"Maskava izvirzījusi prasības par jauno pieeju Eiropas drošībai, kurā nebūtu NATO karaspēka pastāvīgās klātbūtnes Krievijas kaimiņvalstīs, bet Ukrainai un Gruzijai nebūtu perspektīvu iestāties aliansē. Kremlis grib panākt tādu Eiropas kārtību, kurā Krievija būs izšķirošais spēlētājs.
Šai pretstāvei var būt divi ļoti dažādi iznākumi. Sekmes sarunās ar Krieviju kļūs par pierādījumu ASV un to sabiedroto spēkam un paraugu tam, kā stāties pretī autoritārismam "notēmētas pistoles priekšā". Neveiksme tiks uzskatīta par vēl vienu apliecinājumu Amerikas vājumam un transatlantiskās partnerības sairšanai," prognozē Vašingtonas domnīcas "Atlantijas padome" (Atlantic Council) vecākais viceprezidents, bijušais laikrakstu "The Independent" un "Financial Times" žurnālists Endrjū Māršals.
Risks ir tāds, ka daži Kremļa priekšlikumi var izrādīties pieņemami atsevišķām NATO dalībvalstīm. Vai arī pat kļūs skaidrs, ka šīs valstis to dēļ nav gatavas iesaistīties karā.
Realitāte ir tāda: daudzi, vārdos atbalstot alianses paplašināšanu aiz tās pašreizējām robežām, īstenībā tā dēļ negrib konfrontāciju ar Krieviju, norāda analītiķis.
Debates par to pagājušā gadsimta 90. gados un šā gadsimta pirmajā desmitgadē bija asas un daudzi amerikāņu un Eiropas politiķi uzskatīja, ka aliansei nevajag paplašināties, uzņemot bijušās padomju republikas.
Viens no galvenajiem jautājumiem bija tāds – vai patiešām Rietumi ir gatavi izmantot spēku, lai aizstāvētu pret uzbrukumu, piemēram, Latviju?
Izskanēja arī cits svarīgs jautājums – ja šīs valstis nebūtu uzņemtas NATO, vai tās nonāktu Krievijas ietekmes sfērā?
Daļēji šī stratēģiskā nenoteiktība bija apzināta – tās atrisināšana tolaik būtu radījusi vēl vairāk problēmu. Tagad no šīs stratēģiskās nenoteiktības iespējams atbrīvoties, tomēr tas rada jaunus riskus. Maz ticams, ka Rietumi Ukrainas dēļ būs gatavi konfrontācijai ar Krieviju, izmantojot spēku. Rietumi arī piekrīt sarunām, kuru rezultātā Ukrainas un Gruzijas iestāšanās NATO var kļūt neiespējama.
Neatkarīgi no tā, kuru variantu izvēlēsies Krievija – diplomātisko vai militāro, alianses vienotība ir apdraudēta.
Sarunās tiks izvirzīti jautājumi, par kuriem sabiedrotajiem ir dažādi viedokļi. Visdrīzāk, ka Ukraina viņiem nav vienotības "pārbaudes precedents", kuru NATO dalībvalstis izvēlētos pašas. Turklāt pašlaik Vācijai, Francijai un Lielbritānijai pietiek iekšpolitisko problēmu, bet Londonai (kuras politika attiecībā pret Krieviju parasti ir stingrāka) ir visai vēsas attiecības ar Parīzi (kura bieži iestājas par dialogu ar Maskavu).
Tomēr, ja notiks militārs uzbrukums Ukrainai, cik izlēmīgi atbildēs sabiedrotie? Tagad viņi demonstrē vienotību attiecībā pret plānoto sankciju izmantošanu un pret "Nord Stream 2", taču vai šī vienotība saglabāsies, ja Krievijas karaspēks patiešām pāries robežu?
Jebkurā gadījumā var kļūt lielākas šaubas par to, cik lielā mērā Ziemeļatlantijas alianse realitātē ir gatava nodrošināt to valstu neatkarību un drošību, kuras ar to robežojas austrumos. Ja nebūs izlēmīgas atbildes, tas vājinās ideju par ASV vadošo lomu. Pēc četriem Donalda Trampa administrācijas gadiem un amerikāņu karaspēka aiziešanas no Afganistānas ASV sabiedroto vidū ir plaši izplatītas bažas par stratēģiskās ietekmes samazināšanos.
"Alianses saliedētība nav diplomātisks vārdu savienojums, tā ir kara novēršanas garantija. Politiskās nesaskaņas ir normāla un pat veselīga parādība aliansē, kurā ir trīsdesmit valstis ar tik dažādām interesēm.
Tomēr, ja Ukrainas dēļ blokā radīsies fundamentāla plaisa vai ja NATO stomīsies, izrādot neizlēmību un neefektivitāti, tas būs graujoši arī aliansei.
Pienācis laiks uzmanīgai un precīzai diplomātijai. Bloka valstīm ir ārkārtīgi svarīgi ievērot vienotu nostāju, būt vienotai frontei, turklāt apzinoties sekas, kādas būs "sarkano līniju" pārkāpšanai," ir pārliecināts Endrjū Māršals.
Viņš atgādina, ka Rietumi tagad ir spiesti sekot Krievijas noteiktajai darba kārtībai un izdarīt stratēģisko izvēli no variantiem, kuri ir ne īpaši piemēroti NATO valstīm. Šai realitātei būtu jāliek ASV un to Eiropas partneriem domāt ātri un rīkoties kopīgi, bet šajā ziņā, pēc analītiķa domām, blokā viss nebūt nav kārtībā.
Vašingtonai jāmēģina definēt Eiropas drošības nākotni atbilstoši saviem noteikumiem – runa ir par Eiropas vienotību, par valstu brīvību un neatkarību un par drosmi militāra spēka draudu priekšā. ASV rīkojas kopā ar draugiem un sabiedrotajiem mierīgi un bez piespiešanas, savukārt Krievija rīkojas vienpusēji un izmantojot spēka metodes. Šis faktors var palīdzēt izstrādāt vienotu transatlantisko atbildi.
ASV būs jāmeklē kompromisi ar saviem sabiedrotajiem, lai saglabātu viņu vienotību. Tas droši vien nozīmēs dot Eiropai lielāku rīcības brīvību jautājuma mierīgai noregulēšanai (ja tāda vispār ir iespējama). Tomēr tas nozīmēs arī lielāku izlēmību attiecībā par "sarkanajām līnijām", sankcijām, diplomātisko izolāciju un militārajiem vai hibrīddraudiem.
Jāsaprot arī, ka Ukraina un Gruzija nav šaha figūras, kuras var upurēt, un ka šo valstu nākotne jānosaka to pilsoņiem, nevis Maskavai.
Un tas nozīmē atteikties no Krievijas piedāvātās izvēles – "vediet ar mums sarunas vai arī mēs kausimies" – un būt gataviem ne tikai runāt, bet arī stāties pretī Krievijai, ja Maskava izšķirsies par eskalāciju.
Panākt līdzsvaru ir ļoti sarežģīti, un nākamās nedēļas rādīs, cik prasmīga šajā ziņā būs Džo Baidena administrācija, rezumē "Atlantijas padomes" eksperts.
