ĪSUMĀ:
- Ķīnas mērķis ir kļūt par superlielvaru un izaicināt ASV.
- Ķīna vairo savu ietekmi ar infrastruktūras projektiem Āzijā, Āfrikā un citur.
- ASV veido alianses pret Ķīnas ietekmes pieaugumu.
- Japānai nācies pārskatīt savu drošības stratēģiju.
- Ķīna gatavo savu armiju uzbrukumam Taivānai.
Ķīna izaicina ne tikai ASV, bet cenšas piedāvāt alternatīvu pašreiz pastāvošajai kārtībai. Jau gadiem politikas pētnieki meklē atbildi uz jautājumu – vai šis izaicinājums pasaules kārtībai var beigties ar karu starp ASV un Ķīnu?
ASV un Ķīna "Tukidīda slazdā"
"Atēnu uzplaukums un bailes, ko tas iedvesa Spartā, karu padarīja neizbēgamu," tā par Peloponēsas karu (431.g. p.m.ē. – 404.g. p.m.ē.) teicis vēsturnieks un kara stratēģis Tukidīds. Politikas zinātnē "Tukidīda slazds" ir amerikāņu politologa Greiema Elisona (Graham T. Allison) popularizēts jēdziens, kas apraksta novērotu tendenci uz karu, kad jauns aktors izaicina globālu vai reģionālu hegemonu.
Ķīna pati savu uzplaukumu ilgstoši sauca par "mierpilnu" un vairāk uztraucās par to, kā neatkārtot PSRS likteni, nevis mainīt pasaules kārtību, taču nu jau kādu laiku tās mērķis ir kļūt par superlielvaru un noteikumu radītāju, nevis sekotāju.
Ķīna auga lēni, bet pamatīgi. Kamēr Rietumos ticēja un cerēja, ka Ķīna iekļausies esošajā pasaules kārtībā, kuru lielā mērā uzbūvēja ASV pēc Otrā pasaules kara, un nekļūs par revizionistisku varu, Ķīna audzēja ne tikai savu ekonomiku un bruņotos spēkus, bet arī ekonomisko un tātad arī politisko ietekmi pasaulē.
Caur dažādiem zīda ceļiem un infrastruktūras projektiem Āzijā, Āfrikā un citur Ķīna ir radījusi sev pozitīvu tēlu reģionos, par kuriem pārāk ilgi bija aizmirsusi Vašingtona un arī Brisele. Ne tik sen arī Latvija cerēja uz Ķīnas investīcijām, svinīgi sagaidot pirmo kravas vilcienu no Ķīnas.
Pekinas investīcijas Latvijā neieplūda, bet citas valstis uz savas ādas izbauda tā dēvēto "parādu slazda diplomātiju".
Ķīna iegulda milzu naudu dažādos kritiskās infrastruktūras projektos mazāk attīstītās valstīs, un, ja tās nevar atdot parādu, Ķīna pārņem šo kritisko infrastruktūru.
Daudzas valstis kļuvušas atkarīgas no Pekinas, to parādam Ķīnai pārsniedzot pat 20% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP).
ASV kopā ar G7 partneriem 2021. gada vidū paziņoja, ka piedāvās alternatīvu Ķīnas Zīda joslas un ceļa iniciatīvai – "Būvēsim no jauna labāk", tomēr gadu pēc ambiciozā pieteikuma ieguldījumi sasniedza vien sešus miljonus dolāru.
Ķīna cīņu par cilvēku sirdīm un prātiem Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā sāka jau sen, un pagaidām Rietumi šajā kaujā zaudē.
Alianses par kopīgām vērtībām [un pret Ķīnu]
Šim sāncensības laikam raksturīgas arī alianses. Marta izskaņā ASV prezidents Džo Baidens uzņēma otro Samitu demokrātijai, kur kopā ar līdzīgi domājošām valstīm no visiem kontinentiem, tai skaitā mūsu Baltijas kaimiņu augstākajām amatpersonām, deklarēja savu apņēmību turpināt demokrātijas un uz noteikumiem balstītas pasaules kārtības stiprināšanu, sargāt nākamās paaudzes no kara šausmām un stāties pretī autoritārisma tendencēm pasaulē.
Pēdējais, protams, attiecas uz Krieviju, Irānu, Venecuēlu un amerikāņu izpratnē vairāk par visu – uz Ķīnu.
Ja pirms gada Krievija nebūtu sākusi pilna apmēra uzbrukumu Ukrainai, ASV galvenais ārpolitikas un drošības fokuss būtu pārcēlies no Atlantijas uz Kluso okeānu.
Ķīnas arvien pieaugošā ietekme reģionā un ārpus tā īpaši satrauc ASV sabiedrotos Āzijā un Okeānijā. Pagājušajā mēnesī ne tikai vārdos tika atbalstīta demokrātija un tās centieni pasaulē, bet arī praktiski uzzinājām, ko nozīmēs 2021. gadā panāktā AUKUS (angliski – Australia, United Kingdom, United States) vienošanās.
Austrālija kļūs par tikai septīto valsti pasaulē, kas savā flotē izmantos kodolzemūdenes, bet jaunā trīs valstu (ASV, Austrālijas un Lielbritānijas) alianse tiek uzskatīta par vienu no lielākajām drošības aliansēm kopš Otrā pasaules kara.
Japāna pārskata savu drošības stratēģiju
Ne mazāk nozīmīgas ir izmaiņas Japānas drošības stratēģijā. Pēc sagrāves Otrajā pasaules karā Japāna savus bruņotos spēkus veidojusi kā pašaizsardzības spēkus, bet Krievijas iebrukums Ukrainā, Ķīnas arvien augošā un modernizētā armija, kā arī draudi no Ziemeļkorejas ir mainījuši Tokijas skatījumu uz savas valsts aizsardzību.
Japāna pagājušā gada nogalē publicēja jaunu drošības stratēģiju, kas nosaka apņemšanos dubultot Tokijas ieguldījumus aizsardzībā, kā arī strādāt ne tikai pie pašaizsardzības, bet arī pie vēl nesen par neiespējamu uzskatītu iespēju – pretuzbrukuma spējām.
Savukārt šī gada sākumā Japāna un ASV paziņoja par plāniem stiprināt abu valstu militāro sadarbību. Lai arī publiski kā ASV, tā Austrālija un citas valstis nerunā par pretdarbību konkrēti pret Ķīnu, ir grūti tās visas neredzēt kā anti-Ķīnas alianses.
ASV un Ķīnas arvien agresīvākā sāncensība liek ne tikai veidot jaunas vai atjaunot vecas alianses, bet arī nostāda sarežģītā situācijā tās reģiona valstis, kuras nevēlas tikt ierautas potenciālā ASV un Ķīnas konfliktā.
Pēc bijušās ASV Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā pagājušā gada augustā un tai sekojošajām Ķīnas militārajām mācībām pie Taivānas krastiem Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija (ASEAN) izplatīja paziņojumu, kuru politikas apskatnieki vēlāk tulkoja kā bailes tikt ierautām plašākā konfliktā reģionā starp abām lielvarām, kā arī ilgtermiņā nevēlēšanos palīdzēt ASV ģeopolitiskajām ambīcijām reģionā.
Ķīna audzē savas kara flotes spēku
ASV dominance militārajā jomā šobrīd nav apšaubāma, bet 2015. gadā Ķīnas līderis Sji izvirzīja mērķi Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijai līdz 2049. gadam (komunistiskās Ķīnas dibināšanas simtgadei) kļūt par pasaules klases bruņotajiem spēkiem.
Ķīnas militārais budžets jau ilgu laiku aug strauji. Šogad Pekina paziņoja, ka tas pieaugs par 7,4%, tomēr eksperti norāda, ka Ķīnas militārais budžets ir necaurspīdīgs un reālie ieguldījumi bruņotajos spēkos ir 1,1 līdz pat 2 reizes lielāki, nekā oficiāli vēstīts.
Ķīnas militāro attīstību labi demonstrē Ķīnas jūras flote. Šī gadsimta sākumā tajā bija tikai 35 kuģi, bet šobrīd ir vismaz 350.
Tā ir lielākā flote pasaulē un turpina pieaugt ik gadu. Jūras spēki ir īpaši svarīgi, ja domājam par iespējamu konfliktu starp abām lielvarām, tomēr, kad salīdzinām ASV un Ķīnas militārās spējas, der atcerēties, ka lielāks ne vienmēr ir labāks.
Lai arī Ķīnas flotes izmērs turpinās pieaugt, kvalitātes ziņā tā netiek līdzi ASV, sevišķi zemūdeņu jomā. Ne velti Pekinu satrauca AUKUS vienošanās.
ASV militāristi uzskata, ka zemūdeņu tehnoloģiju ziņā amerikāņi ķīniešus apsteidz par veselu paaudzi un modernās amerikāņu kodolzemūdenes ķīniešiem būtu grūti noķert ne tikai tehnoloģiski, bet arī fiziski atklātos ūdeņos.
Ne mazāk būtisks ir pieredzes jautājums – Ķīnas bruņotajiem spēkiem trūkst kaujas operāciju pieredzes gan uz sauszemes, gan jūrā.
Tiesa, tas gan nenozīmē, ka tie nerada reālus draudus blakus esošajai Taivānai, jo ASV spēkiem būtu nepieciešams ilgāks laiks, lai atsteigtos palīgā, pieņemot, ka ASV prezidents un Kongress lemj par labu militārai palīdzībai.
Vai karstais karš ir neizbēgams?
Alianses, sacensība ekonomikā, maigajā varā un militārajās spējās nav nekas jauns un nebijis. Četrdesmit četrus gadus ASV izdevās izvairīties no tieša karstā kara ar savu Aukstā kara laika galveno sāncensi PSRS.
Tas, ko šodien redzam attiecībās starp ASV un Ķīnu – gan sāncensībā, gan Aukstā kara stila retorikā –, daudziem liek teikt, ka jau šodien dzīvojam jauna Aukstā kara apstākļos.
Reālākais punkts, kur šis konflikts varētu uzkarst, ir Taivāna. Jau šobrīd Ķīna savus bruņotos spēkus pamatā gatavo tieši bruņotam konfliktam starp Pekinu un Vašingtonu Taivānā.
Ja pētnieku secinājumi par Ķīnas militārajiem uzbrukumiem kopš valsts dibināšanas skan – "Ķīna uzbrūk tad, kad jūt tās ienaidniekus tuvojamies, nevis tad, kad tā jūtas pārliecināta par savu nākotni" – tad pēdējā laika ASV un Klusā okeāna reģiona demokrātiju ciešā sadarbība liek domāt, ka Ķīnas uzbrukums Taivānai ir teju nenovēršams, jo nomierināt situāciju vienmēr ir daudz sarežģītāk, nekā to saasināt.
