Atvērtie faili

#100 Kas slēpjas zem amatpersonu paziņojuma, ka Latvijā ir labākā depozīta sistēma Eiropā?

Atvērtie faili

#102 Kādēļ Covid-19 laikā iztērētie miljoni ceļu remontam rada zaudējumus iedzīvotājiem?

#101 Kādēļ adopcijas jomā primāri neievēro bērna vislabākās intereses?

Aizdomas par mahinācijām tikšanai vaļā no adoptētā bērna. Vai iestādes darbojas bērna labākajās interesēs?

Ik gadu vairāk nekā 100 bērnu Latvijā nonāk jaunā ģimenē. Uz ārzemēm adoptētos uzrauga līdz pilngadības sasniegšanai, taču pie mums bāriņtiesām viņi jāpieskata vien pirmos divus gadus. Vai atbildīgās iestādes adopcijas jomā primāri ievēro bērna vislabākās intereses? To pētīja "Atvērtie faili".

ĪSUMĀ:

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Puika kriminālstāstā  

Pavasarī Latvijas Radio stāstīja par kādu adoptētu desmit gadus vecu zēnu, kura mamma izteica aizdomas, ka bērns kļuvis par pedofilu tīkla upuri. Taču policija vilcinājās lietu izmeklēt. Pēc mammas stāstītā, puika seksuāli izmantots laikā, kad dzīvojis audžuģimenē. 

Zēna mamma stāstīja: "Tikai pirms diviem mēnešiem viņš man atzinās par šo visu, kas ir bijis. Ka viņam ir likts skatīties, ka tur vīrieši ir suņus izvarojuši, vīrieši mazas meitenītes, mazus bērnus. Mazus! Viņš jau pats ir mazs."

Policija sāka kriminālprocesu par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, taču aizdomās turamā statusu izmeklētāji nevienam tā arī nepiemēroja. 

Latvijas Radio sekoja līdzi stāsta attīstībai. Vairāki fakti liecināja, ka tas, kas notiek ar zēnu, nav normāli. Līdz desmit gadu vecumam viņš bija dzīvojis trīs dažādās ģimenēs, pabijis specializētās ārstniecības iestādēs, nomainījis vairākas izglītības iestādes, uzturējies divu speciālo skolu internātos. Taču tā arī neviens nespēja pateikt, kurš īsti puikam nodarīja pāri un vai par to kāds atbildēs.

Kriminālprocesu sāka jau vairāk nekā pirms gada, tomēr komentārus likumsargi joprojām nesniedz. Policijā norādīja, ka kriminālprocess jau ir nobeiguma stadijā. Tomēr arī neilgi pirms raidījuma tapšanas jaunu ziņu nebija. Neoficiāla informācija liecina, ka kriminālprocesu izbeigs, jo noziegums nav atklāts, tātad audžuģimenē bērns nav seksuāli izmantots. 

Tikmēr savus secinājumus ir izdarījušas par bērna tiesību aizsardzību atbildīgās iestādes. Tās ir vērsušās nevis pret audžuģimeni, kuru adoptētāja vainoja dzimumnoziegumos, bet pret pašu adoptētāju. 

Rīgas bāriņtiesa ir cēlusi tiesā prasību par aizgādības tiesību pārtraukšanu pret mammu, kura puiku piecu gadu vecumā adoptēja. Šovasar bāriņtiesa nošķīra puiku no mātes un atrada viņam audžuģimeni.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājas vietniece Valentīna Gorbunova stāstīja: "Parasti šajās aizgādības tiesību lietās ir tā, ka, pieņemot lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu, bāriņtiesa vecākiem saskaņā ar civillikumu dod laiku līdz gadam, kad vecāks vēl var novērst ģimenē esošos šķēršļus, lai varētu turpināt bērnu audzināt. Šeit termiņš nav dots, acīmredzami bāriņtiesai izvērtējot visus par un pret, visus riskus, visas bērna vajadzības.

