Sadaļas Sadaļas

Analītiķis: ASV vajadzīga gudra Krievijas stratēģija un NATO nepaplašināšanās

Amerikai jāsāk domāt Eiropas jaunās drošības arhitektūras kategorijās, un tās pamatā jābūt NATO paplašināšanas apturēšanai, “pastāvīgi nepievienojušos” Austrumeiropas valstu zonas izveidei, pirms Krievijas un ASV samita ierosina Vašingtonas analītiskā centra ārpolitikas eksperts.

“Pirms tikšanās ar Vladimiru Putinu Ženēvā 16. jūnijā Džo Baidenam nepieciešams skaidrāks priekšstats par stratēģiju, jo personīgas tikšanas ar Krievijas līderi nav garantija progresam jebkurā jautājumā.

Problēma sākās vēl pirms Trampa administrācijas. Pajautājiet Džordžam Bušam, kurš domāja, ka spējis “ieskatīties dvēselē” Putinam, kad uzņēma viņu Teksasā 2001. gadā. Dažus gadus vēlāk Putins izrēķinājās ar politiskajiem oponentiem Krievijā un iebruka kaimiņvalstī Gruzijā.

Vai pajautājiet Barakam Obamam, kurš vairākas reizes tikās ar Krievijas līderiem, kad centās “pārstartēt” attiecības 2009.–2010. gadā, – tikai tāpēc, lai redzētu, kā 2014. gadā attiecības pēkšņi pasliktinājās,” ekskursu vēsturē sniedz Vašingtonas domnīcas “Brukingsa institūts” (Brookings Institution) vecākais pētnieks un ārpolitikas pētījumu nodaļas direktors Maikls O’Henlons komentārā, kas publicēts centra portālā.

Autors atgādina, ka Baidens atcēlis sankcijas virknei uzņēmumu, kuri piedalās gāzesvada “Nord Stream 2” būvniecībā. Tomēr, pēc viņa domām, mēģinot palīdzēt Angelai Merkelei ar šādu lēmumu, Baidena komanda vienkārši pasniegusi dāvanu Putinam, nesaņemot neko pretī.

“Baidens nekļūdās, cenšoties panākt attiecību uzlabošanu ar Krieviju par spīti tam, ka Putins ir ērti iekārtojies Kremlī.

Tomēr jebkurai jaunai iniciatīvai attiecībā pret Maskavu jāizvirza prasības arī Krievijai. Stingras pieejas Krievijai svarīgumu pat tad, kad mēs tiecamies pēc stabilākām un mazāk bīstamām attiecībām, uzsver nesenais pretīgais incidents, kad Baltkrievija faktiski nolaupīja lidmašīnu, lai arestētu vienu no saviem disidentiem. Ja Putins un Co arī tieši nepiedalījās šajā operācijā, viņi tomēr droši vien to iedvesmoja ar savu analoģisko un daudzgadējo taktiku, kas vērsta pret kritiķiem, tādiem kā saindētais, bet pēc tam cietumā ieslodzītais Aleksejs Navaļnijs,” raksta Maikls O’Henlons.

Rietumu politika attiecībā pret Krieviju buksē

Par pozitīvu faktoru analītiķis uzskata to, ka Rietumu politika attiecībā pret Krieviju sākas ar vairākiem jau pastāvošiem fundamentāliem principiem. Pēdējos gados NATO pastiprinājusi Polijas un Baltijas valstu aizsardzības iespējas. ASV un Eiropas Savienība turpinās īstenot sankcijas pret Krieviju agresijas pret Ukrainu un cilvēktiesību pārkāpumu pret savu tautu dēļ.

“Neraugoties uz to, esam nedaudz iestrēguši, un šī problēma līdz šim jau pārdzīvojusi četrus ASV prezidentus,” norāda Maikls O’Henlons. Viņš atgādina, ka, sākot no 2008. gada pavasara, ASV un citas NATO dalībvalstis publiski solījušas uzņemt Ukrainu un Gruziju aliansē, taču šajā jautājumā nav pozitīvas virzības.

“Faktiski, apsolot dalības iespējas, bet bez termiņiem un drošības garantijām šīm valstīm periodā pirms iestāšanās, mums izdevies uzzīmēt gigantisku “mērķi” uz mūsu Ukrainas un Gruzijas draugu mugurām.

Ja vairākums rietumvalstu iedzīvotāju ir aizmirsuši mūsu solījumus Kijevai un Tbilisi, tad Vladimirs Putins neapšaubāmi nav aizmirsis, un viņš izdarīs visu iespējamo, lai šīs valstis paliktu pietiekami nestabilas un tādēļ nevarētu pretendēt uz dalību NATO. Ja Baidens turpinās šo “politiku autopilotā” vai piedāvās taktiskas korekcijas, līdzīgi kā piekāpšanās “Nord Stream-2” jautājumā, mēs turpināsim stigt šajā destruktīvajā ciklā,” brīdina analītiķis.

Viņš ir pārliecināts, ka Putinam nav pamata liegt Ukrainai tās likumīgās tiesības tādos jautājumos kā iespējamā iestāšanās Eiropas Savienībā.

Nedrīkst būt “Jalta-2”, atbilstoši kuras nosacījumiem lielvalstis faktiski sadalītu Eiropu attiecīgās interešu sfērās, kā tas notika pēc Otrā pasaules kara. Austrumeiropas valstis ir pilnībā suverēnas un pelnījušas tiesības pieņemt savus lēmumus iekšpolitikā un ārpolitikā.

“Mēs Rietumos arī zināmā mērā esam parādā Ukrainai, kas devusi savu ieguldījumu globālajos centienos kodolieroču neizplatīšanā, pēc Padomju Savienības sabrukuma 90. gadu sākumā atsakoties no gandrīz divtūkstoš kodolgalviņām. Mēs iesaistījāmies šajos centienos, piedāvājot daudzpusējas drošības garantijas 1994. gada Budapeštas memoranda ietvaros,” atgādina analītiķis.

Tomēr, pēc viņa domām, visi šie fakti nenozīmē, ka dalība NATO šajā vēsturiskajā posmā kļūs par pareizo instrumentu, lai palīdzētu Ukrainai vai jebkurai citai bijušajai padomju republikai, kura pagaidām vēl nav kļuvusi par alianses dalībnieci.

Paplašināšanās vēl tālāk bijušajā padomju telpā faktiski garantēs antagonistiskas attiecības ar Maskavu un novedīs pie tā, ka ASV radīsies jaunas militārās saistības, kuras būtu ļoti grūti izpildāmas.

Tagad NATO ir 30 dalībvalstu. Tas ir gandrīz divreiz vairāk, nekā beidzoties Aukstajam karam (toreiz bija 16), un vairāk nekā divreiz vairāk nekā bloka izveidošanas brīdī 1949. gadā (12). Ar to ir pietiekami, ir pārliecināts O’Henlons.

Par savu kaimiņu drošību jāparūpējas Krievijai

Autors uzskata, ka pienācis laiks padomāt par jaunas Austrumeiropas drošības arhitektūras izveidošanu. Galvenajai koncepcijai jābalstās reģiona valstu “pastāvīgas nepievienošanās” politikā. Viņš uzskata, ka ideālajā variantā šajā zonā jābūt Somijai, Zviedrijai, Ukrainai, Moldovai, Baltkrievijai, Gruzijai, Armēnijai, Azerbaidžānai, Kiprai un Serbijai. Šīs jaunās konstrukcijas ietvaros šo nepievienojušos valstu esošās saiknes drošības jomā ar NATO un/vai Krieviju tiktu turpinātas, tomēr oficiālās saistības drošības jomā nepaplašinātu ne Brisele, ne Maskava.

“Šī jaunā drošības arhitektūra prasīs, lai Krievija, līdzīgi NATO, apņemtos veicināt Ukrainas, Gruzijas, Moldovas un citu reģiona valstu drošību.

Krimas jautājumu droši vien nāksies diplomātiski apiet un vajadzēs izstrādāt autonomijas mehānismu vairākiem apgabaliem Ukrainas austrumos un Gruzijas ziemeļos.

Krievijai būs jāizved savs karaspēks no šīm valstīm – turklāt tā, lai to varētu pārbaudīt,” turpina O’Henlons.

Kad tas notiks un konflikti noklusīs, tiks atceltas sankcijas pret Krieviju, kas tika noteiktas pēc tās iebrukumiem Gruzijā un Ukrainā, viņš raksta. Turklāt visām bijušajām padomju republikām, tāpat kā jebkurai citai valstij, būs jāgarantē neatņemamas tiesības iestāties Eiropas Savienībā, kā arī citās starptautiskās organizācijās, ja tās tiks uzaicinātas tām pievienoties.

“Piekrītot tālāk nepaplašināt NATO, mēs nekādā veidā neatdosim ietekmes sfēru Maskavai uz tās mazo kaimiņu rēķina.

Šī jaunā arhitektūra nepārvērtīs Putinu par “labo puisi”, bet Krievijas un Rietumu attiecības – par draudzīgām. Tomēr tas droši vien novedīs pie spriedzes un kara riska ļoti būtiskas samazināšanās.

Tas ir dižākais mērķis ASV ārpolitikas stratēģijai attiecībā pret Krieviju un Eiropu nākamajos gados, un tas ir ļoti cienījams mērķis.

Tiekties pēc jaunas plašas savstarpējās saprašanās ar Maskavu, vienlaikus konsultējoties ar sabiedrotajiem un partneriem, ir daudz pārdomātāk, nekā vienpusēji atsevišķos jautājumos piekāpties Putinam un viņa līdzgaitniekiem vai dot Ukrainai un Gruzijai nepatiesas un bīstamas cerības par tālāku NATO paplašināšanu,” rezumē Brukingsa institūta pētnieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt