ĪSUMĀ:
- LU vadībai sūdzas par profesora Markova mācīšanas metodēm, tostarp attieksmi pret studentiem.
- LU: Pasniedzējs ir prasīgs, viņam daudz kur ir taisnība, tomēr ieviesti uzlabojumi viņa darbā.
- Samirs no Indijas izjutis tiešu diskrimināciju no darba devēja, kas maksājis mazāku algu nekā vietējiem.
- Nepatīkamus mirkļus Samirs, kā arī citi indieši, ikdienā piedzīvo sabiedriskajā transportā.
- Gvatemalietis Domeniko nav saskāries ar diskriminējošu attieksmi universitātē un darbā Latvijā.
- Taču arī viņam braucieni sabiedriskajā transportā ir sagādājuši nepatīkamus mirkļus.
- 2021. gadā PMLP Latvijā izsniedza pastāvīgās un termiņuzturēšanās atļaujas gandrīz 100 000 cilvēku.
- Tiesībsarga biroja juridiskā padomniece: Latvijā rasisms diemžēl ir problēma.
- Tiesībsarga birojā gadā vien pāris sūdzību par rasismu; tas neparādot patieso ainu.
- Cilvēktiesību centrs: Latvijā klupšanas akmens reālās situācijas apzināšanā ir trūcīga statistika.
- Aptaujas: aptuveni 70% ārvalstu studentu saskārušies ar dažāda veida neiecietību.
- RSU un LU priecīgas par ārvalstu studentiem; lektoriem LU notiek kursi, kā strādāt ar ārvalstniekiem.
- EK aicinājusi izveidot nacionālo plānu cīņai ar antisemītismu un rasismu; Latvijā to dara KM.
Indieša Samira stāsts
Kādā darba dienas pēcpusdienā Latvijas Radio ēkā Doma laukumā bija sarunāta tikšanās ar Samiru. Tas nav vīrieša īstais vārds, jo viņš nevēlas to publiski atklāt. Lai pasargātu viņa identitāti, raidījumā mainīta arī viņa balss.
Samirs ir no Indijas dienvidu daļas un Latvijā dzīvo vairāk nekā piecus gadus. Latvijā ieradies, lai iegūtu izglītību – Samirs patlaban studē Latvijas Universitātē (LU). "Man ir plāns te palikt, bet jāskatās, kā situācija attīstīsies nākotnē," viņš sacīja.
Samirs un citi ārvalstu studenti Latvijas Universitātē no mācībspēku puses ne reizi vien ir izjutuši negatīvu, diskriminējošu attieksmi.
"Esmu novērojis vairākas diskriminējošas situācijas, bet visbiežāk tās atrisina personiskā līmenī – ej, runā, risini problēmu. Bet mēs to jūtam, kad viņi vēlas mūs redzēt, kad nevēlas. Pret mums izturas citādāk."
Pagājušā gada rudenī vairāk nekā 60 LU medicīnas un zobārstniecības 2. kursa studentu, lielākoties ārvalstnieki, nosūtīja vēstuli universitātes vadībai. Vēstulē viņi sūdzas par profesora Jurija Markova mācīšanas metodēm, tostarp arī viņa attieksmi pret studentiem. Lai gan Samirs vēstuli neparakstīja, viņš zina lietas būtību.
"Viņš vērsās pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un teica, ka viņi nav pietiekami kompetenti studēt medicīnu," norādīja Samirs.
Viņš stāstīja, lielākā daļa pasniedzēju ir pretimnākoši un laipni, bet ir daži izņēmumi.
"Mēs ieguldām valsts ekonomikā, maksājam nodokļus un cienām valsti, bet universitātēs pret ārvalstu studentiem izrāda negatīvu attieksmi.
Tā var būt dažāda, pat tāda, kuru mēs nevaram uzreiz pierādīt, ka tā ir diskriminācija vai rasisms. Tas notiek soli pa solim."
No citiem studentiem aizskarošus komentārus vai rasistisku attieksmi viņš nav izjutis.
