16 Rietumu mīti par Krieviju, kuri kaitē pašiem Rietumiem

Domnīcas portālā publicētajā ziņojumā tiek analizēti 16 visizplatītākie mīti un maldi, kuru ietekmē rietumvalstīs veidojas pašreizējie priekšstati par Krieviju.

Daļa šo mītu radušies tāpēc, ka politiķi un analītiķi, kas uzauguši demokrātiskās sistēmās, vērtē Krieviju pēc Rietumu mērauklas. Daudzi maldi skaidrojami ar nepietiekamām zināšanām un izpratni par Krievijas realitāti. Citi iesakņojušies, jo Kremlis gādā, lai tie tiktu kultivēti.

Daudzi no šiem mītiem Rietumos rod labvēlīgu auditoriju, kura ne pārāk vēlas orientēties Krievijas vēsturē un tajā, kā pašreizējie šīs valsts līderi nosaka nacionālās intereses. Uzticība šiem priekšstatiem var kļūt par ērtu attaisnojumu bezdarbībai vai konformismam, ko izraisījušas bailes vai diskomforts no domas par Krieviju kā stratēģisko pretinieku. Tā vai citādi, taču šiem mītiem ir kaitīga ietekme uz Rietumu politiku, kropļojot to tā, lai tās rezultāti būtu vēlami tikai Kremlim.

"Mūsu analīzes pamatā ir centrālais arguments – pretēji daudzu eiroatlantisko politiķu mēģinājumiem uzdot vēlamo par esošo, iespējas, ka Krievija pārredzamā nākotnē kļūs par konstruktīvāku partneri, ir ļoti mazas. Labvēlīgie mēģinājumi noregulēt attiecības ar Kremli droši vien cietīs neveiksmi, jo Krievijas stratēģiskie mērķi, vērtības un priekšstati par starpvalstu attiecībām nemainīgi atšķiras no tā, kādi tie ir Rietumos," norāda "Chatham House" ziņojuma autori.

1. mīts. Krievija un Rietumi ir vienādi "slikti"

Apgalvot, ka Krievija savā ārpolitikā vienkārši izturas tāpat kā citas lielvalstis, nozīmē pievērt acis uz Kremlim raksturīgo pieeju attiecībās ar kaimiņiem, atsakoties uzklausīt iebildumus un izmantojot spēku, kā arī neievērojot starptautiskās tiesības un normas.

Šis izplatītais viedoklis ignorē būtiskas atšķirības rietumvalstu un Krievijas politikā un tās īstenošanā. "Rietumi" – tā ir kopiena, kuru apvieno kopīgas intereses un vērtības; NATO un ES paplašināšanu noteica pieprasījums. Savukārt Krievija "ciešas kaimiņattiecības" citām valstīm cenšas uzspiest neatkarīgi no to piekrišanas un uzskata, ka tai pienākas "privileģēto interešu sfēra".

Neviennozīmīgi vērtētās rietumvalstu militārās intervences nedrīkst salīdzināt ar Krievijas iebrukumiem Gruzijas vai Ukrainas teritorijā, pirms kuriem bija diplomātijas trūkums un līgumu pārkāpšana. Lai gan Rietumu ārpolitikas īstenošanai, iespējams, arī ir nepieciešama lielāka caurskatāmība, ne par kādu vienlīdzības zīmi starp Krievijas un Rietumu ārpolitiku nevar runāt.

2.mīts. Krievija un Rietumi vēlas vienu un to pašu

Rietumu politika attiecībā pret Krieviju būs lemta neveiksmei, ja tā balstās uz priekšstatu par to, ka Krievijas un Rietumu interesēm zināmā mērā jāsakrīt vai tām vismaz jābūt saskares punktiem. Krievijas ārpolitika savā būtībā ir vērsta uz savstarpējo cīņu, nevis sadarbību.

Gan stratēģiskajā plānā, gan konkrētos jautājumos Maskavas mērķi un tās fundamentālie priekšstati par attiecībām starp valstīm nav savienojami ar to, ko rietumvalstis un to sabiedrības uzskata par pieņemamu. Šī fakta atzīšana un ilgtermiņa attiecību ar Maskavu koriģēšana, ņemot vērā šo realitāti, ir būtiski svarīgi nosacījumi, lai tiktu galā ar konfliktiem un pretrunām ar Kremli.

3. mīts. Maskavai tika apsolīts, ka NATO nepaplašināsies

1990. gadā, kad Mihails Gorbačovs piekrita tam, ka bijusī Vācijas Demokrātiskā Republika tiek iekļauta NATO, viņš nelūdza un nesaņēma nekādas oficiālas garantijas tam, ka Rietumu militārā bloka paplašināšanās aprobežosies ar apvienoto Vāciju. Krievijas un NATO pamataktā par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību, kas tika parakstīts 1997. gadā, tiek atzītas visu valstu tiesības izvēlēties veidu, kā garantēt savu drošību, un jaunie Krievijas līderi neapstrīdēja šo principu. Tomēr šodien Krievijā tiek kultivēti apgalvojumi par Rietumu nodevību – Maskava vienkārši kropļo vēsturi, lai uzturētu pretrietumniecisku noskaņojumu valstī.

4. mīts. Krievija nekonfliktē ar Rietumiem

Iespējams, daži Rietumu politiskie līderi šo faktu atzīst nelabprāt, taču Krievijas dabiskais stāvoklis ir konfrontācija ar Rietumiem, izmantojot nestandarta naidīgas darbības. Kremlis cenšas kaitēt Rietumu interesēm, izmantojot pārbaudītus instrumentus – iejaukšanos vēlēšanās, valsts sankcionētas slepkavības un informācijas karu. Šo darbību netiešais raksturs un to neordinārums daudziem rada iespaidu, ka reāla konflikta nav.

5. mīts. Nepieciešama jauna visas Eiropas drošības arhitektūra, kas iekļauj Krieviju

Krievija apgalvo, ka pašreizējā drošības arhitektūra rada ģeopolitiskas problēmas un tā jānomaina ar visu Eiropu aptverošu sistēmu. Šis priekšlikums ir problemātisks, jo Krievija grib sev lielvalsts privilēģijas, savu kaimiņvalstu suverenitātes ierobežošanu un konsensu jautājumā par to, ka valstis nav jākritizē, ja to iekšpolitika nav savienojama ar demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas vērtībām.

Šis viedoklis ir pretrunā ar Rietumu pamatinteresēm un vērtībām. Tādējādi, pat ja tiks izveidota jauna Eiropas drošības arhitektūra, fundamentālās pretrunas uzskatos traucēs tai normāli funkcionēt.

6. mīts. Rietumiem jāuzlabo attiecības ar Krieviju, pat ja Maskava nepiekāpjas, jo tas ir ļoti svarīgi

Šī mīta pamatā ir priekšstats, ka tādi faktori kā Krievijas ģeopolitiskais svars, abpusējās ekonomiskās intereses un kompensācija par zaudēto Auksto karu padara nepieciešamu "pārstartēšanu", pēc kuras neizbēgami izveidosies pilnībā funkcionālas attiecības ar Maskavu. Rezultātā dažas mazās valstis var kļūt vēl iebiedējamākas un ietekmējamākas, tomēr šī mīta aizstāvji ir gatavi to uzskatīt tikai par blakusefektu un/vai cenu, kas jāmaksā.

Taču tāda shēma vienkārši nedarbosies – daļēji tāpēc, ka Kremlim ir priekšstats par Krieviju kā par cietoksni, kuru apdraud ārējie ienaidnieki (Rietumvalstis), un tas vēl vairāk nostiprina autoritāro režīmu. Rietumu politiķiem jāsaprot, ka tādi priekšstati, kā arī pārliecība par to, ka Krievijai ir tiesības uz komandējošo lomu pasaules notikumos, Kremlī neizzudīs.

7. mīts. Krievijai ir tiesības uz aizsardzības perimetru – savu "privileģēto interešu" sfēru, kurā ietilpst citu valstu teritorijas

Ideja par to, ka Krievijai jābūt tiesībām uz "ekskluzīvu" ietekmes sfēru citās valstīs, īpaši Austrumeiropā un Vidusāzijā, atgādina Aukstā kara nostādnes un ignorē mazo valstu daudzfaktoru motīvus jautājumā par to attiecībām ar Krieviju.

Šī ideja rada kaitējumu ģeopolitiskajai kārtībai un starptautiskajai drošībai, jo slēpti dod Maskavai atļauju īstenot agresiju, aneksiju un pat militāru darbību, kas var radīt nestabilitāti Krievijas kaimiņvalstīs un Eiropā kopumā.

Un lai gan dažas bijušās Padomju Savienības republikas un Austrumeiropas valstis var vēlēties tuvākas attiecības ar Krieviju, neviena no tām negribēs upurēt savu suverenitāti.

8. mīts. Jāiedzen ķīlis starp Krieviju un Ķīnu, lai traucētu tām rīkoties kopā pret Rietumu interesēm

Šī mīta sekas ir pieņēmums, ka Krievija un Ķīna izveidos vienotu stratēģisku veidojumu, kura attīstību "pieļāvuši" nolaidīgie Rietumu politiķi. Tomēr Rietumi nav apvienojuši Krieviju un Ķīnu, un tāpat tie nespēj tās "šķirt". Šīm divām lielvalstīm ir dabīga ideoloģiskā savietojamība, kā arī savstarpēji papildinoša ekonomika un intereses dažādās sfērās, ieskaitot tehnoloģijas, kibersadarbību un aizsardzību.

Šis mīts arī izkropļo Krievijas un Ķīnas attiecību raksturu, "pierakstot" tām tuvināšanos politikā un sazvērnieciskumu, taču ignorējot abu valstu centienus saglabāt pilnīgu autonomiju savu lēmumu pieņemšanā. Tādējādi "autoritārās Maskavas–Pekinas ass" parādīšanās nav gaidāma.

9. mīts. Rietumu un Krievijas attiecības vajag normalizēt, lai stātos pretī Ķīnas ietekmes pieaugumam

Tuvināšanās ar Krieviju, lai stratēģiski pretdarbotos Ķīnai, visdrīzāk notiks ar Kremļa nosacījumiem, kas paredzēs upurēt bijušās Padomju Savienības valstis, kuras ar tādām grūtībām ieguvušas suverenitāti. Atbalstīt šo mītu nozīmē pieņemt, ka Kremlis pats vēlas normalizēt attiecības ar Rietumiem, kā arī aizmirst par to, ka attiecību uzlabošana ar Krieviju maz dos Ķīnas turpmākā ietekmes pieauguma novēršanai. Turklāt alianse ar Kremli slēpti izslēdz arī iespēju izveidot noturīgas attiecības starp Ķīnu un Krieviju ilglaicīgā perspektīvā. Ar šādu pieeju arī tiek nepietiekami novērtēts izaicinājums, kādu Krievija pati par sevi rada starptautiskajai stabilitātei.

10. mīts. Eirāzijas Ekonomiskā savienība ir patiess un nozīmīgs ES partneris

Krievija runā par Eirāzijas Ekonomisko savienību kā par potenciālo Eiropas Savienības (ES)  partneri iespējamajā brīvās tirdzniecības zonā, kas stieptos "no Lisabonas līdz Vladivostokai". Patiesībā Eirāzijas Ekonomiskā savienība ir politisks projekts. Tirdzniecības politika nav atsevišķs nepolitizēts Krievijas ārpolitikas virziens, tā ir tai pakļauta. Šādas ekonomiskās diplomātijas instrumentālas izmantošanas un dziļas politizācijas dēļ Eirāzijas Ekonomiskā savienība funkcionāli nav spējusi darboties kā integrējoša institūcija Eirāzijā, un viens no būtiskajiem iemesliem ir tāds, ka Krievija nav ieinteresēta visaptverošā tirdzniecības liberalizācijā ne Eirāzijas Ekonomiskās savienības iekšienē, ne arī hipotētiskajā brīvās tirdzniecības zonā ar ES.

11. mīts. Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas tautas vienmēr bijušas viena nācija

Kremlis kropļo šī reģiona vēsturi, lai leģitimizētu priekšstatu, ka Ukraina un Baltkrievija ir daļa no Krievijas "dabiskās" ietekmes sfēras. Ir vēsturiski nepareizi apgalvot, ka Krievija, Ukraina un Baltkrievija savulaik bijušas vienotā nacionālā veidojumā (šīm divām Krievijas kaimiņvalstīm ir politiskās un kultūras saknes Eiropas struktūrās, tādās kā Lietuvas dižkunigaitija).

Krievijai ir pretenzijas uz statusu "pirmā starp līdzīgām" bijušo Padomju Savienības valstu vidū, un ar to Kremlis līdz šai dienai pamato iejaukšanos kaimiņvalstu iekšējās lietās. Ideja par krievu nācijas "trīsvienību" mazina ukraiņu un baltkrievu vēsturisko kultūru unikalitāti. Vēl jo vairāk, apšaubot ukraiņu identitātes autentiskumu un "baltkrieviskuma" dzīvotspēju, Krievijā starptautiskās sabiedrības apziņā cenšas iesakņot stereotipus, kuri apgrūtinātu šo abu valstu integrāciju Eiropā.

12. mīts. Krima vienmēr bijusi krievu

Krima zem Krievijas varas bijusi tikai nelielu daļu savas vēstures. Vēsturiski (līdz 2014. gadam) Krima piederējusi Krievijai tikai 168 gadus, un tas ir mazāk nekā 6% Krievijas valsts dokumentētās vēstures. Kopš Ukraina 1991. gadā ieguva neatkarību, Krimā nebija nevienas lielas separātistu kustības. Ukraiņi, krievi un Krimas tatāri mierīgi dzīvoja līdzās plašas autonomijas apstākļos, ko paredzēja konstitūcija.

Kremlis propagandē izdomājumu par to, ka Krima likumīgi un labprātīgi "atdalījusies" no Ukrainas un "pievienojusies" Krievijai. Maskavas organizētais un 2014. gada 16. martā spiediena apstākļos sarīkotais "referendums" īstenībā bija dūmu aizsegs, lai oficiāli noformētu Krievijas īstenoto pussalas militāro sagrābšanu.

13. mīts. 90. gadu liberālā tirgus reforma Krievijai nav nākusi par labu

Mīta būtība ir tāda, ka 90. gadu liberālā tirgus reforma novedusi pie ilgstoša Krievijas ekonomikas krituma. Liberālās reformas īstenošanas mēģinājums patiešām notika. Un ražošanas apmērs sešos mēnešos strauji saruka, taču otrais nebija pirmā sekas.

Liberālā reforma tādā veidā, kādā tā sākotnēji tika iecerēta, Krievijā tā arī pilnībā un adekvāti netika īstenota. Piemēram, Polijā, kur reforma patiešām tika veikta, ražošanas kritums bija īslaicīgs un mērens. Krievijā politiski vājā vara nespēja panākt ekonomikas stabilizāciju, un tajā pašā laikā citu būtiski svarīgu reformas virzienu – privatizāciju – aptumšoja korupcija.

14. mīts. Sankcijas ir nepareiza metode

Ekonomiskās sankcijas jau demonstrējušas savu praktisko vērtību kā atbilde uz Krievijas nepieņemamo rīcību. Tomēr vajadzīgs laiks, lai to iedarbība parādītos pilnā mērā. Ar sankciju palīdzību tiek demonstratīvi nosodīta Krievijas nepieņemamā uzvedība un tiek apstiprināta kolektīvā uzticība starptautiskās kārtības normām un principiem.

15. mīts. Visa problēma ir Putinā, jo Krievija ir centralizēta autokrātija ar "rokas vadību"

Vladimira Putina Krievija nav viena aktiera teātris. Pretēji izplatītajam viedoklim Krievijā ļoti daudziem un dažādiem subjektiem un organizācijām var būt būtiska loma lēmumu pieņemšanā un politikas īstenošanā. Prezidenta personīgā loma bieži tiek pārspīlēta, ārējie novērotāji neņem vērā vai nepareizi saprot kolektīvo institūciju (piemēram, prezidenta administrācijas vai Drošības padomes) lomu, pārvērtē pārvaldes kompetenci un disciplīnu (piemēram, prezidenta dekrēti bieži netiek izpildīti) vai ignorē ierēdņu savtīgo rīcību.

Lai gan Putinam ir iespēja iejaukties jebkura veida lēmumu pieņemšanā, tas nenozīmē, ka viņš to vienmēr dara vai grib to darīt. Lai saprastu, kā īstenībā darbojas valsts pārvalde Krievijā, jāņem vērā, cik spēcīga un sarežģīta ir Krievijas birokrātija, kuras nozīme tikai pieaugs.

16. mīts. Tas, kurš nāks pēc Putina, noteikti būs labāks par Putinu

Šis mīts atkal liecina, ka cerība uzvarējusi pieredzi un analīzi. Krievijā ir strukturālas problēmas, kurām ir plašāks raksturs par grūtībām, kas saistītas ar Putina valdīšanu. Tāpēc iespējamība, ka Krievijā "pēc Putina" tiks izveidota dzīvotspējīga demokrātiska politiskā sistēma, tagad ir mazāka nekā 90. gados. Valstij būs vajadzīga jauna elite – profesionāli ierēdņi un politiķi, lai varētu nodrošināt kontrolējamu un efektīvu pārvaldi.

Tomēr apstākļu, lai to sasniegtu, pašreizējā Krievijā nav, un vajadzēs daudz laika, lai no nulles izveidotu jaunu eliti. Tā ir būtiska atšķirība no Mihaila Gorbačova pārbūves laika Krievijas, kad jaunā politiskā elite, kas pati pieprasīja pārmaiņas, izauga vecās sistēmas iekšienē. Neatkarīgi no tā, kurš galu galā nomainīs Putinu, neapšaubāmi ir tas, ka Krievijas politiskā kultūra arī turpmāk pretosies konstruktīvāku attiecību ar Rietumiem attīstīšanai.