Viņi ir nonākuši pie optimālā risinājuma – bērna interesēs, ka šī prasība aizgādības tiesību atņemšanai ir tūlītēji ceļama tiesā." 

Tā kā Latvijā adopciju līdz bērna pilngadībai nevar atcelt, mammai joprojām ir pienākums finansiāli piedalīties bērna audzināšanā. Kad zēns sasniegs 18 gadu vecumu un, ja vien tam piekritīs abas puses, tad adopciju varēs atcelt. Tādā gadījumā viņš zaudēs tiesības uz iespējamu mantojumu.

Gorbunova norādīja: "Un tad, ja nu mēs nonākam situācijā un stundā X, kad rodas tiesības uz mantojumu, tad viņš ir mantinieks, tiešais mantinieks, ja šī adopcija netiek atcelta." 

Teorētiski puika līdz tam vēlreiz var nonākt adopcijā. Ņemot vērā zēna vecumu un Latvijas iedzīvotāju vēlmes adoptēt pēc iespējas jaunākus bērnus, šāda varbūtība gan ir niecīga. 

Par notikušo ar puiku neviens pie atbildības līdz šim nav saukts.

Arī adoptētāja, kura, kā liecina visa pieejamā informācija, stāstu par bērna seksuālu izmantošanu, visticamāk, ir izdomājusi, lai tiktu no viņa vaļā.

Notikumi ar puiku liek uzdot jautājumu, vai adoptēti bērni Latvijā ir pietiekami aizsargāti? Par to liek šaubīties arī stāsts par kādu jaunu meiteni vārdā Amanda. 

Mahinācija adopcijas atcelšanai

Amandai, kuras vārds raidījumā mainīts, ir 20 gadu. Viņai ir brūnas acis un tumši mati. Katram tetovējumam uz jaunietes ķermeņa ir īpaša nozīme. 

Piemēram, uz rokas ir teikums, kas latviski skan šādi: "Viņi nāk, un viņi iet". Šis tetovējums ir veltīts vecākiem, kuri meiteni adoptēja.  

"Tas ir par viņiem (vecākiem). Kad tu vari nodzīvot ģimenē 16 gadus. Un tik un tā tu nebūsi kā īstā ģimenē, nekad nevari zināt, vai viņi tev paliks vai nepaliks," stāstīja sieviete.

Amanda bērnunamā nonāca trīs mēnešu vecumā. Pāris gadus vēlāk viņu adoptēja kāda ģimene no Rīgas, kurā jau auga divas vecākas meitas. "Cik es atceros, viss bija kārtībā no sākuma… Es gāju visādos pulciņos, viņi bija turīgi…" atcerējās Amanda.

Viņa apmeklēja privātu bērnudārzu un līdz trešajai klasei mācījās kādā prestižā galvaspilsētas skolā. Viss mainījās brīdī, kad vecāki sāka laulības šķiršanu, un Amanda nonāca internātpamatskolā. 

Meitene stāstīja: "Es dzīvoju centrā, un tā skola ir aiz "Alfas". Tur ir pāris pieturas… No sākuma es, protams, paraudāju, pārdzīvoju, bet pēc tam bija tāds atvieglojums, ka man nav jāredz tie strīdi… Savādāk es visu laiku kaut kur biju vainīga…" 

Amanda nezināja, ka ir adoptēta, līdz deviņu gadu vecumam. Bet diena, kad viņa par to uzzināja, bija pati briesmīgākā viņas dzīvē. Arī tas, kā viss notika, Amandai tikai palielināja ciešanas. Viņa pastāstīja: "Lai tiktu internātskolā, ir jāiziet komisijas. Pirmo komisiju man atteica. Pateica, ka esmu vesels bērns, man nevajag tur iet. Tad mēs gājām vēlreiz. Tad bija viens ārsts, kurš prasīja, vai es piedzimu ar problēmām. Un es sēdēju ar muguru pret manu mammu, un viņa teica viņam – nē, mēs viņu adoptējām."

Vēlāk jauniete internetā meklēja informāciju par adopcijas procesu un nejauši uzgāja rakstu, kurā ar savu pieredzi dalījās viņas mamma. Publikācija no Labklājības ministrijas mājaslapas pašlaik ir pazudusi, taču Amandai tā ir saglabāta arī telefonā. Rakstā mamma stāsta, ka adoptēts bērns ne ar ko neatšķiras no citiem – jāmīl un jāciena ikviens ģimenes loceklis. Amanda gan tagad atminas, ka jau kopš mazotnes pret sevi izjuta citādāku attieksmi: "Māsas varēja neko nedarīt, viņas varēja ballītes rīkot, viņas varēja to darīt… Un tad es biju, kas jau astoņos gados malku cirta un lika, un krāmēja augšā."

Pēc devītās klases Amanda pati sev noskatīja tehnikumu pēc iespējas tālāk no mājām, kur apgūt izvēlēto pavāra profesiju. Viņa kopmītnēs labprāt pavadīja arī nedēļas nogales. Dažreiz brīvdienās devās arī pie tēva, kurš jau dzīvoja šķirti no mātes un ar kuru bija izveidojušās tuvākas attiecības, lai ar zāles pļaušanu un citiem mājas darbiem nopelnītu sev kabatas naudu. 

"Man nebija grūti, mani mazliet mocīja sirdsapziņa, ka es atbraucu it kā mājās, bet man jāstrādā par naudu, lai es varētu nākamnedēļ izdzīvot," sacīja jauniete. 

Drīz pēc tam arī pienāca diena, kad vecāki nolēma atcelt viņas adopciju. Amanda uzsvēra, ka tas notika mahinācijas veidā.

Tehnikuma otrajā kursā Amandai bija iespēja piedalīties jauniešu apmaiņas mācību projektā un braukt uz Itāliju. Tā kā viņa tobrīd vēl nebija pilngadīga, lai izceļotu no valsts, bija nepieciešams vecāku paraksts. Amanda norādīja: "Un tad viņi teica – labi, bet ar vienu norunu, ka tad, kad tu atgriezīsies pēc mēneša, man septembrī dzimšanas diena, pēc mēneša, tu parakstīsi tos dokumentus, kurus man vajag. Tādu tekstu man pateica. Protams, ka es teicu – jā, jā, kas tas par dokumentu."

Kādu laiciņu pēc 18 gadu jubilejas vecāki lūdza Amandu ierasties Rīgā. Viņi meitu sagaidīja, neko daudz nepaskaidroja un aizveda pie notāra. 

"Un tur sāka lasīt vārdus, kurus es nesaprotu, tos gudros. Visu, ko tie juristi tur runā.

Man neko tas baigi neizteica no sākuma. Man iedeva lapu, lika parakstīt. Vienīgais, ko es atceros no tā visa, bija, ka tā sieviete prasa: "Pēc adopcijas slēgšanas vai viņa turpinās dzīvot pie jums? Turpināsiet nodrošināt viņu?" Viņi saka, ka jā, jā!" atcerējās jauniete.  

Amanda dokumentu par adopcijas izbeigšanu parakstīja. Vēlāk viņas elektronisko pastkastīti sāka piepildīt dažādi ziņojumi, kurus, kā viņa pati atzīst, īpaši neņēma vērā. Starp tiem bija tiesas lēmums par adopcijas atcelšanu. Trešajā kursā viņai piezvanīja mamma. "Viņa pateica – tagad tu sakravā somas, atrodi darbu, pamet skolu. Trešais kurss man tad bija, kopā ir četri kursi. Un viņa saka, lai pametu skolu un meklēju, kur dzīvot," stāstīja sieviete.

Amanda norādīja, ka mamma gribēja izstumt viņu no savas un pārējo ģimenes locekļu dzīves. Pēc sarunas ar māti viņa uzreiz zvanīja tēvam, kurš piekrita, ka pamest skolu mācību gada vidū nebūtu prāta darbs. Tajā pašā laikā Amanda juta, ka viņai jārīkojas, lai kādā brīdī nepaliktu uz ielas. Kāda no tehnikuma skolotājām ieteica meklēt sociālos darbiniekus. Jauniete vairākiem no viņiem uzrakstīja e-pasta vēstules, taču neviens tā arī neatbildēja. Viņa pabeidza priekšpēdējo mācību kursu un nolēma uz vasaras laiku doties strādāt praksē uz Norvēģiju, lai sapelnītu naudu.  

Tieši pirms prombraukšanas Amandai piezvanīja Agnese Grauduma, kura vada Rīgas pašvaldības Bērnu un jauniešu centra struktūrvienību "Jauniešu atbalsta centrs". Amanda uzsvēra, ka negaidītais telefona zvans bija brīnums: "Man iekšēji vairs nebija nekā, es nezināju, kam ticēt. Man tikai sola, un es tikai visu laiku viena palieku. Man piezvanīja Agnese, kura vaicāja, vai varu rīt atbraukt?" 

Latvijas Radio satika Agnesi Graudumu un vaicāja, kā viņa nolēma piezvanīt Amandai. Sieviete pastāstīja: "Bija tā, ka manai kolēģei piezvanīja kaut kāds darbinieks no sociālā dienesta un pateica, ka ir kaut kāda meitene, kura it kā ir adoptēta, kura meklē atbalstu kaut kādu…"

"Jauniešu atbalsta centrā" Imantā jaunieši no ārpusģimenes aprūpes var saņemt emocionālu, informatīvu un izglītojošu atbalstu. Iestādes galvenais mērķis ir palīdzēt jauniešiem sākt patstāvīgu dzīvi.

Grauduma uzvēra: "Mēs arī bijām neizpratnē par visām tām šantāžām…"

Amandas gadījums bija neierasts, patiesībā pirmais tāds centra pastāvēšanas laikā. Grauduma stāstīja: "Viņa uzrakstīja iesniegumu par ikmēneša pabalsta saņemšanu, viņa uzrakstīja iesniegumu Mājokļu vides departamentam par uzņemšanu dzīvokļu rindā. Un viņa uzrakstīja iesniegumu par visiem pirmreizējiem pabalstiem…"

Taču šie pabalsti pienākas tikai tādiem bērniem, kuri ir bijuši ārpus ģimenes aprūpes un jau ir sasnieguši pilngadību. Amanda līdz 18 gadiem dzīvoja ģimenē, un līdz ar to juridiski viņai nav tiesības uz sociālajām garantijām.

Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktora vietniece Zita Veldze pastāstīja, ka pašlaik tas ir vienīgais šāds gadījums, par kuru ir informācija. Ierēdņi pēc gadījuma ar Amandu ir izstrādājuši grozījumus valdības noteikumus. Tie nosaka, ka turpmāk jauniešiem līdzvērtīgā situācijā līdz 24 gadu vecumam ļaus piemērot ārpusģimenes aprūpē esoša bērna statusu ar visām no tām izrietošajām garantijām.

Veldze norādīja: "Mēs piekrītam arī tam, ka, visticamāk, kaut kādā ziņā arī tiesas kompetencei būtu bijis jābūt lielākai. Proti, vismaz jāizskaidro šai meitenei par tām sekām, kas viņai radīsies, atceļot šo adopciju."

Ministrijas darbinieki ir aplēsuši, ka grozījumi būtiski neietekmēs pašvaldību budžetu. Līdz ar to Ministru kabinets noteikumus, visticamāk, apstiprinās. 

Amanda no Rīgas pašvaldības atbalstu tomēr saņēma – tas bija, pateicoties jauniešu atbalsta centra vadītājas Agneses Graudumas neatlaidīgajam darbam. Tas apliecina, ka pašvaldības spēkos ir darīt vairāk, nekā paredz likums.

