumā noteikto nosacījumu ievērošanu, bet to pienākumos ietilpst:

  • politiskā dialoga veidošana starp iepriekš karojošajām pusēm,
  • civiliedzīvotāju aizsargāšana,
  • nemiernieku atbruņošana un to integrēšana sabiedrībā,
  • atbalsta sniegšana vēlēšanu organizēšanai,
  • cilvēktiesību veicināšana,
  • policijas un tiesu darbinieku apmācība

un daudzi citi pienākumi, kas sekmē stabilas valsts izveidošanu pēckonflikta situācijā.

Kā miera uzturētāji kļuva par ienaidnieku civiliedzīvotājiem?

ANO uztver miera uzturēšanas misijas kā tās veiksmīgāko instrumentu miera un drošības garantēšanai starptautiskajā vidē. Misiju mandāti palīdz valstīm atjaunot stabilitāti pēc konflikta un veidot funkcionējošu valsts aparātu, ekonomiku un sabiedrību. Nosūtītie karavīri uzņemošajā valstī atrodas saskaņā ar tās politiskās elites piekrišanu, tie ieņem neitrālu pozīciju un nedrīkst izmantot bruņotu spēku, kas rada karavīru pozitīvu tēlu sabiedrībā. Konfliktā cietušie cilvēki apzinās miera uzturēšanas misiju darbinieku labvēlīgo nostāju un redz tos kā sabiedrotos, kas iestājas par iedzīvotāju tiesībām, brīvību un labklājību.

Taču pēdējo gadu laikā, klajā nākot arvien vairāk ziņojumiem par ANO miera uzturēšanas misiju karavīru noziegumiem, organizācijas reputācija ir krasi cietusi, un

konfliktu skarto valstu iedzīvotāji ir sākuši apšaubīt misiju uzticamību.

1996. gada ANO ziņojumā “Bruņotu konfliktu ietekme uz bērniem” Mozambikas bijusī pirmā lēdija Grasa Mašela (Graça Machel) atzina, ka miera uzturēšanas misiju karavīru ierašanās un klātbūtne Mozambikā tika asociēta ar strauju pieaugumu bērnu prostitūcijas un izvarošanas incidentiem. Deviņdesmitajos gados tika reģistrēti simtiem izvarošanas gadījumu, no kuriem 36% upuru bija bērni, nedaudz vairāk nekā 100 slepkavības gadījumi, vairāki laupīšanas un cilvēktirdzniecības atgadījumi tādās valstīs kā Bosnija un Hercegovina, Kosova, Mozambika, Gvineja, Libērija, Sjerraleone un citās.

Kopš Grasas Mašelas paziņojuma starptautiskās politikas veidotāju uzmanības lokā nonāca atsevišķi miera uzturētāju noziegumu incidenti, taču

līdz pat 2004. gadam ANO nereaģēja uz tās misiju darbinieku pārkāpumiem un neviens netika sodīts vai saukts pie atbildības.

Pēc plašiem noziegumiem Kongo Demokrātiskajā Republikā, kur apmaiņā pret ēdienu miera uzturētāji seksuāli izmantoja bērnus un sievietes, organizācijas bijušais ģenerālsekretārs Kofi Annans ieviesa "nulles tolerances" politiku. Jaunā organizācijas politika nozīmēja tūlītēju noziedznieku saukšanu pie atbildības un atstādināšanu no amata, jo attiecīgie pārkāpumi ir pretrunā ar organizācijas mērķiem un vērtībām.

Ģenerālsekretārs karavīru noziegumus dēvēja par “organizācijas vēzi” un centās darīt visu iespējamo, lai šādi incidenti vairs neatkārtotos.

Taču Kofi Annana “nulles tolerances” politika ir izrādījusies neveiksmīga

un miera uzturētāji vēl joprojām turpina veikt fiziska un seksuāla rakstura noziegumus valstīs, kurās cilvēki cer uz viņu palīdzību, nevis nodevību un draudu radīšanu. Līdz šim oficiāli ir apsūdzēti 612 ANO miera uzturētāji, kuri veikuši noziegumus pret uzņemošās valsts iedzīvotājiem, taču amatpersonas uzskata, ka šis skaitlis ir tikai “aisberga redzamā daļa” un ka patiesībā karavīri ir veikuši desmit reizes vairāk noziegumu.

Pēdējos gados spilgtākie incidenti ir bijuši Francijas miera uzturētāju seksuāla vardarbība pret bērniem un sievietēm Centrālāfrikas Republikā (2013. gadā), laupīšana, bērnu izvarošana un lielākās 21. gadsimta holēras epidēmijas izraisīšana Haiti (2010.-2017. gadā), bet pagājušajā gadā aptuveni 50 miera uzturētāji tika atstādināti no amata Dienvidsudānā, jo viņi tika apsūdzēti sieviešu un bērnu seksuālā izmantošanā. ANO misiju ietvaros visbiežāk sievietes un bērni kļūst par fiziska un seksuālā rakstura upuriem, taču apsūdzētās personas ļoti retos gadījumos tiek sauktas pie atbildības un visbiežāk to sods ir atstādināšana no amata.

Kādēļ noziegumi nerimst, un kurš ir atbildīgs?

Jau vairāk nekā 30 gadus starptautiskās politikas veidotāji ir informēti par ANO miera uzturētāju noziegumiem kara skartajās valstīs, taču situācija vēl joprojām nav mainījusies, un karavīri dažu misiju ietvaros rada lielāku postu nekā labumu, nemaz netiekot saukti pie atbildības.

Kādēļ 30 gadu laikā situācija nav mainījusies un teju neviens netiek saukts pie atbildības? Lai izprastu ANO nespēju situāciju mainīt, jāņem vērā miera uzturētāju loma organizācijā un tās misiju ietvaros.

ANO kā organizācijai nav savas armijas, bet gan katra tās dalībvalsts brīvprātīgi nosūta savus karavīrus attiecīgajās miera ieviešanas vai uzturēšanas misijās.

Pati organizācija nav tiesīga ne izmeklēt, ne apsūdzēt noziedzīgos karavīrus un to izraisītos incidentus.

Tās rīcībā ir tikai politiska spiediena radīšana, kā arī publiska nosodīšana.

Misiju uzņemošās valsts nav tiesīgas sodīt ANO miera uzturētājus to imunitātes dēļ, kam valsts ir piekritusi pirms karavīru uzņemšanas. Taču nosūtošās valsts maigā politika un karavīru nesodīšana var tikt skaidrota ar politiskās gribas trūkumu vai arī konkrētajām valstīm nav tiesiskas ārpusteritoriālās jurisdikcijas, kas ļautu pie atbildības saukt valstspiederīgos, kuri veikuši noziedzīgus nodarījumus ārvalstīs.

Visbiežāk iemesls karavīru nesodīšanai ir valstu nevēlēšanas savus karavīrus tiesāt.

Līdz šim ANO ir centusies radīt lielāku spiedienu uz attiecīgo valstu līderiem, taču amatpersonas nereti ir draudējušas ar valsts turpmāku nepiedalīšanos misijās. Valstu atteikšanās palīdzēt miera uzturēšanas misijās negatīvi ietekmētu gan organizācijas, gan misiju efektivitāti nodrošināt starptautisko mieru un drošību, jo jau pašlaik daudzās misijās ir nepietiekams karavīru skaits.

ANO centieni apkarot miera uzturētāju noziegumus un saukt tos pie atbildības nav bijuši veiksmīgi. Organizācijai nav pilnvaru attiecīgos karavīrus sodīt, un, cenšoties izdarīt spiedienu uz karaspēku nodrošinošo valsti, tā nonāk sarežģītā situācijā, kuras rezultātā ANO potenciāli var zaudēt sabiedroto, kas līdz šim ir aktīvi piedalījusies organizācijas misijās.

Lai situācija mainītos un ANO miera uzturētāji tiktu sodīti par to veiktajiem noziegumiem, ir nepieciešams veikt valstu tiesu sistēmas un ANO misiju reformas. Viens no nepieciešamajiem pasākumiem būtu miera misiju vadlīniju izstrādāšana un, pieņemot misiju mandātus, nepieciešamība iekļaut juridiski saistošus nosacījumus par karavīrus nosūtošās valsts pienākumiem gadījumos, kad tās karavīri veic noziegumus misiju ietvaros. Tas palīdzētu apkarot politiskās gribas trūkumu valstīm sodīt savus karavīrus.

Taču, pat ja valstis piekristu šādiem ANO nosacījumiem, ārpusteritoriālās jurisdikcijas trūkums neļauj valstij tiesāt savus karavīrus, kas veikuši noziegumus ārvalstīs. Organizācija var radīt spiedienu konkrētām valstīm veikt reformas tiesu sistēmā, taču ir maz ticams, ka tas būtu veiksmīgi un valsts pārveidotu savu jurisdikciju, tikai lai sodītu savas valsts karavīrus.

Tādējādi var secināt, ka tuvākajā laikā situācija, visticamāk, paliks nemainīga un miera uzturētāji turpinās veikt noziegumus kara skartajās valstīs, paliekot nesodīti.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti