Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Mazais bizness Berlīnē»

«Aizliegtais paņēmiens» Berlīnē: Vai sākt mazo biznesu vienkāršāk nekā Latvijā?

LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens” viesojās Berlīnē, skaidrojot, kā top un kādi noteikumi ir mazajam biznesam, un salīdzinot to ar situāciju Latvijā. Šajā raidījuma sērijā un rakstā par biznesa ieceri, amatnieku aizsardzību, valodas prasībām, darbinieku meklējumu un atalgojumu, arī par īpašu nodarbināšanas veidu – “minijob”.

ĪSUMĀ:

  • Par ideju veidot bioveiklu un kafejnīcu Berlīnes ekskluzīvā rajonā “Aizliegtais paņēmiens” konsultējās ar uzņēmējiem, tirgotāju kameru, nodokļu konsultanti un LIAA.
  • Bulciņu cepšanai jāalgo konditors ar Vācijas Amatniecības kameras sertifikātu.
  • Konditoram no Latvijas var nākties iziet papildu kursus, lai atzītu diplomu.
  • Darbiniekus palīdz atrast gan Vācijas Darba aģentūra, gan privāts nodarbinātības portāls.
  • Darbiniekam nav obligāti jārunā vācu valodā.
  • Minimālā stundas likme ir 9,19 eiro, par virsstundām jādod vairāk brīva laika.
  • Populārs ir “minijob” – mazāk birokrātijas, līdz 450 eiro mēnesī, 30% nodoklis.

Bioveikals elitārā rajonā

“Aizlietā paņēmiena” iecere: Berlīnē atvērt nelielu bioprodukcijas veikalu, kura vienā daļā tirgotu dažādus bioproduktus, tostarp kosmētiku, bet otrā daļā būtu neliela kafejnīca. Uz veikalu varētu vest un pārdot arī produkciju no Latvijas. Un, ja vajadzēs, veikalā varētu strādāt arī latvieši.

Bioveikalam nolūkots viens no Berlīnes elitārākajiem rajoniem – Šarlotenburga, kurā dzīvo ap 130 tūkstošiem iedzīvotāju un saskaitāmi 12 jau esoši bioveikali, tostarp ar sīkām kafijas zonām. Eko kafejnīca “Brotgarten” atklāj, ka bizness viņiem sokas veiksmīgi un kopumā tajā strādā 40 cilvēki.

Arī bioprodukcijas veikalā “Lylla” stāsta, ka peļņa nav slikta. Tirgošanās gan tajā ir brīvprātīgs darbs, bet naudu darbinieki pelna ar konsultācijām.

Konsultēties gan “Aizliegtais paņēmiens” dodas uz Tirdzniecības un rūpniecības kameras Berlīnes filiāli. Vācijā kamerām ir ļoti liels spēks – tas ir lobijs uzņēmēju idejām likumos un valsts deleģētas dažādu uzņēmēju sertifikācijas funkcijas. Tikt pie konsultācijas gan nav pārāk viegli, it sevišķi runājot angliski, turklāt tās ir par maksu, bet, ierunājoties mazliet vāciski, konsultante atrodas un bez maksas.

Taču biznesa ideja par bioveikalu ar kafejnīcu netiek uzņemat ar sajūsmu; varot vienīgi biokosmētiku tirgot. “Jūs atbraucat uz šejieni, jums ir labs zīmols un jums ir plāns, jūs nevarat būt pirmajā vietā, bet vieni no daudzajiem. Jūs varat darīt labas lietas, tā ir labāka ideja nekā augļu veikals,” saka Tirdzniecības un rūpniecības kamerā.

Savukārt iecere par biokafejnīcu neesot derīga: “Ap 5000 kafejnīcu un restorānu tiek atvērti šeit, Berlīnē, un apmēram 5000 restorānu katru gadu veras ciet.”

Un arī ideja par elitāro Šarlotenburgu esot aplama: “Man šķiet – jums vajag vietu tur, kur ir daudz cilvēku no jūsu kopienas, kur viņi runā jūsu valodā, viņi zina šos produktus, viņiem tie patīk. (..)  Šeit apkārt mums ir tik daudz kafijas veikalu un kafejnīcu, bistro un restorānu... Tas nav neiespējami, bet tas ir ļoti, ļoti grūti.