Amandai piešķīra nelielu dzīvokli netālu no jauniešu centra, kuru viņa vēl joprojām regulāri apmeklē. Viņa ar teicamām sekmēm pabeidza tehnikumu un vasarā sāka strādāt par pavāri. Patlaban Amanda gatavojas pārcelties uz nelielu ciematu Norvēģijā, kur strādās kādā viesnīcas restorānā. 

Latvijas Radio: Vai tu esi domājusi, kāpēc viņi vispār tevi adoptēja?

Amanda: Esmu. 

Viņi kādreiz ir teikuši? 

Tas ir tāds jautājums, uz ko atbildi nezinu, vai vajag… Protams, no sākuma bija baigās dusmas uz viņiem. Bet pēc tam, jo tu pavadi vairāk laiku ar sevi, ka paiet pirmais gads, tagad pagāja otrais gads. Tu sāc saprast, ka paldies viņiem vispār, jo, ja es būtu palikusi tur, kur es biju no sākuma, tajā ģimenē vai varbūt pat bērnunamā, es nezinu, kas es būtu par cilvēku.

Amanda joprojām uztur ciešu kontaktu ar vienu no māsām un regulāri apciemo vecmammu. 

Lai gan uz vecākiem viņa vairs netur ļaunu prātu, jauniete nevienam nenovēl piedzīvot to, kam pati gāja cauri. Tāpēc Amanda arī piekrita dalīties ar savu stāstu. 

Jauniete ir jau otrais adoptētais bērns "Atvērtajos failos", kurš mācību laikā ir dzīvojis internātā, nevis ģimenē. Pie līdzīgiem secinājumiem nesen veiktā revīzijā nonāca arī Valsts kontrole. 

Slēptie bērnunami 

Bijušais sistēmas bērns – tā ziņu publikācijās un raidījumu diskusijās žurnālisti piesaka Karīnu Pētersoni. Veselības problēmu dēļ mamma vairs nespēja par viņu parūpēties. Un vēl pirms nonākšanas bērnunamā Karīnu kā pirmklasnieci ievietoja internātskolā. Tās bija viņas mājas uz trijiem gadiem. 

Sieviete atcerējās: "Pēkšņi es nokļuvu vietā, kur es esmu nekas. Tu esi viens starp daudziem. Man tas bija baigais šoks. Tur, protams, bērni nāca no ļoti dažādām vidēm, bija arī šī ļoti agresīvā uzvedība, kas mani ļoti biedēja, jo pati es nebiju tāda agresīva.

Bet, ja tā salīdzina, nav atšķirības, tiešām nav atšķirības starp internātskolu un bērnunamu, jo arī bērnunamā es jutos slikti. Pietrūkst tev tuvinieka, tās individualitātes pietrūkst."

Lai gan Karīna Pētersone jau ir pieaugusi un šobrīd audzina savus bērnus, viņa joprojām nespēj pieņemt, ka pēc būtības pastāv tāda iestāde kā internātskola. Termins – internātskola – trīs gadus vairs neeksistē. Internātskolas kā izglītības iestādes politiķi likvidēja, lai neveicinātu bērnu dalīšanu pēc sociālā stāvokļa. Internātskolas ir pārveidotas par vispārizglītojošām skolām ar dienesta viesnīcām. Tajās bērnus apmāca pēc vispārējās, sociālās rehabilitācijas, kā arī speciālās izglītības programmas.

Pētersone norādīja: "Kaut arī tad, ja brīvdienās tikai paņem mājās, tā ir internātskola. Pēc būtības tā ir vieta, kur tu aizved bērnu, un bērns paliek bez sava tuvā pieaugušā. Uz nedēļu. Jo tur ir arī pirmā, otrā, trešā klase, tur ir mazie bērniņi arī, vai ne? Tas ir ārprāts, mēs vēl pirmajā klasē īsti nevaram bērnus laist vienus uz ielas, viņiem nav vēl tie astoņi gadi, un mēs viņu paņemam, aizsūtām vienu, reāli vienu projām." 