Cita pieredze Samiram gan ir ārpus universitātes sienām – uz ielas, sabiedriskajā transportā, veikalā un darba tirgū.
Vīrietis atminas, ka pirms pieciem gadiem, kad viņš atbrauca uz Latviju un sāka strādāt kādā kafejnīcā netālu no Rīgas, tad uz savas ādas izjuta tiešu diskrimināciju. Darba devējs Samiram maksāja ievērojami mazāku algu nekā vietējiem.
"Es aizgāju pie priekšnieces un lūdzu, vai nevar nedaudz pacelt manu algu, jo tā bija ļoti zema. Es neteicu, ka zinu, ka vietēji saņem vairāk. Viņa pateica tikai dažus vārdus – tavas valsts cilvēkiem tā ir lielākā alga, kādu mēs varam maksāt. Es šo darbu pametu nevis algas dēļ, bet diskriminējošās attieksmes dēļ."
Nepatīkamus mirkļus Samirs, kā arī citi indieši, ikdienā piedzīvo sabiedriskajā transportā. "Uz mums vienmēr dīvaini skatās, vai mēs sēžam vai stāvam. Neviens mums nevēlas sēdēt blakus."
Viņš stāstīja, ka indieši skaudri izjūt aizspriedumus arī brīdī, kad vēlas izīrēt mājokli. "Vairums dzīvokļu īpašnieku nevēlas izīrēt dzīvokli noteiktu tautību cilvēkiem – pakistāniešiem, šrilankiešiem, indiešiem, nepāliešiem."
Samirs atcerējās kādu dzīvokļa īres sludinājumu sociālajos tīklos, kurā bija rakstīts šādi. "Nē indiešiem. Tā ir tieša diskriminācija." Pēc tam, kad viņš uzrakstīja vēstuli sludinājuma autorei ar lūgumu aplūkot dzīvokli, Samirs saņēma atteikumu.
Vīrietis stāstīja, ka uz ielas juties arī fiziski apdraudēts. Pirms dažiem gadiem Rīgā iepretim autoostai, 13. janvāra ielā, viņš ar draugu stāvēja sabiedriskā transporta pieturā. Tur līdzās bija arī vairāki citi.
"Viens no cilvēkiem pienāca pie manis un jautāja: kādēļ tu esi te? Es atbildēju: vai ir kāda problēma? Viņš teica: kādēļ tu esi šajā valstī? Šī ir mūsu valsts!
Kādēļ nebrauc uz savu zemi? Viņš sāka nākt aizvien tuvāk un es jutos fiziski apdraudēts. Cilvēki stāvēja un skatījās, neviens nedarīja neko, lai man palīdzētu."
Samirs indiešu valodā palūdza draugam aizskriet pēc palīdzības. Laimīgā kārtā tuvumā bija policisti. Samirs par notikušo policijā uzrakstīja arī iesniegumu, bet lieta tā arī palika – "uz papīra."
"Nekāda darbība nesekoja. Lietu slēdza. Varbūt rodas sajūta, ka Latvijā nav diskriminācija un viss ir kārtībā, bet tā pastāv. Cilvēki, tikai redzot asinis, atzīst, ka tas ir rasisms. Mans jautājums ir – kādēļ? Kāpēc mums ir jāgaida asinis, kad kāds ir fiziski iespaidots, lai pateiktu, ka pastāv rasisms?" vaicāja Samirs.
Gvatemalieša Domeniko Graciozo stāsts
Domeniko Graciozo pirms 16 gadiem no Gvatemalas Centrālamerikā pārcēlās uz Latviju. Sākotnēji Domeniko ieradās Latvijā, lai strādātu Katoļu baznīcas organizācijā "Opus Dei", kas darbojas arī Gvatemalā. Pēc tam viņš sāka LU studēt jurisprudenci latviešu valodā. "Universitātē neviens tam nebija gatavs un visiem šķita, ka tas ir dīvaini," stāstīja Domeniko.