Jūs esat lielā peldbaseinā, daudz konkurentu, kas dara to pašu. Tāpēc jums svarīgi, ka jūs darāt kaut ko unikālu.”

Amatnieku aizsardzība

Būtiska lieta, kas jāņem vērā, – ja grib cept bulciņas uz vietas, konditoram jābūt ar Vācijas Amatniecības kameras sertifikātu; der arī sertificēta meistara paraksts. Maiznieks Vācijā vidēji nopelnot 2000 – 3000 eiro bruto. “Un tad ir, tā sacīt, koncesijas nesēji. Tas nozīmē, viņi jūsu veikalā neko nedara, tikai uzraksta savu vārdu un visur parakstās. Bet arī viņi grib 1500 līdz 2500 eiro. Gastronomijai tā ir liela nauda,” stāsta konsultante.

Amatnieku aizsardzība Vācijā ir plaši pielietota prakse. Tādā veidā tiek aizsargāti meistaru diplomi, zina skaidrot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvis Vācijā Helmuts Salnājs. “Tas ir lielā mērā saistīts ar izglītības sistēmu Vācijā. Un ļoti, ļoti spēcīgu arī profesionālo izglītību, kas šeit ir. Tas attiecās arī uz elektroniku, elektriķiem un santehniķiem, uz daudzām lietām. Tas notiek arī ar mūsu būvniecības speciālistiem, komandām jeb Latvijas uzņēmumiem, kuri veic būvniecības darbus,” stāsta Salnājs.

Turklāt konditorejas gadījumā meistars ir nepieciešams jau uzņēmuma reģistrēšanas brīdī.

Kā ir Latvijā?
Latvijā kūkas cept un pārdot var visi, kam tas sanāk, – ar vai bez atbilstošas izglītības. “Protams, jāiziet zināmi kursi, lai būtu sapratne par higiēnu. Prasības izglītībai stingri pateiktas nav. Principā pārtikas ražošanā var iet jebkurš,” informēja Pārtikas un veterinārijā dienestā (PVD).

Galveno konditoru un meistaru var vest no Latvijas, bet arī viņam jāiegūst apliecinājums Vācijas Amatniecības kamerā, ka viņš ir konditors atbilstoši viņu prasībām. Ar Latvijas diplomu vien nepietiek, un, lai to pielīdzinātu un atzītu, visbiežāk nepieciešami papildu kursi, kas ir maksas un notiek vācu valodā.

Kā ir Latvijā?
Centieni izcelt meistarus ir, un Amatniecības kamera veido amatnieku reģistrus. LTV raidījums gan secina – tas ir ļoti, ļoti fragmentārs. Saskaņā ar šo reģistru Latvijā meistaru kategorijā ir tikai deviņi pavāri, viens manikīra speciālists, viens stilists un 11 frizieri. Realitātē speciālistu, protams, ir daudz vairāk, bet iemesla reģistrēties īsti nav. Tomēr vairākās profesijās diplomus aizsargā, piemēram, ārsti, treneri fitnesa zālē.

Valoda

Vācijā darbiniekam nav obligāti jārunā valsts valodā. Tas ir atstāts uzņēmēju ziņā, kādā valodā viņa darbiniekiem jārunā ar klientiem. Uzņēmuma direktoram gan vācu valodu derētu nedaudz prast, jo, meklējot informāciju, kontaktējoties ar valsts iestādēm, bez vācu valodas neiztikt.

Kā ir Latvijā?
Latvijā ir stingri noteikts, kādām jābūt latviešu valodas zināšanām, strādājot konkrētā profesijā un vietā.

Kā atrast darbiniekus?

Darbinieku meklējumos “Aizliegtais paņēmiens” sākumā dodas uz Vācijas Darba aģentūru. Tur gan norāda, ka sākumā jānodibina uzņēmums un jāsaņem uzņēmuma numurs. “Es ieteiktu sākt meklēt darbiniekus, kad jūs zināt adresi, kur būsiet, iespējams, divus mēnešus pirms atvēršanas. Un tad mēs jūs atbalstīsim, iedosim darba sludinājumus un arī, ja gribēsiet, patvēruma meklētājus. Tas ir viegli, nav problēmu.” Kad būs zināma mūsu biokafejnīcas vieta, viņi arī labprāt to apskatītu.