Valsts kontroles trešā revīzijas departamenta darbinieki, kas atbild par labklājības un veselības jomu, pārbaudīja desmit internātus visā Latvijā. No tiem sešas ir speciālās un četras – vispārējās izglītības iestādes. 

Pirms pāris gadiem internāti bija pieejami 123 izglītības iestādēs Latvijā, tajā skaitā 43 speciālās izglītības iestādēs. Internātos kopumā dzīvoja vairāk nekā 4000 bērnu, no kuriem lielākā daļa apguva kādu no speciālās izglītības programmām. 

Dati gan varētu būt nepilnīgi, jo internāti ir dažādi. Tādēļ tie ne vienmēr parāda pilnīgu ainu, norādīja departamenta revīziju vadītāja Aiga Villa. Viņa skaidroja: "Tieši tāpat kā ar bērnunamiem, oficiāli viņu nav, bet mums ir miljons dažādu krīzes centru, ģimenes atbalsta centru, kur pēc būtības tie bērni dzīvo ilgstoši tāpat kā bērnunamā."
 
Villa pārbaudē secināja, ka puse no internātos reģistrētajiem bērniem ir deklarēti tajā pašā pašvaldībā, kurā mācās. Turklāt trešdaļai dzīvesvieta atrodas mazāk nekā desmit kilometru attālumā no izglītības iestādes. Valsts kontroles sektora vadītāja Ieva Pīpiķe norādīja: "Lai gan pašvaldībām visām ir skolas autobusi, viņiem ir šis tīkls, kā jebkurš cits bērns var nokļūt uz izglītības iestādi." 

Tikai trešā daļa no bērniem, kuri ir internātos, patiešām dzīvo ļoti tālu no mājām.

Un vismaz vienā izglītības iestādē – Rēzeknes novada speciālajā pamatskolā – bērni internātā paliek arī nedēļas nogalēs.

Valsts kontroles 3. revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa pastāstīja: "Konstatēti gadījumi, kur bērni dzīvo internātā deviņas nedēļas bez pārtraukuma, viņi neatgriežas brīvdienās mājās."

Valsts kontrolei nav datu, cik adoptētu bērnu nokļūst internātos. Bet tajos dzīvo vismaz 380 bērnu ar speciālām vajadzībām, kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē. Puse no viņiem nāk no aizbildņu ģimenēm, otra puse ir bērni no audžuģimenēm un bērnunamiem.

Maija Āboliņa norādīja: "Vai viņš ir audzis ģimenē vai adoptētāju ģimenē, tur nav starpības, jo tie statusi juridiski ir vienādi, bet svarīgi ir tas, ka internātos nonāk ārpusģimenes bērni no audžuģimenēm, aizbildņiem. Statistikā problēma ir atrisināta, bet īstenībā nav atrisināta, tas ir tas apburtais loks."

Ārpusģimenes aprūpes laikā uzraudzīt bērna tiesību ievērošanu un aprūpi ir bāriņtiesas pienākums. Tai arī jārūpējas par to, lai bērnam nodrošina iespēju saņemt viņa labākajām interesēm atbilstošu izglītību.

Valsts kontroles sektora vadītāja Ieva Pīpiķe skaidroja: "Patiesībā tieši tās audžuģimenes, tas ir visvairāk riskantākais. Jo audžuģimene tomēr ir profesionāls pakalpojums, kur nāk līdzi visa pabalstu sistēma, atbalsts pēdējos gadus.

Un tad, kad tiešām tiek ņemti daudzi šie bērni, tad ir jautājums, kā vispār ģimenei var dot šos bērnus. Viņai jāsniedz pakalpojums, bet bērns ir internātā."

Pašlaik likums ļauj izglītības iestādēm sniegt arī internāta pakalpojumus. Taču nepastāv vienots tiesiskais regulējums attiecībā uz to organizatorisko struktūru, pakalpojumu saturu, dienas kārtību un personāla pienākumiem. Tas ir būtiskākais Valsts kontroles revīzijas secinājums.

Maija Āboliņa norādīja: "Bērnus ielaiž tikai plkst.20 uz gulētiešanu. Ko viņš dara pa dienu? Vai nu pulciņi, vai klaiņo apkārt. Sēž klasē. Vienā telpā 17 bērni, turklāt starp viņiem ir ar garīga rakstura traucējumiem, bez dzimumu nošķirtības. 17 bērni vienā telpā guļ."

Ja runā par privātumu un sadzīves apstākļiem, tad revidenti būtiskus riskus nesaskatīja tikai vienā no iestādēm. Piemēram, kādā iestādē bija jānopelna televizora skatīšanās.

Pašlaik noteikumos ir atrunātas vien higiēnas prasības, taču vairumā gadījumu arī tās internātos bērniem nenodrošina. Revidente Aiga Villa aprakstīja: "Pieņemsim, pirts te ir rindā vienkārši padsmit dušas ar aizkariņiem, – tā viņiem saucas pirts. Tualete neapkurināma. Durvis nevar aizvērt, bez iespējas ieslēgties, tev privātums nav nodrošināts vispār nekāds."

Valsts kontroles sektora vadītāja Ieva Pīpiķe skaidroja: "Mēs esam ļoti daudzos bērnunamos bijuši, un tas bija vienkārši nesalīdzināmi. Tu esi vienkārši šokā. Liekas, ka tu dzīvo mūsdienās, mums jau ir tomēr izveidojusies izpratne, bet tad tu atgriezies kaut kur... Tā kā ''Džeinā Eirā'', kaut kas ļoti līdzīgs."

Angļu rakstniece Šarlote Brontē romānā "Džeina Eira" stāsta par bārenes gaitām patversmē 18. gadsimtā. Kā mūsdienu Latvijā novērst situāciju, ka ar internātiem risina ģimeņu sociālās problēmas? 

Valsts kontrole rosina ierobežot to darbu tiktāl, lai internātos varētu ievietot tikai tos bērnus, kuriem tā ir vienīgā iespēja tikt pie izglītības.

Internāta pakalpojumam gan jāatbilst bērnu interesēm un vajadzībām. Tādēļ Valsts kontrole mudina izstrādāt jaunu normatīvo regulējumu šādām skolām. Departamenta direktore Maija Āboliņa paredz, kas tas nebūs viegli: "Tāpēc, ka tās gribas nav, mums pašiem sabiedrībā vēl izpratne nav tik tālu attīstījusies, ka tas ir nepieņemami."

Ierēdņi Izglītības un zinātnes ministrijā atzīst, ka problēma pastāv. Viņi ir sākuši apmeklēt speciālās izglītības iestādes un īpašu uzmanību pievērš tieši internātiem. Lai regulētu to darbu un vienlaikus arī sakārtotu izglītības iestāžu tīklu, ministrijas darbinieki strādā pie jauna likumprojekta.

"Ar šiem noteikumiem mēs, visticamāk, arī noteiksim, kā būtu jāizskatās šai ģimeniskajai videi. Lai bērns tik tiešām, ja viņš dzīvo internātā, lai viņš varētu arī vienlaikus mācīties sociālās prasmes, kas ir ļoti nepieciešamas, īpaši bērniem ar speciālām vajadzībām," stāstīja Izglītības departamenta vecākā eksperte Sanita Vanaga. 

Tūlītējus uzlabojumus gan neesot iespējams panākt. Jautājumi jārisina kopā ar skolu dibinātājiem – pašvaldībām, kaut arī dažas jau sākušas rīkoties. Turklāt viena speciālās izglītības iestāde nepiemērotu apstākļu dēļ šogad savu darbu jau ir pārtraukusi.

