ĪSUMĀ:
- Sadursmes starp Azerbaidžānu un Armēniju nav rimušas vairāk nekā 30 gadus.
- Kalnu Karabahas teritorijā ir izvietoti Krievijas miera uzturēšanas spēki.
- Konflikta risināšanā mēģina iesaistīties arī Eiropas Savienība, Irāna un Turcija.
- Krievijas sāktais karš Ukrainā ir mazinājis tās ietekmi Dienvidkaukāza reģionā.
- Pašlaik grūti cerēt uz konflikta atrisināšanu diplomātiskā ceļā.
Kalnu Karabahas konflikta vēsture
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahas teritoriju prasījis vairākus desmitus tūkstošus dzīvību. Kalnu Karabaha (armēņu valodā – Arcaha) starptautiskā likuma acīs atzīta par Azerbaidžānas teritoriju.
Padomju Savienība 1923. gadā iekļāva Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu Azerbaidžānas Sociālistiskās republikas sastāvā, neraugoties to uz, ka to apdzīvoja vairāk nekā 90% etnisko armēņu. 1998. gadā izcēlās pirmais Kalnu Karabahas karš, kurā uzvarēja Armēnija.
Tā rezultātā kontroli pār teritoriju pārņēma ar Erevānu sabiedrota, etniska armēņu valdība separātiskā apgabala galvaspilsētā Stepanakertā. Armēnijai šis ieilgušais konflikts ir cīņa par armēņu tautas vienotību, bet Azerbaidžānai – par savas valsts teritoriālo integritāti.
Taču karš Ukrainā ir nozīmīgi ietekmējis konflikta gaitu. Tas mainījis reģionālo varas centru ietekmi reģionā.
Sadursmes starp karojošajām pusēm konvencionālā vai asimetriskā veidā nav rimušas vairāk nekā 30 gadus. Tāpēc nav izslēdzams, ka 2023. gadā arī šajā Eiropas pierobežā izcelsies atkārtotas militāras sadursmes.
Otrais Kalnu Karabahas karš
1994. gadā Krievija panāca konflikta iesaldēšanu.Tai izdevās rast risinājumu ārpus Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) izveidotās Minskas grupas, kuras sastāvā bija arī Francija un ASV. Ar Krievijas palīdzību tika noslēgts Biškekas protokols, kura saturs no iesaistītajām pusēm prasīja vien uguns pārtraukšanu un solījumu konfliktu risināt miermīlīgā ceļā. Risinājumi par strīdu teritorijas piederību netika piedāvāti.
Nesniedzot risinājumu nozīmīgākajai problēmai, protokola priekšnoteikumi tika pārkāpti. Jau 2016. gadā, kad starp Armēniju un Azerbaidžānu izcēlās Aprīļa karš, kas ilga četras dienas.
2020. gadā resursiem bagātā Azerbaidžāna uzsāka otro Kalnu Karabahas karu. Šis karš parādīja, ka spēka līdzsvars noslējies par labu Azerbaidžānai, kura izmantojusi no naftas eksporta iegūtos līdzekļus, lai stiprinātu savus militāros spēkus. Sākotnēji konflikta risināšanā iesaistījās ANO un ASV, taču nedz Armēnija, nedz Azerbaidžāna nevēlējās risināt konfliktu pie sarunu galda. Pamieru atkal izdevās panākt Krievijai.
Miera līguma rezultātā Azerbaidžāna atguva lielāko daļu teritorijas, ko tā bija zaudējusi Pirmajā Kalnu Karabahas karā, kā arī lielāko daļu Kalnu Karabahas teritorijas. Līgums paredzēja arī netraucētu Azerbaidžānas pieeju Nahčivanai – eksklāvam, kurš no Azerbaidžānas atdalīts ar Armēnijas teritoriju.
Šī pieeja bija jānodrošina Zangezuras koridoram, kas stiepjas gandrīz visā Armēnijas–Irānas robežas garumā. Koridora atvēršanu Armēnija joprojām nav nodrošinājusi.
Kalnu Karabahas teritorijā tika izvietoti Krievijas miera uzturēšanas spēki ar mandātu turpmākos piecus gadus uzraudzīt artēriju, kas savienoja Armēniju ar Kalnu Karabahu – Lačinas koridoru. Tas nodrošinājis, ka Kalnu Karabaha visu šo laiku funkcionējusi kā no Azerbaidžānas neatkarīga, neatzīta republika.
Šo sešus kilometrus garo zemes strēli kopš 2022. gada decembra aizbarikādējuši ar Azerbaidžānu saistīti ekoaktīvisti.
Situācijā sašūpojās jau pagājušā gada septembrī, kad uz abu valstu robežas visā tās garumā izcēlās krīze. Azerbaidžāna okupēja ap 140 kvadrātkilometru Armēnijas teritorijas, parādot, ka tās militārās ambīcijas sniedzas tālāk par Kalnu Karabahas robežām.
Varas vakuumu aizpilda jauni spēlētāji
Trauslais līdzsvars starp Armēniju un Azerbaidžānu saļodzījies zem starptautisko konfliktu svara. Īpaši nozīmīgu lomu spēlē Krievija, Irāna un Turcija. Pēdējā gada laikā redzamāka kļuvusi arī Eiropas Savienība, lai arī tās iespējas ierobežo ģeogrāfiskais attālums no Dienvidkaukāza reģiona.
Krievija ilgstoši dominējusi reģionā kā nozīmīgākais spēlētājs. Kopš Padomju Savienības sabrukšanas tā nodrošinājusi trauslu līdzsvaru starp karojošajām pusēm. Krievija kalpojusi par nozīmīgāko militāro resursu piegādātāju Armēnijai – par spīti EDSO aicinājumam dalībvalstīm piemērot labprātīgu embargo ieroču piegādei Armēnijas un Azerbaidžānas spēkiem, kas iesaistīti konfliktā Kalnu Karabahā. Tomēr Krievijas pozīcija nav bijusi viennozīmīga.
Laika posmā no 2011. līdz 2020. gadam Krievija ir bijis lielākais ieroču piegādātājs arī Azerbaidžānai.
Neatrisinātais konflikts ir Krievijas spēcīgākais ārpolitiskais instruments reģionā. Ar tā palīdzību Krievija var panākt reģiona valstu ārpolitiku, kas tai ir labvēlīga; tam par piemēru kalpo tādi precedenti kā Armēnijas 2014. gada lēmums atteikties no ES Asociācijas līguma parakstīšanas, tā vietā iestājoties Krievijas Muitas Savienībā.
Tomēr šobrīd Krievija ir pievērsusi visu uzmanību kara turpināšanai Ukrainā. Neveiksmes frontē samazinājušas Krievijas ietekmes ticamību un aktivitāti arī Dienvidkaukāzā. 2020. gadā Armēnija aicināja Krievijas vadīto Kolektīvās drošības līguma organizāciju (Krievijas veidots analogs NATO) iesaistīties konflikta risināšanā.
No šīs lomas organizācija atteicās, kārtējo reizi atgādinot par savu nespēju piepildīt savas izveidošanas vienošanās noteikumus. Pagājušajā gada decembrī Erevāna izteikusi raizes par Krievijas miera uzturētāju rīcībspēju, ņemot vērā Lačinas koridora ieilgušo blokādi.
Savukārt šī gada janvārī Maskava nosodījusi Erevānu par Armēnijas–Azerbaidžānas miera sarunu sabotāžu. Šī dinamika norāda, ka Armēnijas un Krievijas savstarpējās attiecības sasniegušas kritisku punktu.
Irāna cer izmantot situāciju savā labā
Arī sarptautiski izolētā Irāna ir ieinteresēta sev labvēlīgos reģiona attīstības scenārijos. Tās ziemeļos dzīvo ap 20 miljonu etnisko azerbaidžāņu, kuri regulāri kļūst par instrumentu Baku rokās, lai atgādinātu par teritoriālajām ambīcijām savā pierobežā.
Zangezuras koridors atrodas uz Armēnijas–Irānas robežas. Situācija, kurā tas ir slēgts, Irānai ir izdevīga. Tādejādi Teherānai izdodas ierobežot Azerbaidžānas un Turcijas ietekmi reģionā.
Kamēr Azerbaidžāna nevar sasniegt Nahčivanu, Irānas transporta ceļi ir vienīgie, pa kuriem Turcija un arī Azerbaidžāna var sasniegt Centrālāziju. Jāpiemin, ka Zangezuras koridora atvēršana ir neizdevīga arī Irānas un Armēnijas attiecībām. Nedraudzīgu valstu ieskauta, Armēnija vēlas saglabāt brīvu piekļuvi Irānai.
Arī ārpusreģionālie konflikti ir nozīmīgi sarežģīto attiecību tīklu vērpšanā. Piemēram, Irānas zvērinātās ienaidnieces Izraēlas aktīvā iesaiste konfliktā Dienvidkaukāzā, piegādājot militāro ekipējumu Azerbaidžānai, raisa nopietnas bažas Teherānas acīs. Jāmin arī Krievijas un Irānas satuvināšanās Ukrainas konflikta kontekstā. Armēnija no šīs jaunās partnerības tikai ieguvusi.
Varas vakuumu reģionā centusies izmantot arī Eiropas Savienība. 2022. gadā tā iesaistījās konflikta risināšanā kā mediators.
ES pārraudzībā konfliktā iesaistītās puses tikās, tika panākta militāro sadursmju pārtraukšana. Par spēcīgu signālu ES gatavībai iesaistīties Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta risināšanā kļuva augsta līmeņa sanāksme 2022. gada oktobrī Prāgā. Četrpusējās sarunas starp Eiropadomes priekšsēdētāju Šarlu Mišelu, Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu un Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu norāda, ka raizes par militāra konflikta izcelšanos reģionā ir pavisam reālas.
2023. gada sākumā Armēnijā darbu sākusi arī ES misija, kuras mandātā ietilpst drošības situācijas novērošana. Šobrīd šīs sarunas tikai īslaicīgi apturējušas asinsizliešanu abu pušu starpā, nepanākot konkrētus risinājumus.
Ģeopolitiskās situācijas maiņa Dienvidkaukāzā
Ar Lačinas blokādes palīdzību Azerbaidžāna cer panākt Kalnu Karabahas varasiestāžu piekāpšanos, kā arī Zangezuras koridora, kas ļautu savienot Azerbaidžānas teritoriju ar Nahčivanu, atvēršanu. Visbeidzot Azerbaidžāna cer, ka Krievijas miera uzturētāji pametīs Armēnijas teritoriju. Tad Baku rokās būtu visi instrumenti, lai panāktu savu interešu piepildīšanu. Tomēr šo situācijas nepieļaus Armēnija, kas vēlas atgūt kontroli pār visām teritorijām, kuras tā kontrolēja līdz Otrajam Karabahas karam. Baku un Erevānas ambīcijas nav atdalāmas arī no reģionālo varas centriem.
Tā kā karš Ukrainā ir ieildzis, neizbēgama ir arī ģeopolitiskās situācijas maiņa Dienvidkaukāzā. Pirmkārt, turpināsies Krievijas un Irānas satuvināšanās. Ņemot vērā abu izolāciju no starptautiskās skatuves, valstis plānojušas attīstīt arī tirdzniecības saites ziemeļu–dienvidu tirdzniecības koridora ietvaros.
Šis projekts tikai iegūtu no Irānas atslēgas lomas tirdzniecībai reģionā gadījumā, ja Zangezuras koridors tā arī netiek atvērts. 2022. gada decembrī Irāna uzsākusi ieroču eksportu uz Armēniju. Tomēr par nozīmīgāko mainīgo kalpos tieši Krievijas spēja mobilizēt spēkus Dienvidkaukāza kontrolei. Bez Krievijas miera uzturētāju aktīvas iesaistīšanās pamiera nodrošināšanā Azerbaidžānas spēka izpausmes apturēt būs grūti.
Iespējami vairāki notikumu attīstības scenāriji
Gadījumā, ja starptautiskajai sabiedrībai izdodas īstenot pastiprinātas sankcijas pret Irānu, pilnībā apturot tās ieroču piegādes Armēnijai un Krievijai, iespēja pavērtos Azerbaidžānai ar sabiedrotās Turcijas palīdzību.
Armēnija būtu spiesta pieņemt Azerbaidžānas prasības un atvērt Zangezuras koridoru, baidoties zaudēt kontroli pār atlikušo Kalnu Karabahas teritoriju un tajā dzīvojošo armēņu likteni.
Zangezuras koridora atvēršana padarītu Turciju par starptautiska līmeņa enerģētikas mezglu, jo tā no Kaspijas jūras un Centrālāzijas varētu nogādāt dabasgāzi Eiropā. Turklāt Krievijas ietekmes samazināšanās reģionā nāk par labu gan ES, gan ASV ambīcijām reģionā.
Pastāv arī trešais – diplomātisku sarunu ceļš. Armēnija un Azerbaidžāna kopš Lačinas koridora blokādes uzsākušas piesardzīgas sarunas par miera noslēgšanu un attiecību atjaunošanu. Diplomātiskā ceļa iešana nozīmētu arī starptautiska miera uzturēšanas mehānisma izvietošanu. Tomēr abas puses no veiksmīgas sarunu uzsākšanas attur nozīmīgs elements.
Azerbaidžāna uzskata Kalnu Karabahu par nedalāmu savas teritorijas sastāvdaļu un tāpēc atsakās to iekļaut miera sarunās kā apspriežamu punktu. Šādai pozīcijai nepiekrīt Armēnija.
Erevānā par īpaši nozīmīgu tiek uzskatīta arī Kalnu Karabahas galvaspilsētā Stepanakertā izvietoto etnisko armēņu varasiestāžu iekļaušana sarunās, lai nodrošinātu armēņu drošību un nākotni konflikta reģionā.
Nenoliedzami, ka situācija Dienvidkaukāzā ir visnotaļ saspīlēta. Taču Krievijas neizbēgamā sakāve Ukrainā liecina, ka reģionu pārņēmis pārmaiņu vējš.