Par studiju gadiem viņam kopumā ir labas atmiņas.
"Nav bijusi situācija, ka es aizeju dusmīgs, jo aizvainota mana rase vai izcelsme. Nē. Es universitātē ar to nesaskāros. Es nezinu, varbūt tāpēc, ka mana ādas krāsa nav tik atšķirīga, cik tā varētu būt cilvēkam, kurš nāk no Āfrikas vai Indijas," stāstīja gvatemalietis.
Viņa tēvs ir itālis, bet māte ir no Gvatemalas. Kaut arī Domeniko ir samērā gaiša ādas krāsa, braucieni sabiedriskajā transportā viņam ir sagādājuši arī nepatīkamus mirkļus.
"Tie bija krievvalodīgie jaunieši, kuri domāja, ka būs baigi "kruti" taisīt selfijus ar mani fonā. Viņa sāka kaut kā dīvaini pozēt un rādīt nepieklājīgus žestus.
Tā kā es nerunāju krieviski, tad vienīgais, ko pratu bija pateikt: nu što? Tad viņi teica: izviņiķe, izviņiķe," stāstīja Domeniko.
Prasme runāt latviski viņam palīdzēja ātrāk iekļauties Latvijas sabiedrībā. "Tad, kad cilvēki redzēja, ka es patiešām cenšos, kad es nesu uz universitāti spāņu-latviešu vārdnīcu, cilvēki bija ļoti pretimnākoši."
Domeniko teica, ka viņa iekļaušanās Latvijas sabiedrībā ir zināmā mērā viens no veiksmes stāstiem, bet ne visiem ārvalstniekiem šeit sokas tik labi.
"No tiem cilvēkiem, kuriem ir cita ādas krāsa, es esmu dzirdējis pat šausmu stāstus, ka viņiem uz ielas uzbrūk, ka viņus aizskar verbāli, ka viņiem sabiedriskajā transportā izsaka dzēlīgus jokus. Esmu arī dzirdējis par cilvēkiem, kuriem bankā negrib atvērt kontu. Arī spāņu valodā runājošā kopienā esmu dzirdējis stāstus, ka grūti atrast darbu, ka viņi jūt atšķirīgu attieksmi vairākās lietās. Darba tirgū viņiem nav tās pašas iespējas, kas ir citiem."
Domeniko pirmā darba vieta bija pavisam nelielā advokātu birojā, bet patlaban viņš strādā Latvijas Centrālajā depozitārijā.
"Es varu mīlēt Gvatemalu arī no šejienes un strādāt Gvatemalas labā arī no šejienes. Gvatemalai ir īpaša vieta manā sirsniņā, bet es arī mīlu Latviju. Es te dzīvoju un saistu savu nākotni ar šo valsti."
Neatspoguļo reālo situāciju
2021. gadā Pilsonības un migrāciju lietu pārvalde (PMLP) Latvijā izsniedza pastāvīgās un termiņuzturēšanās atļaujas gandrīz 100 tūkstošiem cilvēku no vairāk nekā simt dažādām pasaules valstīm. Tas nozīmē, ka sabiedrībā līdzās dzīvo ievērojams skaits dažādu tautu, etniskās, rasu un reliģiskas piederības cilvēki.
Cik daudz jauniebraucēju Latvijā saskaras ar rasismu, neiecietību, diskrimināciju vai naida runu?
"Latvijā rasisms diemžēl ir problēma," atzina Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Kristīne Pakārkle. "Gradācija rasismam ir ļoti plaša. Tā var būt ikdienas neiecietība, stereotipi, kas ir visbiežāk. Tie jau var tālāk pāraugt diskriminācijā, kas jau ir daudz smagāk. Un tās skalas beigās ir naida runa un naida noziegumi."
Jautāta, cik daudz cilvēku ir vērsušies Tiesībsarga birojā ar sūdzību par rasismu, Pakārkle atzina: "Mums iesniegumi par rasismu fiziskā izpausmē par uzbrukumiem ir ļoti, ļoti maz. Ir bijuši arī iesniegumi par diskriminācijas gadījumiem, bet tie tiešām ir ļoti nedaudzi. (..) Gadā tie būs uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Pāris. Viens divi pat. Bet tas ir par komersantu attieksmi pret šiem cilvēkiem dažādā izpratnē."
Pakārkle gan atzina, ka tas neparāda patieso ainu.
"To arī ir pierādījuši dažādi pētījumi, ka cilvēkus pēc kāda atgadījuma aptaujā un prasa izvērtēt šo notikumu un jautā, kāpēc viņi nav vērsušies, tad bieži vien tiek secināts, ka cilvēki neapzinās, ka tas jau varētu būt rasisma gadījums.
Un, otrkārt, viņi nevēlas aktualizēt šo jautājumu vai arī pat neuzticas institūcijām. Viņi netic, ka kaut kas varētu mainīties."
Tiesībsarga birojā arī noskaidroju, ka pēdējā gada laikā ir krietni pieaugusi naida runa. "Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā nelabvēlīgi izteikumi internetā pret citas tautas (pārstāvjiem) ir ļoti izplatīti."
Jekaterina Tumule ir juriste biedrībā "Latvijas Cilvēktiesību centrs". Viņasprāt, Latvijā klupšanas akmens reālās situācijas apzināšanā ir trūcīga statistika, tādēļ ir svarīgi vākt datus gan no oficiālām iestādēm, gan no nevalstiskajām organizācijām.
"Ja mēs skatīsimies tikai uz oficiāliem datiem, kas ir policijā, tad mēs vispār neko neredzēsim un domāsim, ka mums ir paradīze un superiekļaujoša sabiedrība (smejas). Divos gados mēs esam saņēmuši aptuveni 100 sūdzības par iespējamu diskrimināciju, naida runu un naida noziegumiem. Gandrīz puse no tām bija saistībā ar rasi, ādas krāsu, tautību vai nacionālo piederību. Ne visas, protams, apstiprinājušās," atzina Tumule.
Viņa minēja dažus no pieredzes stāstiem. "Mums ir bijuši ziņojumi, ka sāk kliegt uz ārzemniekiem. Ir bijuši gadījumi, piemēram, ka musulmaņu sievietēm norauj lakatus, hidžābus no galvas. Vai arī sikhiem, kuri uz galvas valkā turbānus. Arī daži no viņiem ir piedzīvojuši, ka turbānus norauj no galvas. Protams, dažādas piezīmes, apsaukāšanās."
Lai noskaidrotu, kā Latvijā jūtas ārvalstu studenti, Cilvēktiesību centrs pirms dažiem gadiem veica aptauju. "Tā ir tā grupa, kas ir vissliktāk informēta par savām tiesībām, un viņi vismazāk zina, kur var ziņot par pārkāpumiem. Mēs esam saņēmuši arī dažādas sūdzības, bet mēs gribējām apzināt arī kopbildi."
Tā nav iepriecinoša. Aptaujas dati parādīja, ka gandrīz 70% ārvalstu studentu ir saskārušies ar dažāda veida neiecietību. "Pamatā tas ir saistīts ar ādas krāsu, ar reliģiju, ar tautību, izcelsmi, valodu," piebilda Tumule.
Līdzīgu aptauju pirms dažiem gadiem veica Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studentu asociācija.
Jekaterina Tumule: "Šie dati ir nedaudz jaunāki, bet principā tendences ir analoģiskas. Tāpat 70% ir saskārušies ar neiecietības izpausmēm."
Latvijas Radio: '"Tur ir arī norādīts, kur viņi saskaras ar neiecietību? Tā ir augstskolas vide, ārpus augstskolas. Kur tas notiek?"
Jekaterina Tumule: 2019. gada aptaujas dati parādīja, ka 65% ar to saskaras publiskajā transportā, kā arī naktsklubos un bāros, un citās publiskās vietās. Bet arī universitātēs. 17% teica, ka universitātēs izjūt atšķirīgu attieksmi, vai bijusi nepatīkama pieredze arī pašā augstskolā."