Darbiniekus iespējams meklēt arī ar privāto darba meklētāju portālu starpniecību. Līdzīgi kā Latvijā sludinājumos norāda potenciālo algu. “Aizliegtais paņēmiens” secina – par darbinieku atrašanu nāksies pacīnīties.

Būtiska atšķirība no Latvijas – pastāvīgajiem darbiniekiem pārbaudes laiks ir seši mēneši. Šajā laikā ir vienkāršāk šķirties no darbinieka, taču pēc tam darbinieka atlaišana prasa ilgāku laiku. Jo ilgāk cilvēks strādā, jo garāks atlaišanas laiks – pat pusgads.

Kā ir Latvijā?
Par darba uzteikšanu jāpaziņo mēnesi iepriekš.

Virsstundas Berlīnē apmaksā kā parasto darba laiku, bet var saņem vairāk brīva laika.

Kā ir Latvijā?
Par virsstundām maksā dubultā.

Minimālā alga Vācijā kopš šī gada sākuma ir 9,19 eiro stundā.

Kā ir Latvijā?
Minimālā mēnešalga ir 430 eiro, līdz ar to minimālā stundu likme ir aptuveni 2,5 eiro.

Tātad atšķirība gandrīz četras reizes.

Kas ir mini darbs?

Vācijā pastāv tāds darba veids kā “minijob” jeb tulkojumā no angļu valodas – mazais darbs. Tā ir iespēja cilvēkiem piestrādāt un saņemt līdz 450 eiro mēnesī. Mazāk nekā 9,19 eiro par stundu gan maksāt nedrīkst. Tātad arī strādāt var līdz 49 stundām mēnesī.

“Tie ir cilvēki, kas dara darbu vien dažas stundas. Mīnuss ir tas, ka darba devējam valstij jāatmaksā 30% fiksētās nodevas. Bet personai nav veselības apdrošināšanas. Viss, kas ir vairāk par 450, tātad, sākot no 451 eiro, personai ir nodokļu kartiņa. 450 – tas ir bez nodokļu kartiņas, jo darba devējs samaksā nodokli,” skaidro nodokļu konsultante Haike Kīstere.

Uzņēmējam tas nozīmē mazāk birokrātijas un mazāku nodokļa slogu.

Vācijā mazais darbs ir ļoti populārs – to caurmērā izmanto aptuveni septiņi miljoni jeb katrs piektais strādājošais.

Latvijā kaut kas tamlīdzīgs būtu gabaldarbs. Bet Vācijā gabaldarbs ir aplikts ar visiem nodokļiem. Piemēram, lai darbinieks uz rokas saņemtu 320 eiro, kopumā nodokļos jāsamaksā 230 eiro, kas ir apmēram 70% no darbinieka saņemtās summas uz rokas.

“Minijob” aģentūrā problēmu atzīst: “Arvien no jauna parādās gadījumi, kad darba devējs nepiesaka savu “minijob” darbinieku. Melnais darbs. Tirdzniecības nozarē nedaudz, mājsaimniecībās – tur ir ļoti daudz. Tiek lēsts, ka 80-90% strādā nelegāli.”

Teorētiski apiet nodokļus var, nolīgstot “minijob” darbinieku un algu virs 450 eiro maksājot neoficiāli. Tas ļauj darbiniekam saņemt arī lielu daļu no bezdarbnieka pabalsta.

Taču gan LIAA, gan nodokļu konsultante šādi rīkoties neiesaka: “Nāk diezgan daudz kontroles. Un tad ir jāmaksā liels naudas sods. Tam nav nekādas jēgas.”

Kā ir Latvijā?
Latvijā viena no izplatītākām sava veida “minijob” shēmām: uzņēmēji oficiāli uzrāda, ka darbinieks mēnesī strādājis tikai dažas stundas, bet faktiski viņš strādā visu laiku un pārējo algu saņem aploksnē. Šī shēma izplatīta apsardzes jomā, sabiedriskajā ēdināšanā, arī būvniecībā, par ko ir vēstījis arī “Aizliegtais paņēmiens”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti