Visticamāk, sarunas un mēģinājumi rast kompromisus turpināsies, jo nav mehānismu, lai izraidītu kādu dalībvalsti no Eiropas Savienības, Latvijas Radio raidījumā "Divas puslodes" vērtēja ārpolitikas eksperti Rinalds Gulbis un Jānis Kapustāns.
Pēdējā laikā Eiropas politikas degpunktā jau atkal nonākusi Ungārijas un tās premjera Viktora Orbāna īpašā nostāja attiecībā uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Ungārija turpina bloķēt kārtējo militārās palīdzības izmaksu Ukrainai piecsimt miljonu apmērā no tā saucamā Eiropas Miera mehānisma – finanšu instrumenta, kas paredzēts Eiropas Savienības partnervalstu aizsardzības spēju stiprināšanai.
"Orbāna nostiprinātā varas vertikāle, par ko mēs, pētot Ungārijas iekšpolitiku, brīdinājām jau pirms gadiem 12, kad "Fidesz" nāca pie varas un sāka nostiprināties arvien vairāk ar domu par eirocentrsimu un centriski labēju spēku apmēram kā mums kādreizējā Tautas partija, tieši ar šādu lozungu nostiprinājās.
Tā ir "mazā Krievija" Eiropas Savienībā, mēs nevienā citā Eiropas demokrātijā neredzam tik spilgti izteiktu varas vertikāli," atzina Gulbis.
Eiropas Savienībai nav mehānisma, kas ļautu izslēgt kādu dalībvalsti. Lisabonas līgums paredz smagus ierobežojumus līdz pat balstiesību apturēšanai, bet ne pilnīgu izslēgšanu no savienības.
"Ir kaitinoši, un es varu iedomāties, cik tas ir satraucoši un nepatīkami no Kijivas skatoties, jo visa šī Ungārijas nostāja zināmā mērā izriet no tā, ka Ungārijai jau vēsturiski nav labas attiecības ar Ukrainu.
Ungārija ir viena no tām Eiropas nācijām, kas dažādu vēsturisku apstākļu dēļ nav līdz galam izslimojusi tādu pagātnes impēriskuma slimību," vērtēja žurnālists Eduards Liniņš.
Tāpat Budapešta atsakās piekrist nākamās savienības sankciju paketes ieviešanai, kuras fokusā ir cīņa pret Krievijas sankciju apiešanu caur trešajām valstīm. Konkrētais iegansts, ko min ungāru puse, ir Ungārijas banka "OTP Bank", kuru Kijiva iekļāvusi karu atbalstošo institūciju sarakstos. Kā apgalvo Budapešta, šādas apsūdzības esot nepatiesas.
22. jūnijā notikušajā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē, kur risināti tieši šie jautājumi, kā informējuši anonīmi avoti diplomātu aprindās, esot notikusi diezgan asa viedokļu apmaiņa starp Vācijas ārlietu ministri Annalēnu Bērboku un viņas ungāru kolēģi Pēteru Sījārto. Bez jau minētā konkrētā apstākļa Ungārijas ārlietu resora vadītājs izteica arī vispārīgākus argumentus par to, ka sankcijas pret Krieviju esot bezjēdzīgas un līdz šim nav devušas nekādus rezultātus.
23. jūnijā intervijā aģentūrai "Bloomberg" šo tēmu izvērsa arī Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans.
Paziņojis, ka viņa viedoklis nesakrītot ar "Eiropas meinstrīmu", viņš postulēja, ka Ukrainai nav izredžu uzvarēt karā pret Krieviju un, attiecīgi, militārs atbalsts tai tikai turpinot asinsizliešanu; vienīgais risinājums esot sēsties pie sarunu galda ar Maskavu.
"Ja runā par Ukrainu, tad Aizkarpatu reģions jeb apgabals ar centru Užgorodā, tās ir bijušās ungāru teritorijas, tāpēc viņi it kā mēģina paturēt tādu kā vecākā brāļa pārraudzību. Tālāk, skatoties attiecības ar Krieviju, ungāriem nav tiešās robežas ar Krieviju, viņiem nav šī tiešā apdraudējuma, un viņi var sākt spekulēt. Ekonomiski ar Krievijas atbalstu viņi ceļ sev atomelektrostaciju par izdevīgākām cenām, ar lētākiem kredītiem, krievu speciālistiem un tamlīdzīgi," skaidroja Kapustāns.
Arī attiecības ar Eiropas Savienību Ungārijai nav vienkāršas, kopš pagājušā gada 13. decembra ES ir iesaldējusi 55% no fondiem, kas pienākas Ungārijai un pilnīgi visu naudu no tā saucamā ekonomikas atjaunošanas plāna.
"Ko ungāri var darīt? Viņi, lai uzsistu sev cenu, bloķē citus jautājumus.
Viņi bloķē, vismaz cenšas cik var, Ukrainu un Zviedriju, un tādā veidā viņiem ir pat zināmi panākumi, jo, piemēram, no iesaldētās naudas iesaldēja nevis 65%, kā iepriekš bija paredzēts, bet 55%, lai noņemtu viņu veto nost," norādīja Kapustāns.
Ungārijas valdības īpašā nostāja, kā zināms, ir bijis pastāvīgs drauds Eiropas Savienības vienotai rīcībai, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Tāpat Ungārija kā NATO dalībvalsts joprojām nav akceptējusi Zviedrijas uzņemšanu aliansē.
Šai ziņā Budapešta pievienojusies striktākajai Zviedrijas uzņemšanas pretiniecei – Turcijai. Turcijas ieskatā Stokholma sniedz atbalstu kurdu teroristiem, savukārt Budapeštai netīkot Zviedrijas aizrādījumi par demokrātijas stāvokli Ungārijā, kas, ka zināms, ir jau ilglaicīgs spriedzes moments tās attiecības ar Eiropas Savienību.
Visai izplatīts ir ieskats, ka situācija varētu mainīties pēc Turcijas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas, lai arī kāds arī būtu tās iznākums. Ankarai mainot savu nostāju, Budapešta negribētu palikt vienīgā, kas bloķē Zviedrijas uzņemšanu NATO.
Pirms dažām dienām intervijā telekanālam CNN prezidents Erdogans gan vēlreiz uzsvēra, ka Zviedrija neesot labojusies un, attiecīgi, neesot pieņemama Turcijai kā NATO dalībvalsts.
Savā ziņā Ungārija un Turcija ar Eiropas Savienību piekopj tirgošanās principu, jo juridiski Eiropai pašlaik nav mehānismu, kā ar viņiem "ātri tikt galā", un visticamāk tā tas arī turpināsies tuvākajā nākotnē.
Tādas valstis kā Ungārija un Turcija, pašas reizēm īstenojot apšaubāmu politiku, patiesībā var šantažēt visas pārējās dalībvalstis, cik nu tiesiskās sviras Lisabonas līgumā to atļauj.
"Tā ir Eiropas būtība, mēs visus jautājumus risinām sarunājot. Brīdī, kad jau bija uz galda jautājums par to Ungārijas banku, Eiropas Savienības vadošais diplomāts teica – nu, tā Eiropas Savienībā tas notiek, mēs vienmēr risinām visu sarunu ceļā. Savā ziņā tā ir Eiropas Savienības būtība, tā ir Eiropas Savienības sakne – meklēt konsensu līdz galējai iespējai. Ne velti nav nekādu mehānismu, lai [dalībvalsti] izmestu, ir jāsarunā, ir jāvienojas. No otras puses, kara situācija šo visu padara riskantāku," vērtēja Liniņš.
