ĪSUMĀ:
- 1989. gada aprīlis Ķīnā: vairāk nekā miljons cilvēku, lielākoties studenti, pulcējas miermīlīgā protestā.
- Naktī uz 4. jūniju pie protestētājiem dodas armija un drošības policija. Notiek nežēlīgs slaktiņš.
- Ķīnā protestu ietekmē nelielas pārmaiņas notika, bet ne politiskās reformas.
- Šķiet, negatīvās sekas ņem virsroku: cenzūra, arī internetā, vēršanās pret preses brīvību un opozīciju, arī aresti.
- Ķīnas prioritāte pagaidām ir demokrātijas aizvietošana ar kompetenci un savas vīzijas īstenošana.
Miermīlīgi protestētāji un tanki
Ir 1989. gada aprīļa pēdējās dienas. Vēl nesen miris Ķīnas Komunistiskās partijas bijušais ģenerālsekretārs Hu Jaobans. Pekinā esošajā Tjaņaņmeņa laukumā pamazām pulcējas cilvēki, lai viņu pieminētu. Laukumā ierodas arvien vairāk iedzīvotāju, pārsvarā studenti. Tieši viņu vidū Jaobans ieguvis popularitāti un kļuvis par politiskās liberalizācijas kustības simbolu. Cilvēki būvē teltis, soļo ar plakātiem, dzied. Daži uzsāk badastreiku. Pretpartejiski saukļi formulēti netiek. Dienām ejot, Tjaņaņmeņa laukumu pamazām piepilda vairāk nekā miljons cilvēku.
Daži Ķīnas Valsts padomes locekļi saprot, ka pilsoņu karš drīz vien kļūs par nenovēršamu realitāti un protesti apdraud kompartiju. Ķīnas valdība visvairāk baidās no sabiedriskām nekārtībām, jo tās noved pie haosa. Savukārt cīņā ar haosu visi līdzekļi ir labi, jo haoss nodara ļaunumu visiem. Laukuma virzienā sāk doties armijas vienības, cilvēki starp tām lavierē, sarunājas ar karavīriem, neko ļaunu nenojauš. Tiek izsludināta komandantstunda, un armijas vienības sasniedz laukumu. Cilvēki ir gatavi sadursmei, taču netic, ka armija uz viņiem varētu šaut.
Bijušajam komunistiskās partijas ģenerālsekretāram Džao Dzijanam studentu protesti un to ideja šķiet simpātiska, un tas laukumā esošos cilvēku tūkstošus iedrošināja. Arī Ķīnas tā brīža prezidents Jans Šaņhuns stingri neiebilst protestiem un uztver tos kā loģisku daļu no reformu un atvērtības politikas. Tomēr galu galā viņš nosliecas par labu premjeram Lī Penam.
"Un Lī Pens principā teica "nē"," stāsta Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova, Ķīnas Studiju centra vadītāja Rīgas Stradiņa universitātē, "viņš uzskatīja, ka šis sašūpos kompartiju, sašūpos mūsu kārtību. Tas, kas notiek, ir haoss. Mēs nezinām, kur nonāks Padomju Savienība. Viņaprāt, kaut kas bija jādara attiecībā uz šiem notikumiem un sentimentu. Un, galu galā, šis sentiments neparādot visu Ķīnas tautu…".
Nežēlīgi un asiņaini
Naktī no 3. uz 4. jūniju miermīlīgos protestus pārtrauc šāvieni un militārās tehnikas rīboņa. Ķīnas armijas vienības un drošības policija saņem pavēles un dodas laukuma virzienā. Karavīri šauj pūļa virzienā. Daudzi tūkstoši studentu netic notiekošajam un paliek armijas ceļā, kamēr citi metas bēgt. Armijas vienību virzienā tiek mesti akmeņi un vairāki bruņu transportieri un autobusi tiek apgāzti un aizdedzināti. Ar 70 kilometru stundā lielu ātrumu militārā tehnika tuvojas laukumam un brauc pāri visiem, kas stāv ceļā. Daudziem demonstrantiem tiek pārbraukts pāri vairākas reizes.
Demonstrācijām seko līdzi arī ārvalstu mediji un veido reportāžas. Vienā no tām par asiņainajiem notikumiem stāsta BBC reportiere Keita Eidija:
"Pēc vairāku stundu ilgām apšaudēm pūlis joprojām atrodas laukumā un stājas pretī armijas vienību rindām, kliedzot saukļus "pārstājiet nogalināt" un "nost ar valdību".
Daudzi dusmīgi, pārbijušies un izmisuši cilvēki Pekinas ielās mums nāca klāt, sakot, ka sekos atriebība. Pastāsti pasaulei – viņi mums teica."
Vairākus ievainotos studentus karavīri nodur ar durkļiem, bet mirušo cilvēku asinis no laukuma aizskalo ar ūdeni. Karavīri nošauj arī sievieti, kas cenšas palīdzēt savai ievainotajai trīs gadus vecajai meitai.
Ķīnas televīzija 3. jūnija naktī vairākkārt izplata paziņojumu, kurā minēts, ka slepkavas uzbrukuši Tautas atbrīvošanas armijas karaspēkam, lai mēģinātu gāzt Ķīnas Tautas Republikas valdību.
Vairāki mediji 2017. gadā rakstīja par kādu atslepenotu ziņojumu, ko britu vēstnieks rakstījis vien diennakti pēc asiņainajiem notikumiem. Tajā aprakstītas uzbrukuma detaļas, kā arī mirušo skaits, kas ievērojami atšķīrās no oficiālās informācijas.
Ķīna minēja vien dažus simtus mirušo, bet britu vēstnieka ziņojumā minēti vismaz 10 000.
Neatkarīgi no mirušo skaita, armijas mežonīgais uzbrukums šokēja pasauli.
Ķīna pēc Tjaņaņmeņa demonstrācijām
Vai Ķīnas iedzīvotājiem izdevās iegūt demokrātisku valsti?
Ķīnas politikas un drošības jautājumu pētnieks Dīns Čengs no ASV domnīcas "Heritage Foundation" uzskata, ka "nē": "Šogad aprit 30 gadi kopš pēdējā liela mēroga sabiedrības mēģinājuma valsti virzīt demokrātijas virzienā. Šie notikumi iezīmēja ļoti būtisku Ķīnas valdības politisko kursu, kas būtībā nozīmēja valsts vadības neiesaistīšanos politisko reformu īstenošanā.
Un kopš tā brīža nekādas politiskās reformas arī nav novērotas."
Studenti, kas toreiz pulcējušies laukumā, noteikti nedomāja, ka protesti novedīs pie demokrātijai pretēja iznākuma. Viņi cerēja, ka Ķīnas valdība piedāvās ko līdzīgu kā Padomju Savienības komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Tomēr Ķīnas valdība skaidri norādīja, ka nekādas "perestroikas" jeb politisko reformu nebūs.
"Patiesību sakot, studenti šajā laukumā parādījās tādēļ, ka Gorbačovs plānoja apmeklēt Pekinu. Tik skarbas demonstrācijas beigas, visticamāk, bija tādēļ, ka protestētāji apkaunoja Ķīnas Komunistisko partiju, demonstrējot patiku pret Gorbačova politiku," skaidro Dīns Čengs.
Ķīnas valdība pret protestētājiem vērstās darbības vienmēr ir raksturojusi kā likumīgu aizsardzību pret kontrrevolucionāru sacelšanos. Ķīna apgalvo, ka protestus galvenokārt virzījuši ārvalstu spēlētāji.
Tomēr protestu ietekmē nelielas pārmaiņas notika. Bijušais Komunistiskās partijas vadītājs Dens Sjaopins trīs gadus pēc protestu apspiešanas apliecināja Ķīnas ekonomiskās liberalizācijas ceļa aktualitāti. Notika arī citas pārmaiņas.
"Lielākā vai mazākā mērā saistībā ar Tjaņaņmeņa notikumiem un arī citu faktoru ietekmē Ķīnā mazo pašvaldību līmenī parādījās darbs pie vēlēšanu procedūru uzlabojumiem.
Parādījās signāli, ka viens no instrumentiem, lai liktu cilvēkiem just, ka viņi var pieņemt kādu lēmumu, bija šādu pilotprojektu ieviešana un pielietošana," stāsta pētniece Bērziņa-Čerenkova.
Līdztekus pozitīvām pārmaiņām jārunā arī par negatīvo pusi, kura šķietami ņem virsroku.
Cenzūra un "Tanku vīrs"
"Lielā mērā Tjaņaņmeņa notikumi noveda pie tā, ko mēs redzam šodien – interneta politikas Ķīnā. Līdzko Ķīnā parādās kaut mazākās aizdomas par to, ka caur sociālajiem medijiem vai kā citādi tiek organizēta cilvēku pulcēšanās uz jebkura pamata, Ķīna uz to reaģē ļoti jūtīgi." Pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova pieļauj, ka protesti Ķīnā notiek, tikai pasaule par tiem neuzzina. Un runa nav tikai par cilvēku pulcēšanos.
Mūsdienās Ķīna cenšas nepieļaut Tjaņaņmeņa notikumu pieminēšanu un atceri. Ķīna neļauj par to runāt internetā un saziņas lietotnēs. Šim darbam Ķīnā izveidota pat speciāla ministrija.
Pētnieks Čengs konstatējis, ka, tuvojoties notikuma 30. gadadienai, cenzūra kļuvusi masīvāka: "Internets Ķīnā vienmēr ir bijis pakļauts masīvai cenzūrai. Cilvēkiem nav pieejami, piemēram, "Google" un citi tamlīdzīgi pakalpojumi. Taču ne tikai tas vien. Arī slavenā fotogrāfija ar Tanku vīru tikusi cenzēta un būtībā ir izņemta no Ķīnas vēstures jau kopš 1989. gada."
Čenga pieminētā fotogrāfija pasaulē ir protestu un drosmes simbols. Vīrietis, tērpies baltā kreklā un melnās biksēs, ar iepirkumu maisiņiem katrā rokā. Viņš nostājies armijas tanku kolonnas ceļā, lai tos neielaistu Tjaņaņmeņa laukumā.
Spēcīgo vēstījumu nereti izmanto dažādās politiskajās karikatūrās. Tanku vīra lomā iejutušies vairāki pasaules līderi, piemēram, Vācijas kanclere Angela Merkele, garīgais līderis Dalailama. Pat amerikāņu animācijas seriālā "Simpsoni" tika parodēts šīs fotogrāfijas vēstījums. Fotogrāfijas atveidojumos internetā smagās automašīnas priekšā nostājies gulbis ar plaši izplestiem spārniem, tanki tiek aizstāti ar rotaļu pīlēm. Mīms ātri kļuva populārs, un Ķīna to cenzēja, no meklēšanas programmām pat izdzēsa frāzi "liela dzeltena pīle".
Šā brīža prezidents Sji Dzjiņpins vēlas, lai internets palīdzētu nostiprināt komunistiskās partijas lomu sabiedrībā. Interneta vietnes "YouTube" kontā "Asian Boss" publicētas ielu intervijas ar Ķīnas iedzīvotājiem. Viņi izsaka savu viedokli par cenzūru valstī. Lielākā daļa aptaujāto to atbalsta.
"Es domāju – tas ir ļoti labi, tas aizsargā mūsu sabiedrību. Piemēram, sociālajiem medijiem ir spēcīga un negatīva ietekme. Ja šo informāciju neviens nefiltrētu, mūsu sabiedrība kļūtu haotiskāka. Tādēļ es domāju, ka cenzūra ir laba un pareiza lieta."
Kāds cits cenzūru salīdzina ar sienu. Tā esot noderīga un radīta, lai aizsargātu jauniešus. Tomēr viņš atzīst, ka pastāv arī negatīvā puse: "Šāda siena ir ļoti noderīga, un es tam neiebilstu, bet šī siena arī ierobežo piekļuvi precīzai informācijai. Es neesmu pret šo sienu, bet tajā pašā laikā es arī vēlos redzēt tai pāri."
Vēršanās pret preses brīvību un opozīciju
Cenzūra nav vienīgais elements, kas liecina par neveiksmīgajiem demokrātijas iesakņošanās centieniem Ķīnā.
Ķīnai no Eiropas Savienības puses regulāri tiek pārmesta arī vēršanās pret preses brīvību un opozīciju.
Pērn Ķīna atcēla konstitūcijā noteikto prezidenta amata pilnvaru termiņu. Pateicoties šim lēmumam, pašreizējais valsts vadītājs Sji Dzjiņpins var būt par Ķīnas prezidentu pat visu viņa atlikušo dzīvi.
Vai Ķīnai kādreiz varētu doties pretī demokrātijai? Ķīnas komunistiskā partija vienmēr ir paturējusi prātā, ka tāda iespēja pastāv. Pētnieks Čengs piemin politiķi, kurš veica dažādas reformas un atcēla stingro cenzūru televīzijā un radio: "Pat bijušais komunistiskās partijas vadītājs Dens Sjaopins brīdināja par tuvināšanos Rietumiem un miermīlīgu evolūciju šajā virzienā, kas gan šajā gadījuma ir ironiska lieta, pret ko iestāties. Tas, par ko tiek runāts, ir demokrātijas uzplaukums, kas mestu izaicinājumu komunistiskās partijas varai. Partija apzinās šos draudus un no tiem baidās."
Tjaņaņmeņa laukuma demonstrāciju laikā vairāki tūkstoši protestētāju tika arestēti,
un aresti neizpaliek arī mūsdienās, kas līdzās cenzūrai ir vēl viens būtisks faktors.
Vēl pagājušajā gadā Ķīnas Demokrātijas partijas līdzdibinātājam Kvinam Jongminam tika piespriesti 13 gadi cietumā, neskatoties uz to, ka viņš pavadījis aiz restēm jau 22 gadus.
Savukārt ASV nevalstiskās organizācijas "Freedom House" šī gada ziņojumā norādīts, ka Ķīna vajā, nolaupa un pat nogalina oponentus ārvalstīs: "Mēs redzam ļoti maz pierādījumu tam, ka Ķīna ir demokrātiska. Un tas, ko esam redzējuši, ir, ka Ķīnas komunistiskā partija ir ļoti gudra savās darbībās, apcērtot jebkurus centienus tuvināties demokrātijai."
Ķīnas demokrātija un tās nākotne
Kādiem jābūt priekšnoteikumiem, lai iedzīvotāju tūkstoši Ķīnā atkal izietu ielās un veidotos kustība, kas pieprasītu kādas lielas politiskas pārmaiņas demokrātijas virzienā? Rīgas Stradiņa universitātes eksperte Čerenkova uzskata, ka demokrātiskāka Ķīna rastos tad, ja valstī pastāvētu daudzpartiju vai vismaz divpartiju sistēma. Tomēr tas nenotiks, jo komunistiskās partijas darbība ir vērsta uz to, lai tas nenotiktu.
Turklāt liberālo vērtību paudēji Ķīnā ir diezgan turīgi un pieņem esošo "status quo". Nemieru dzirksts varot rasties reliģisku vai etnisku iemeslu dēļ. Un ironiskā kārtā… "Cilvēki šodien Ķīnā daudz lielākā mērā, iespējams, protestēs nevis lēdijas demokrātijas vārdā, kā mēs redzējām arī Tjaņaņmeņa protestos, kur nes šo demokrātijas dievietes statuju, bet lēdijas ekonomikas vārdā. Tie būs cilvēki, kuriem, piemēram, šķiet, ka viņi varētu zaudēt darbu. Tie būs un ir ekonomiskie faktori," norāda Čerenkova.
Pie protestiem, visticamāk, nenovedīs arī šī brīža ASV un Ķīnas saspīlējums tirdzniecības jautājumos. Riskus Ķīnas valdība apzinās, jo televīzijā tiek izrādītas antiamerikāņu filmas, kurās amerikāņi attēloti kā imperiālisti. Nekā tāda Ķīnas televīzijā nav bijis gadu desmitiem.
Viedokļu dažādība komunistiskajā partijā šobrīd neesot liela.
Ķīnas kompartijas prioritāte pagaidām ir demokrātijas aizvietošana ar kompetenci un savas vīzijas īstenošana par Ķīnu kā globālu spēlētāju.