Latvijas Radio: "Vai arī no mācībspēku puses?";
Jekaterina Tumule: "Diemžēl jā. Bet es nevaru teikt, ka pilnīgi visur viņi ar to saskaras. Aptaujas dati parādīja 17%."
Sargs neadekvāti uzvedas
Latvijas augstskolās patlaban studē vairāk nekā 75 tūkstoši studentu. No tiem gandrīz 10 tūkstoši ir ārvalstu studentu. Visvairāk studentu ir atbraukuši no Indijas, Uzbekistānas, Vācijas, Ukrainas un Zviedrijas. RSU šogad mācās 2700 ārvalstu studentu.
"Rīgas Stradiņa universitātes gada apgrozījums ir aptuveni 100 miljoni eiro, un 40% no tiem veido universitātes saimnieciskā darbība, tai skaitā arī ārvalstu studentu pienesums," stāstīja RSU Starptautisko sakaru departamenta direktore Baiba Pētersone.
"Mums ir pedagoģiskās izaugsmes centrs, kurš regulāri piedāvā pasniedzējiem tālākizglītības apmācības, kurās mācās, kā strādāt ar multikulturālām studentu auditorijām. Universitāte jau ilgus gadus pasniedzējiem apmaksā angļu valodas kvalifikācijas kursus."
Viņa stāstīja, ka ārvalstu studentus iepazīstina ne tikai ar universitāti un dzīvi Latvijā, bet arī informē, kur vērsties, ja rodas kādas problēmas.
Baiba Pētersone: "Augstskola nav toleranta pret jebkādu diskrimināciju pret studentiem. Ja kādam studentam ar šāda veida pieredzi ir nācies saskarties, tad situācija tiek izmeklēta un risināta."
Latvijas Radio: "Vai šādas situācijas augstskolā ir bijušas, piemēram, no mācībspēka puses?"
Baiba Pētersone: Man nav zināms par to. Es runāju arī ar kolēģiem studentu servisā. Bet situācijas var būt dažādas, arī studentu vidū."
Un tomēr iepriekš minētie RSU Studentu asociācijas aptaujas dati liecina ko citu. Gandrīz piektā daļa no ārvalstu studentiem apgalvo, ka universitātē ir saskārušies ar nepatīkamu pieredzi.
"Aptauja nav ļoti reprezentatīva, un es no tās negribētu runāt par globālām, lielām tendencēm. Aptaujā ir piedalījušies tikai 169 respondenti, kas ir pavisam neliels procents no Latvijas ārvalstu studentu skaita. Tai pašā laikā katrs incidents ir nepieņemams un tā tam nevajadzētu būt."
LU šogad mācās vairāk nekā 1000 ārvalstnieku. Tie ir 7% no visiem studentiem.
"Mēs esam priecīgi par katru sekmīgu studentu. Mēs ieguldām lielus līdzekļus studiju uzturēšanā. Mums ir vajadzīgi šie jaunie cilvēki," sacīja LU prorektors dabas, tehnoloģiju un medicīnas zinātņu jomā profesors Valdis Segliņš.
Vai ārvalstu studenti universitātē saskaras ar rasismu? "Pēdējos septiņos, astoņos gados mums ir bijusi viena sūdzība," atzina Segliņš. Viņš stāstīja, ka šāda problēma universitātē faktiski nepastāv.
"Sūdzība bija attiecībā uz ārpakalpojumu. Sargs neadekvāti uzvedās attiecībā pret kādu ārvalstu studentu, un šī lieta tika atsevišķi izskatīta."
Profesors apgalvoja, ka pret visiem studentiem pasniedzēji izturas vienlīdzīgi. Lektori īpašos kursos mācās, kā strādāt ar ārvalstu studentiem un pieņemt atšķirīgo. "Arī es savā vecumā kārtoju eksāmenu. Ne visi nokārto pārbaudi beigās. Tas nav par smukām acīm vai atķeksēšanu."