Vanaga norādīja: "Tas, kā tiks analizēti arī šie objektīvie iemesli, kuri bērni varēs palikt internātā, – šis būs grūtākais, visticamāk, aspekts. Jo katram jau tie objektīvie iemesli būs savi, un katrs tos savādāk interpretēs."
 
Intervijas laikā ar Vanagu Latvijas Radio pamanīja, ka Izglītības ministrijā runā tikai par speciālās izglītības iestādēm. Tās ir vienīgās izglītības iestādes ar internātiem, kuras simtprocentīgi finansē no valsts līdzekļiem. Taču tā ir vien trešā daļa no izglītības iestāžu internātiem Latvijā. Ko lai dara ar pārējām skolām? Vanaga atbildēja: "Šobrīd man grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet, visticamāk, par to arī ir jādomā. Arī pašvaldībai ir jāvērš uzmanība uz to, ka tas principā ir jāskatās arī bērna interesēs."

Kā vēlāk apstiprināja Maija Āboliņa no Valsts kontroles – viņasprāt, noteikumi jāizstrādā visām skolām, kas nodrošina bērnu izmitināšanu. Tikmēr Zita Veldze no Labklājības ministrijas stāstīja, ka būtu vēl papildus jātaisa atsevišķs pētījums, lai noskaidrotu iemeslus, kāpēc bērni nonāk internātos.

Pašlaik neesot iespējams skaidri atbildēt, vai bērniem no ārpusģimenes aprūpes tajos būtu jāatrodas. 

Bijušo ''sistēmas bērnu'' Karīnu Pētersoni Valsts kontroles revīzijā secinātais nepārsteidz. Viņa norādīja – ja reiz bērns ir nonācis ārpusģimenes aprūpē, tad, visticamāk, viņam jau ir traumatiska pieredze. Tādēļ jo īpaši svarīgi ir tas, lai viņam būtu kāda viena uzticības persona, kas rada drošības un mājas sajūtu. Dzīve internātā to neparedz. 

"Nu, par šīm audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem, – mīļie cilvēki, ja jūs vēlaties dot atbalstu bērniem brīvdienās, tad, lūdzu, pārformējieties uz viesu ģimenēm. Jo šajās visās trīs formās ir pabalsti, atalgojums. Jums tas nepienākas. Jūs varat būt viesģimene, kas arī ir ļoti labs formāts – brīvdienās sniegt atbalstu bērniem, parādīt ģimenes dzīvi, socializēties. Bet jūs nedarāt to, kas jums ir jādara."
 
Karīna Pētersone pašlaik ir arī audžumamma kādai nu jau pilngadīgai jaunietei ar ļoti traģisku pieredzi. Viņa dzīvoja bērnunamā, vēlāk viņu adoptēja ģimenē, kur piedzīvoja fizisku vardarbību. No 11 gadu vecuma tēvs viņu arī seksuāli izmantoja. Vēlāk meitene pabija psihiatriskajā slimnīcā, kur viņai ārsti nepamatoti uzstādīja diagnozi.

Pētersone uzsvēra: "Pat viens kliedzošs gadījums ir signāls, ka kaut kas ir jādara."

Viņa uzskata, ka adopcijā nonākušos bērnus Latvijā nepietiekami aizsargā. Līdz pilngadības sasniegšanai bāriņtiesām tomēr vajadzētu viņus uzmanīt vismaz reizi gadā. Arī ģimenēm, kuras adoptē bērnus, ir vajadzīgs regulārs psihoemocionālais atbalsts. 

"Jo tas ir bērna interesēs, un jebkura laba adoptētāju ģimene, viņi visi piekritīs – jā, dariet to. Viņi ir par bērnu interesēm, viņiem nav problēmas reizi gadā atvērt savas mājas durvis, ļaut savam bērnam parunāt ar sociālo darbinieku vai bāriņtiesu.

Primāri mums ir jāliek bērna intereses," uzsvēra Pētersone.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti