Vai tiešām adopcija uz ārzemēm ir bērnu interesēs - šāds jautājums atkal nonācis krustugunīs. Vairākas nevalstiskās organizācijas satraukušās, ka salīdzinoši daudz bērnu tiek adoptēti uz ārzemēm tieši no audžuģimenēm, kamēr bērnu namos joprojām mīt bērni.
Izskanējušas ziņas, ka no audžuģimenēm bērni tiek pat izrauti, nedomājot, kā viņiem būs labāk. Tomēr audžuģimeņu domas gan par adopciju uz ārzemēm, gan par savu lomu bērna dzīvē atšķiras.
"Piedāvāja palikt" jeb Denisa dzīvesstāsts
"Sāksim ar to, ka Amerika vispār ir mana mīļākā valsts. Gan mani mīļākie sportisti nāk no Amerikas, gan vispār daudz projektus jau pamatskolā biju rakstījis par Ameriku – "Tā ir tāda iespēju zeme…" - tas ir 19 gadu vecais Deniss. Smaidīgs, aizrautīgs, ar beisbola cepuri galvā, sporta jakā ar kapuci. Sapnis piepildījās, un viņš lidoja uz Ameriku. 15 gadu vecumā viesģimeņu programmā puisis dzīvoja amerikāņu ģimenē.
"Un, jā, tad es izdomāju, ka tā man būtu laba iespēja. Varbūt man šie cilvēki ļoti iepatīkas, jo tas bija tas brīdis, kad man gribējās tā kā šīs pārmaiņas. Es dzīvoju pie viņiem un es ļoti pieķēros, un tāpat arī viņi man. Es biju viens no tiem bērniem, kuriem piedāvāja palikt," klāsta Deniss.
"Piedāvāja palikt" nozīmē piedāvāja adopciju uz Ameriku. Taču, lai labāk saprastu Denisu, ir jāieskicē viņa stāsts. Dažus mēnešus pēc viņa piedzimšanas Denisa mamma gāja bojā autokatastrofā. "Jā, mana mamma nomira, tas arī bija tas lūzuma punkts, salūza mans tēvs, viņš nevarēja mani paturēt, jo viņš ļoti pārdzīvoja par manu māti. Es dzīvoju pie vecāsmātes. Viņa audzināja mani, viņa centās, es jutu, ka viņa mīlēja mani, bet viņa nevarēja dot visu to atbalstu, kas bērnam būtu svarīgi," par savu dzīvi stāsta Deniss.
Arī vecāmāte, puiša vārdiem, salūzusi, sākās pamatīgas problēmas.
No 11 gadu vecuma puika tika svaidīts starp veco ģimeni pie audžuvecākiem un atpakaļ. 15 gados viņš viesojās Amerikā viesģimenē, un tā Denisam ļoti iepatikusies. "Viņi atbalsta līdz pēdējam, es pat nezinu, no kurienes viņiem tas labums nāk. Harmoniskus cilvēkus ir ļoti grūti atrast Latvijā. Man vispār liekas, es tādus cilvēkus nezinu. Vispār dzīvot harmonijā - man liekas, ka visi tie cilvēki, ko es tur satiku, ar ko es iepazinos - viņi visi to varēja.
Viņi smaida, viņi ar to labsirdīgumu, ar to optimismu palīdz arī tev. Katru dienu tu piecelies, viņi palīdz arī tev. Ar ģimenes mammu skrējām no rītiem, runājāmies, kas tev te patīk, kāpēc es atbraucu, par Ameriku, par Latviju," stāsta Deniss.
Viņš bija juridiski brīvs, adoptējams, un viņam bija jāizšķiras - par labu Amerikai, kur bija viesģimene, vai Latvijai, kur bija viņa radi un audžumamma. Pie viņas Deniss nebija dzīvojis ilgi.
Izaudzina un atlaiž
Tas ir ļoti īpašs brīdis, kad bērns ir juridiski brīvs. Tas nosaka viņa tālāko ceļu. Tad arī audžuģimenei jāizšķiras, un tā var pirmā bērnu adoptēt. Daudzas tomēr neizvēlas to darīt. Par to stāsta arī Benita no Mārupes.
"Lai cik man mīļa man būtu tā viena meitenīte, lai cik viņa man prasītu, kāpēc es nepiedzimu tavā puncī, un es gribu tavu uzvārdu, es pilnīgi apzinos, cik man būs gadu, kad viņa beigs skolu. Kas būs pēc tiem 15 gadiem, kad bērns izaugs līdz tam vecumam, kad viņai būs jāmācās? Vai spēšu nodrošināt mācības? Jau tagad runā, ka būs maksas mācības," saka Benita.
Benitas un viņas vīra Andra ģimenē auguši kopumā deviņi audžubērni. Četri adoptētie - trīs Latvijā, viens ārzemēs. Šiem audžuvecākiem ir misija sagatavot bērnu ģimenei, un viņi no sirds priecājoties, kad to atrod.
Audžuģimenes bieži neadoptē audžubērnus, jo tad ļoti pasliktinātos ģimenes, arī visu bērnu materiālais stāvoklis. Vairs nebūtu tā materiālā atbalsta, kas audžu vecākam pienākas no valsts un pašvaldības. Bet daudzreiz mazāks.
"Ja man ir savi četri bērni, seši man ir audžu bērni. Man nebūtu problēmu viņus adoptēt pēc tā, kā es jūtos un kā es viņus pieņemu, viņi vienalga ir manā ģimenē. Bet cik darbos tad man ir jāstrādā, lai uzturētu desmit bērnus?" stāsta Ārija Martukāne, kura vada profesionālo audžuģimeni apvienību "Terēze".
Tomēr, kad bērns pamet audžuģimeni, šķiršanās parasti nav vieglas. "Tas jau mūsu darbā ir vissmagākais. Tas bērns dzīvo pie mums, un paiet laiks, un jādod ārā no ģimenes, sāp mums, sāp par katru bērniņu un ilgi sāp…" - Raitai no Brocēniem ir jau 10 gadu ilga audžumammas pieredze. Viņai bijuši vairāk nekā 15 audžubērnu - nevarot visus paturēt pie sevis. Četri no bērniem adoptēti uz Ameriku.
"Tā kā runā par pārdošanu Amerikā, ka mēs pārdodam bērnus... Es tam nepiekrītu.
Ja man bērns pasaka - es palikšu pie tevis, mamma, - tad viņš paliks pie manis. Bet, ja viņš izvēlējies ciemodamies, atradis tur savu ģimeni, savus mīļos cilvēkus, tad kāpēc gan lai viņš netiktu adoptēts?" vaicā Raita.
Apšauba adopciju uz ārvalstīm kā Latvijas interesēm atbilstošu
Šis jautājums medijos izsaucis skaļu rezonansi. Vairākas nevalstiskās organizācijas šaubas, vai ārvalstu adopcija ir Latvijas valsts un Latvijas bērnu interesēs.
"Risinājums ir ļoti vienkāršs, sakām visiem, kas ir ārpus Latvijas robežām - mums mūsu bērni nav vajadzīgi, un jūs varat atbraukt un viņus paņemt…" - Sandra Dzenīte-Cālīte no biedrības "Zvannieku mājas" stāsta par satraucošiem gadījumiem.
"Mūsu "Zvannieku mājas" biedrības redzeslokā nonāca ļoti smagas vairākas lietas par audžuģimenēm, no kurām, es gribu lietot šo vārdu - "vardarbīgi" tika izņemti bērni, kas jau šajās ģimenēs vairākus gadus bija uzturējušies. Mēģinot palīdzēt šīm ģimenēm, mēs arī sapratām to, ka faktiski audžuģimenes ir pilnīgi beztiesiskas. Likumīgais pārstāvis audžubērna gadījumā ir bāriņtiesa, un bāriņtiesa ir tā, kas pieņem lēmumu, un arī vienīgā, kas var atcelt," saka Dzenīte.
Tāpēc šī biedrība un vēl atsevišķas organizācijas jautā, kāpēc bērni nevar turpināt dzīvot kā līdz šim audžuģimenēs, kāpēc obligāti adopcija, ko Labklājības ministrija izvirzījusi kā prioritāti. Arī Kristīne Veispale no Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas uzskata, ka adopcijai nevajadzētu būt vienīgajam mērķim, ka ir arī alternatīvas.
"Ir gadījumi, kad bērns, piemēram, audžuģimenē nodzīvo piecus, sešus gadus, un tad viņu adoptēt un pārraut vēlreiz attiecības..., tas atstāj traumējošas sekas uz bērna emocionālo attīstību un uz viņa spēju tālāk dzīvē veidot attiecības un saskarsmi ar citiem cilvēkiem," norāda Veispale.
Te ir arī aktuālais jautājums par to, ko īsti paredz ANO Konvencijas par bērna tiesībām. Tiesībsarga birojs atzinis, ka līdzšinējais tulkojums latviešu valodā nav precīzs, tāpēc to šobrīd precizē.
"Ja ir šī adopcija uz ārvalstīm, tad tā var būt kā pēdējā izvēle, ja šim bērnam nevar nodrošināt ģimenisko vidi šajā pašā mūsu valstī - Latvijā. Proti, ja neviens viņu neadoptē tepat Latvijā vai arī, ja viņš nedzīvo audžuģimenē. Mūsu ieskatā būtu jāsekmē tas, lai adopcija notiktu no institūcijā jeb kā tautā saka - no bērnu namiem, nevis no audžuģimenēm. Jo audžuģimene ir ģimeniska vide," tā koncepciju izprot tiesībsarga pārstāve Ruta Siliņa.
LM: Adopcija uz ārzemēm atbilst bērna interesēm
Piemēram, pērn uz ārzemēm tika adoptēti 63 bērni no bērnu namiem, un nedaudz vairāk - 68 no audžuģimenēm. Tas arī satraucis nevalstiskās organizācijas. Tomēr, kā noskaidroja Latvijas Radio, Labklājības ministrija neplāno rīkoties, lai bremzētu adopciju uz ārzemēm no audžuģimenēm.
"Iedomājaties to situāciju, ja bērnam, kuram vajag pastāvīgu ģimeni un viņš atrodas audžuģimenē, mēs sakām: "Nē, tev ir jāpagaida, tev jau ir paveicies vairāk kā citiem bērniem, jo tu esi audžuģimenē, bet kamēr nebūs adoptēti līdzīga vecuma bērni no bērnunamiem, tikmēr tev ir jāgaida". Vai atkal tas šajā griezumā atbilst bērna interesēm?" vaicā Labklājības ministrijas pārstāve Līvija Liepiņa.
Viņa arī uzsver, ka par vecākiem var kļūt divos veidos - bērnam piedzimstot vai bērnu adoptējot. Un no tā izriet visas tiesības, visi pienākumi, atbildība un drošības garantijas. Arī, piemēram, mantošanas tiesības, kas audžubērniem iet secen.
Ministrijas ierēdne uzskata, ka visas nevalstisko organizāciju šaubas var kliedēt plānotie grozījumi Bāriņtiesu likumā. Tie dos iespēju audžuģimenei pārsūdzēt jebkuru bāriņtiesas lēmumu par bērnu. "Šajos piemēros runājot, piemēram, ja audžuģimene uzskatīs, ka bāriņtiesa ir nepareizi ļāvusi braukt bērnam viesprogrammā, ka bērna interesēm neatbilst ārvalstu adopcija, tā visus šos lēmumus varēs pārsūdzēt," norāda Liepiņa.
Par šo risinājumu skeptiskas ir "Zvannieku mājas", sakot - tas ir tas pats, ja auklīte cīnītos ar īstajiem vecākiem. Turklāt, kamēr tiesāsies, bērns jau būs ārzemēs.
Audžuģimeņu pārstāve Ārija Markutāne savukārt uzskata, ka audžuģimenēm varētu dot iespēju ņemt bērnu aizbildnībā. Tiesa, saglabājot uzturlīdzekļus, ko šobrīd maksā.
Atbilstoši likumiem, no Latvijas uz ārvalstīm tiek adoptēti tikai tie bērni, kuriem Latvijā nevar atrast adoptētājus, proti, bērni ar dažādām veselības problēmām un arī māsas un brāļi.
Deniss palika Latvijā
Denisa stāsts atrisinājās vienkārši. Toreiz 15 gadu vecumā izvēlējās palikt Latvijā un pateica "nē" adopcijai uz Ameriku:
"Nu jā, tas, kas mani atturēja - es gribēju būt pie savējiem, zini kā, var jau pieķerties cilvēkiem, kas ir tur. Lai arī cik labi ir dzīvot Amerikā, tur ir pavisam cita dzīves situācija, daudz augstākā līmenī, bet tik īsā brīdī nevar rasties šāda saikne kā ar tiem, kas mani Latvijā gaidīja," skaidro Deniss.
Līdz 18 gadiem Deniss turpināja augt audžuģimenē Latvijā, kuru viņš ļoti iemīlēja, un ar audžumammu un viņas bērniem tiekas joprojām. Tāpat kā ar savu vecomāti, tantēm un onkuļiem. Audžumamma viņu neadoptēja, bet Denisam tas neesot bijis svarīgi. "Nē, nē, tas nav tas svarīgākais. Pats svarīgākais bija, ka es dzīvoju viņu ģimenē. Viņi visi man bija apkārt, ka viņi man palīdzēja, atbalsts, mīlestība, atbalsts no viņas bērniem, kā viņi mani pieņēma. Tas nav materiālā, tas nav papīros, bet apstākļos, ko viņa man radīja," stāsta Deniss.
Viņš arī neslēpj, ka pēdējos gados vairākkārt iedomājies, ka varbūt vajadzēja tomēr pieņemt piedāvājumu dzīvot ģimenē Amerikā. Taču viņš ir pārliecināts, ka kādā brīdī dzīvē noteikti dosies uz Ameriku. Deniss šobrīd mācās Bulduru dārzkopības vidusskolā. Turklāt viņš kopā ar draugu - "Kreisā krasta" reperi Reiku - cīnās par to, lai jaunieši sportotu un nelietot "spaisu". Izveidots arī videoklips "Pret spaisu".
Savukārt tas, vai būs kādas izmaiņas adopcijā no Latvijas uz ārzemēm, lielā mērā būs atkarīgs no Saeimas deputātiem. Sociālo lietu komisija sola šim jautājumam ar jaunu sparu ķerties klāt septembrī.