Jautāts par vēstuli, kurā pārsvarā ārvalstu studenti sūdzas par profesora Markova mācīšanas metodēm, tostarp attieksmi pret studentiem, Segliņš sacīja: "Tur viss ir sarežģītāk, jo šis pasniedzējs ir jau gados, ārkārtīgi prasīgs un viņam ļoti daudz kur ir taisnība, bet tas nenozīmē, ka var atļauties to, ko viņš ir atļāvies, ja tas sūdzībā tā ir rakstīts un studenti to apliecina. Viņam bija divas sēdes: viena metodiskā, otra pie dekāna, un viņš tika pārbaudīts, vai tiešām ir šie būtiskie uzlabojumi, un izmaiņas ir notikušas. To konstatēja janvārī, un studentu padome to apstiprināja."
Studenti sūdzību vēstuli par profesoru Juriju Markovu uzrakstīja pērn septembrī, bet Studentu padome vēl nav devusi gala izvērtējumu. Tas nozīmē, ka pasniedzējs turpina vadīt lekcijas un no darba vēl nav atstādināts.
Latvijā ir problēma ar rasismu
Naida runu un citas darbības, kas ir vērstas uz naida vai nesaticības izraisīšanu pret visu sabiedrību kopumā, Latvijā izmeklē Valsts drošības dienests (VDD). Pēdējos piecos gados tas ir sācis 32 kriminālprocesus. Gandrīz visi šie pārkāpumi ir notikuši kopš laika, kad Krievija īstenoja pilna mēroga iebrukumu Ukrainā pērn februārī.
Latvijas Radio jautāja par to VDD, un tā pārstāvis e-pastā atsūtīja šādu rakstisku atbildi: "Lielākā daļa no šiem kriminālprocesiem sākti saistībā ar interneta vidē publicētiem komentāriem vai videomateriāliem, kuru saturs aicina uz vardarbību pret ukraiņiem vai latviešiem."
Naidīgus izteikumus un diskriminācijas gadījumus, kā arī rasistiskus uzbrukumus pret atsevišķiem cilvēkiem izmeklē policija.
"Valsts policija 99,9% gadījumu reaģē uz visiem izsaukumiem. Tālāk tikai mēs šķirojam. Policija nekad nepateiks: šeit ir nācijas rases jautājums. Zvaniet Valsts drošības dienestam," klāstīja Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Metodiskās vadības un kontroles nodaļas priekšniece Inese Ratfeldere.
Pēdējos trīs gados policija ir sākusi 11 procesus par naida runu pret nāciju kopumā, kas būtībā ir VDD kompetence. Ratfeldere stāstīja, ka iesniegumu skaits gan ir daudz lielāks.
"Man ir jāatzīst, ka pirms trīs gadiem mums nebija tādas izpratnes, kāda ir šodien. Kovidlaikā internetā ļoti izplatījās naida runa – gan pret sociālām grupām, gan pret nācijām un rasēm. Pēc tam vēl karš to visu saasināja," atzina policijas pārstāve.
Lai cīnītos ar naida runu, policijā ir izveidotas divas jaunas struktūrvienības. "Ceram, ka tuvākā laikā tiks pilnā mērā ieviests interneta policists. Kā patruļas policists uz ielas, tikai internetā, kurš mēģinās tiešsaistē identificēt naida runu. Un Rīgas reģionā kopš 1. janvāra sāka darbu nodaļa, kura izmeklē naida noziegumus."
Ar naida noziegumiem cīnās ne tikai tiesībsargājošās iestādes. Tai pievērsušies arī politiķi pēc Eiropas Komisijas aicinājuma katrai Eiropas Savienības dalībvalstij izveidot nacionālo plānu cīņai ar antisemītismu un rasismu. Plānu cīņai ar rasismu Latvijā koordinē Kultūras ministrija (KM), kura jau ir atbildīga par nacionālās identitātes un integrācijas politiku.
"Šāds specifisks plāns ir tapis pirmo reizi, bet tas nebūt nenozīmē, ka pasākumi, projekti, iniciatīvas un politikas šo jomu nekad nav skārušas. Protams, ar vienu plānu būtu pārdroši apgalvot, ka varēsim mainīt ikviena indivīda attieksmi.
Pētījumi norāda, ka tikai aptuveni piektā daļa jeb 20% būtu gatavi dzīvot kaimiņos ar jebkādas etniskas, izcelsmes vai citas rases pārstāvjiem," sacīja KM Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Jeļena Šaicāne.
Neiecietība pret dažādu tautu un rasu pārstāvjiem, kā arī seksuālām minoritātēm Latvijā ir bijusi aktuāla problēma jau ilgus gadus. Savukārt KM, kuras vadības grožus jau 12 gadu tur Nacionālā apvienība, sabiedrības integrācijas politiku īsteno ar mainīgām sekmēm. Piemēram, gadu gadiem ir neatrisināts jautājums par romu tautības cilvēku diskriminācijas izskaušanu. Bet pēdējā laikā aizvien skaļākas kaislības sabiedrībā virmo saistībā ar LGBTQ+ cilvēku tiesisko stāvokli Latvijā un valsts nevēlēšanos pieņemt Dzīvesbiedru likumu.
"Starpkultūru izpratnes veicināšana vai diskriminācijas novēršana – tie ir bijuši temati, kuri parādās arī politikas plānošanas dokumentos, dažādos valsts institūciju ieviestajās aktivitātēs, taču tas viss ir epizodiski, projekta veidā. Un tas, protams, nevar nest rezultātu," vērtēja domnīcas "Providus" vadošā pētniece migrācijas un integrācijas jomā Agnese Lāce.
Viņa stāstīja, ka tieši tādēļ Latvijas ikgadējais vērtējums Migrantu integrācijas politikas indeksa novērtējumā ir samērā zems. "Tur ir izpildīts minimums, kas noteikts Eiropas līmenī. Bet tas nav nekas tāds, kas ir proaktīvs, sabiedrības izpratni un vidi veicinošs."
Lāce arī norādīja, ka, lai situāciju uzlabotu ilgtermiņā, atbildīgajām iestādēm pašām jācenšas problēmas gan izzināt, gan arī risināt.
"Arī jāsaka, ka diemžēl tiesībsargs, kuram būtu liela loma gan izpratnes veicināšanā, gan naida runas un naida noziegumu novēršanā, skatās tikai uz tiem gadījumiem, par kuriem reāli ir paziņots. Tas ir līdzīgi kā ar vardarbību ģimenē, ka cilvēki neziņo, jo sabiedrībā ir stigma par to, kurš ir vainīgs, vai arī pastāv nostāja – kas notiek ģimenē, tas uz āru nav jāsaka.
Cilvēki neziņo, bet tas nenozīmē, ka tas nenotiek. Līdzīgi ir arī šajos diskriminācijas un rasisma gadījumos."
Indietis Samirs uzskata, ka, lai sabiedrībā mazinātu rasismu, cilvēkiem jāstāsta par to, kas ir naida runa, rasistiska attieksme un diskriminācija. "Es nesaku, ka tikai Latvijā ir problēma ar rasismu. Šāda problēma ir daudzās valstīs. Kādēļ? Galvenokārt aizspriedumu dēļ. Ja cilvēkus izglīto pareizā veidā, tad to var risināt."
Arī Domeniko ir pārliecināts, ka Latvijā integrācija noritētu daudz veiksmīgāk, ja cilvēkiem mainītos attieksme pret ieceļotājiem. "Viena lieta, kas palīdzētu Latvijai, ir redzēt vai mēģināt redzēt, ka ir iespējams, ka kāds var mīlēt šo zemi un būt gatavs par to celties un mirt. Un tas nav obligāti, ja kāds ir iebraucējs, tad tas ir cilvēks, kas nāk atņemt, izpostīt."
