Kādēļ policija, kaimiņi un lielākā sporta skola Daugavpilī gadiem ilgi neredzēja, ka uzdarbojas pedofils? Un kāpēc bija vajadzīga kāda anonīma lasītāja vēstule žurnālistiem, lai viņu apturētu? To pētīja Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" redaktore un žurnāliste Sanita Jemberga.
- Redzot materiālus žurnālistiem anonīmi atsūtītajā datu nesējā, uzreiz ierosina kriminālprocesu.
- Par interneta "troļļa" sodāmību par bērna izvarošanu zināja kāds no foruma lietotājiem.
- Par viņu policija saņēma 2 iesniegumus, bet pierādījumu trūkuma dēļ lietu nesāka.
- Zēnus vīrietis uzrunāja sabiedriskā vietā, ievilināja ar interesantu laika pavadīšanu.
- Kāda mamma nojauš nelabu, laikus vēršas policijā. Zēns saka – viņš tikai spēlējās ar mani.
- Pēc apcietināšanas vīrietis izdarīja pašnāvību, kamerā viņš bija viens.
- Policija: Nav pierādījumu pornogrāfijas izplatīšanai.
Atmiņas karte un uzreiz ierosināts kriminālprocess
Pagājušā gada vēlā rudenī Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" redakcijas pastkastītē bija iemesta aploksne. Tajā bija apsveikuma kartīte ar uzrakstu "Īpaši tev", kurai bija pielīmēta atmiņas karte. Līdzās blāviem burtiem angliski bija uzvilkti vārdi "Glābiet bērnus".
Atmiņas kartē bija aptuveni simt faili ar fotogrāfijām, video, kā arī viens dokuments. Pirmās fotogrāfijas bija datētas ar 2014. gadu, pēdējās – ar 2019. gadu. Bildēs bija vairāki aptuveni 10–14 gadus veci puikas. Viņi bija apakšbiksēs ar paplestām kājām, blakus ēdiena šķīvim, iegrimuši spēlītēs telefonos vai datorā.
Jo tālāk skatījos, jo fotogrāfijas kļuva arvien kailākas un pornogrāfiskākas. Vairākās bildēs bija redzams arī pieaudzis vīrietis.
Dokumentā, kas bija pievienots foto un video materiālam, bija uzrakstītas tikai dažas rindas. Tajās bija minēts uzvārds, nepilnīga adrese, lūgums neizpaust informācijas avotu un piezīme, ka vīrietis ar to nodarbojas vismaz no 2012. gada un turpina to vēl joprojām.
Mans pirmais impulss kā žurnālistei vienmēr ir izmeklēt un atmaskot pašai. Taču te svarīgākais bija ne tikai atmaskot, bet pēc iespējas ātrāk apturēt šo cilvēku.
Es piezvanīju man vienīgajam zināmajam cilvēkam, kurš varētu zināt, kā labāk rīkoties – policijas izmeklētājai Lilijai Latišenko-Burakovai, kura strādā ar smagākajiem seksa un pedofilijas noziegumiem Rīgā un tās apkaimē.
Mēs iepriekš bijām iepazinušās citā lietā – pacientes seksuālā izmantošanā aizdomās apsūdzētā imunologa Jevgeņija Ņikiforenko lietā, ko "Re:Baltica" izmeklēja kopā ar Latvijas Radio. Latišenko-Burakova līdz tam bezcerīgo lietu noveda līdz apsūdzībai, mūsu saskarsme lika domāt, ka viņai var uzticēties.
Lai arī bija darbadienas beigas, saņemot zvanu, izmeklētāja uzreiz aicināja pie sevis.
Kad viņa redzēja atmiņas kartes saturu, tad uzreiz ierosināja kriminālprocesu.
Pēc pāris dienām policijas vadība ir uzdevusi lietu pārsūtīt uz Daugavpili, jo noziegums noticis tur. Es dusmojos un lūdzos izmeklētāju to nedarīt, jo Daugavpils policijas līdzšinējais darbs neradīja uzticību. Latišenko-Burakova lūdza mums dot policijai vēl mēnesi laika un pašām uz Daugavpili vēl nebraukt, lai neizbiedētu aizdomās turamo.
"Cik man bija zināms, kad sazinājos ar kolēģiem no Latgales reģiona, ka aizturēšana nebija plānota uzreiz, jo vajadzēja noskaidrot mazgadīgās personas, mazgadīgos puikas, kas bija redzamas attēlos un videoierakstos, kā arī, cik es saprotu, Latgales reģions izvēlējās taktiku kādu brīdi novērot to iespējamo vainīgo personu," atceras Lilija Latišenko-Burakova.
Viens no novērošanas iemesliem bija fakts, ka nekur nestrādājošais vīrietis braukāja ar visai jaunu automašīnu. Tas radīja aizdomas, ka viņš bērnu pornogrāfiju varētu ne tikai izgatavot, bet arī tirgot.
Viņš nosauca sevi "Paša"
Kamēr policija strādāja uz vietas, tikmēr es meklēju ziņas par šo vīrieti internetā. Izrādījās, ka daugavpiliešiem viņš nav svešs. Pirms daudziem gadiem pilsētas forumos vīrietis bijis aktīvs trollis ar segvārdu "Pasha".
Par "Pashu" bija dzirdējis arī kāds tobrīd Daugavpilī aktīvs uzņēmējs un ar politiku saistīts cilvēks – Andris (vārds mainīts).
"Pietiekami daudz bija man publikāciju, un publikācijās, protams, kāds raksta kaut ko savu pēc (tam) komentāros. [..] Bet vieni komentāri īpaši izcēlās, centās īpaši aizskart un tai pašā laikā tāda novirze it kā, ja būtu kaut kas tāds bezpalīdzīgs manā personā, tad viņš izrīkotos īpaši nelabvēlīgi. Tur tādi… to, ko tad varbūt varēja tā rakstīt. Šobrīd, man tā liekas, pat izteikties nevar," atceras Andris.
"Pasha" viņu trollēja tik intensīvi, ka uzņēmējs bija konsultējies ar policiju, vai iespējams trolli saukt pie atbildības.
"Tehnoloģijas tajā laikā nedeva iespēju atšifrēt, kur persona raksta [..] Inspektors neredzēja, pie kā aizķerties, kaut pantu tajā. Varbūt kaut kas ir mainījies, bet nu nebija tā, nebija iedarbības. To varētu nosaukt – kaut kas līdzīgs mobingam," stāsta Andris.
Viņš nolēma trolli atmaskot pats.
"Viens zvans bija - kad man vēl bija tenisa korti – un viens cilvēks gribēja paņemt nomā tos tenisa kortus paspēlēt. Un zināt, laikam mēs kā cilvēki, bieži kontaktējoties ar cilvēkiem, saprotam, ka tas tāds neloģisks zvans – un viņš nosauca sevi "Paša", kā viņš arī bija komentāros, un es sapratu vienkārši, ka tas ir viņš. Un viņam uzzvanīju no nepazīstama numura un pateicu, ka ir kaut kas jānodod, un iefotografēju," stāsta Andris.
Fotogrāfiju Andris nodeva publicēšanai vietējai interneta ziņu vietnei.
No ekrāna man pretī lūkojās seja, kuru biju redzējusi "Re:Baltica" anonīmi atsūtītajā bērnu pornogrāfijas failā.
Un tad es izlasīju ierakstu, ko bija uzrakstījis kāds interneta foruma lietotājs: "Šis cilvēks ir sēdējis par bērna izvarošanu. Kur skatās policija. Tādus komentārus, kā viņš raksta, taču vajadzētu pārbaudīt. Nevar taču zināt, kas tādam galvā darās."
Tas man iesita kā ar āmuru pa pieri. Piezvanīju avotam ar pieeju tiesu spriedumu datu bāzei. "Jā, no 2005. līdz 2010. gadam vīrietis bija ieslodzījumā Daugavpils cietumā par nepilngadīgā seksuālu izmantošanu," apliecināja avots.
Pirmās uz "Re: Baltica" redakciju atsūtītās fotogrāfijas bija datētas četrus gadus vēlāk, bet no zīmītes varēja saprast, ka darbības atsācis vēl agrāk.
Vīrieti sauca Pāvels Kasperovičs.
Garām palaistās izdevības
Ir agrs pavasaris, un kopā ar kolēģi Ingu Spriņģi dodamies uz Daugavpili. Mums ir svarīgi noskaidrot ne tikai to, cik tālu ir pavirzījusies izmeklēšana. Mēs meklējam atbildes, kāpēc Daugavpils policija palaida garām vismaz divas izdevības vīrieti apturēt jau ātrāk – vēl pirms mums atsūtīja fotogrāfijas?
Jo tādas izdevības bija.
2017. gadā Daugavpils policijas dežūrdaļa saņēma zvanu, ka deviņgadīgam puikam uz ielas uzmācies vīrietis. Policija noskaidroja, ka tas ir Pāvels Kasperovičs. Pie ziņojuma par notikušo informācijas sistēmā rēgojas atzīme – "masu informācijas līdzekļiem informāciju nesniegt".
Policija skaidro, ka tā rīkojas, kad vēl nav noskaidrotas visas detaļas vai arī, lai sargātu nepilngadīgo. Taču ziņas par šo notikumu vietējos medijos es neatradu arī vēlāk.
Valsts policijas Dienvidlatgales iecirkņa priekšnieks Daugavpilī Vladislavs Okuņevs apliecina, ka "bija saņemtas ziņas par to, ka nenoskaidrota persona ir komunicējusi ar bērniem".
Vladislavs Okuņevs ir norīkots ar mums runāt par abām vecajām lietām.
"Policija noskaidroja šo personu, nu arī izvērtēja viņa darbību, tātad vai darbības ir kvalificējamas, vai nav kvalificējamas pēc noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm. [..]
Secinājums bija, ka viņa darbības nav kvalificējamas pēc noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm," stāsta Okuņevs.
Divus gadus vēlāk, 2019. gadā, policijā vērsās kāda zēna tēvs. Viņš iesniegumā rakstīja, ka desmit gadus vecais dēls pavada laiku kāda nepazīstama pieauguša vīrieša dzīvoklī un viņš nezina, ko puika tur dara.
Policija ziņas pārbaudīja un atteicās ierosināt kriminālprocesu.
"Viņa darbības arī šoreiz tika vērtētas, un arī šoreiz darbībās nebija saskatāmas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, kas nepieciešamas, lai viņu varētu saukt pie kriminālās atbildības. Lai vai kā mums gribētos, mēs arī esam vecāki saviem bērniem, bet vienalga, mēs esam ierobežoti. Ne ierobežoti – bet mums jādarbojas saskaņā ar likumu," saka Okuņevs.
Viņš detalizētāk neatklāj, ko tieši policija darīja iepriekšējo izmeklēšanu laikā. Taču ir skaidrs, ka bez kriminālprocesa ierosināšanas nav iespējams ne pārmeklēt aizdomās turamā māju, ne arī pārbaudīt telefonu vai datoru.
Tad policistiem atliek vien iespēja parunāties ar abām iesaistītajām pusēm un varbūt noteikt psiholoģisko ekspertīzi par bērna stāvokli.
"Darīja visu iespējamo, lai šādus pierādījumus rastu par iespējamo, teiksim tā, viņa nodomu, bet diemžēl tobrīd šādi pierādījumi netika gūti," saka Okuņevs.
Viņš šo notikumu laikā strādāja pavisam citā policijas nodaļā. Viens no policistiem, kurš bija iesaistīts izmeklēšanā, dienestu ir pametis. Otrs uz "Re:Baltica" mēģinājumu sazināties neatsaucās.
Tāpēc nav skaidras atbildes, vai pirmo divu signālu laikā policija zināja, ka Kasperovičs bija iepriekš sodīts par seksa noziegumu pret mazgadīgo. Tāpat nav zināms, vai pārbaužu laikā šis fakts lika policistiem uz ziņojumiem palūkoties vērīgāk.
Interesanta laika pavadīšana
Policijas datu bāzēs glabājas fails ar pamatinformāciju par katru no mums. Tur ir iekļauts katra iedzīvotāja pases foto, dzīvesvietas adrese, kontaktinformācija, kā arī līdzšinējā saskare ar policiju un iepriekšējā sodāmība, ja tāda ir bijusi.
Pēc "Re:Baltica" rīcībā esošās informācijas Kasperoviča failā atzīmes par sodāmību nebija. Pieredzējuši izmeklētāji stāsta, ka tā mēdzot būt un visai bieži.
Piemēram, sistēmas uzturētājam nav nodota informācija.
Okuņevs, jautāts, vai šobrīd, pārbaudot šo personu datu bāzē, parādās tas, ka viņam ir bijusi iepriekšēja sodāmība, saka, ka teorētiski runājot, tādai bija jābūt.
Bet atvērt failu mūsu klātbūtnē Okuņevs nedrīkstot, jo tādas tiesības ir tikai izmeklētājam.
Viņš vienīgi piebilst: "Es pieļauju, ka jebkura materiāla ietvaros, jebkura kriminālprocesa ietvaros persona tiek pārbaudīta datubāzēs."
Viņš skaidro, ka amatpersonai ir tiesības, izskatot materiālus, pārbaudīt ziņas par konkrēto cilvēku.
"Tostarp par viņai iespējamām iepriekšējām sodāmībām, protams. [..] Bet katrs fakts ir vērtējams atsevišķi. Mēs nevaram, ņemot vērā personas iepriekšējo sodāmību, vērtēt tātad jaunu kādu faktu, tikai balstoties uz to, ka personai jau iepriekš (bijusi) sodāmība," saka Vladislavs Okuņevs.
Mēs lūdzām iespēju intervēt pēdējās lietas izmeklētāju, bet viņa vietā policija deleģēja kolēģi, kura ir vairāk pieredzējusi saziņā ar žurnālistiem – Latgales reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas biroja darbinieci Ingunu Pužuli.
Viņai bija nodotas ziņas, ko viņa drīkst mums atklāt par pašreizējo kriminālprocesu:
- Jūs zināt šajā gadījumā, kā viņus ievilināja?
- Tik smalki man informācijas nav, bet es sapratu, ka tieši interesanta laika pavadīšana.
- Mani vairāk interesē, kur viņš viņus ir uzrunājis.
- Sabiedriskā vietā.
Kopš 2011.gada oktobra ir izveidots mehānisms, lai uzraudzītu no cietuma atbrīvotas personas, - tiesa var noteikt līdz ar cietumsodu arī probācijas uzraudzību. Bet šis cilvēks tika notiesāts un atbrīvots vēl pirms šī regulējuma un nebija probācijas dienesta redzeslokā.
Valsts probācijas dienesta probācijas programmu vadītāja personām, kuras veikušas dzimumnoziegumus Evija Burkovska – Klīniskais pastāstīja, ka pērn probācijas programmā bija kopumā 358 likumpārkāpēji, kas tiesāti par noziegumiem pret dzimumneaizskaramību un tikumību. Viņa atzina, ka dažām personām recidīva riski saglabājas visu mūžu, arī pēc probācijas laika beigām, kas varētu būt saistīts ar personības traucējumiem vai psihiskām saslimšanām.
Komentējot Daugavpils gadījumu, viņa norādīja, ka ir svarīga sabiedrības vērība un iesaistīšanās, uzņēmība ziņot, kad mazākās aizdomas. Par to, ka šoreiz bija ziņojumi, un policija nerīkojās, viņa vien noteica, ka "diemžēl kādā no posmiem tas nebija efektīvs".
Tikai spēlējās ar mani
Sabiedriskā vieta, kuru sarunā pieminēja policijas darbiniece Inguna Pužule, ir Daugavpils bērnu un jaunatnes sporta skola. Tur tolaik zem viena jumta trenējās basketbolisti, volejbolisti, futbolisti, biatlonisti un citi pilsētas jaunie sportisti.
Lielajā ēkā ir arī trenažieru zāle, kuru par maksu var apmeklēt ikviens. To darīja arī Pāvels Kasperovičs.
"Reālā situācija ir tāda, ka policija saņem ziņu, ka bērniem piesienas vīrietis," Inguna Pužule sāk skaidrot to, kā policija reaģē uz ziņām, ja bērnam publiskā vietā kāds piesienas.
Viņa min situāciju no savas dzīves: "Manas meitas klases biedrene toreiz gāja pirmajā klasītē laikam vai otrajā klasītē, un bija informācija, ka parkā piedāvā konfektes vīrietis. Uzreiz momentā vecāki "WhatsApp" grupā informēja, es ieraudzīju to informāciju, piezvanīju mūsu dežūrdaļai, piezvanīju pašvaldības policijai, tika organizētas patrulēšanas parkā, pēc video skatījās un meklēja, kur tā persona varētu būt. Persona viltīga, viņa zina, kur kameras stāv parkā. Tika uzraudzīta šī teritorija, vairāk tādi gadījumi neatkārtojās – vismaz informācija nebija saņemta."
Kasperoviča gadījumā bija divi ziņojumi par sporta skolu.
Bet policija par to nepaziņoja pat skolas vadībai, kas būtu varējusi brīdināt vecākus.
Sazinos ar toreizējo sporta skolas direktoru Imantu Utinānu:
– Mēs izmeklējam vienu gadījumu, kur Daugavpilī pedofils ir uzmācies bērniem, un 2019. gadā viena bērna vecāki uzrakstīja iesniegumu policijai. Un tā vieta, kur viņš tam bērnam bija piesējies, bija sporta skola.
– Ko nozīmē sporta skola – ēkā?
Pirmajā gadījumā Kasperovičs zēnu bija uzrunājis uz ielas pie sporta zāles. Otrajā – jau treniņu zālē.
– Vienīgais, ko es vēlos saprast, ir – tās ir 2019. gada beigas. Vai policija jebkad sazinājās ar jums kā skolas direktoru, lai brīdinātu, ka tāda lieta ir?
– Nē, man ir vispār pirmā dzirdēšana par tādu lietu.
Mēs uzmeklējām incidentā iesaistītā zēna mammu Daugavpilī. "Kur iepazinās – dēls gāja uz treniņiem uz volejbola skolu. Šis vīrietis tur pie viņa pienāca, prasīja, ar ko nodarbojies, kādi tev nākotnes plāni, ko gribi darīt. Lūk, tajos treniņos arī iepazinās, un viņš sāka viņu aicināt ciemos. Cik saprotu, viņš tur bija ne vienu reizi vien," stāsta zēna mamma, kuras ģimene vērsās policijā.
"Tā bija rudens diena, aizgājām visa ģimene – es, vīrs, meitiņa, mazais bērns – pastaigāties. Dēls bija izgājis jau kādu pusotru stundu agrāk. Kad mēs staigājām, zvanīju viņam – nāc pie mums. Un fonā bija tāds klusums… Es viņam prasīju: "Kur esi?" Viņš: "Staigāju ar draugu". Tas viss skanēja tik aizdomīgi. Es prasu: "Kurā vietā?" Viņš saka: "Pie "Rimi"," stāsta sieviete.
Zēnu no tālākā izglāba mammas vērīgums, ka sarunas fona klusums neliecina par atrašanos uz ielas.
"Prasu: "Kurā vietā?" Viņš saka: "Es esmu pie drauga, dzīvoklī". Prasu: "Cik draugam gadu? Tāds kā tu?" Atbild – nē. Prasu tālāk – vecāks? Jā. Prasu, nu, cik – 20? Nē. Saku – kā tētis? Nē. Saku – tu ko, pavisam vecs? Dēls saka – jā! Prasu, ko darāt? Viņš – spēlējam videospēles. Tad teicu – savāc mantas un ārā no turienes, ātri!" atceras sieviete.
Kad zēns pārnāca mājās, viņš sākumā nevēlējās neko atklāt, kamēr mamma nepiedraudēja izsaukt policiju.
"Tad viņš teica – mammīt, es visu pastāstīšu. Viņš ir labs, viņš neko sliktu nedarīja, tikai spēlējās ar mani un pacienāja. Prasīju – vai viņš piesējās, aiztika tevi, vēl kaut ko? Teica, ka nē. Tikai satiekoties apskāvis, un viss. Es viņam prasīju – droši? Viņš teica – jā, viņš man neko sliktu neizdarīja!" stāsta zēna mamma.
Zēna tēvs, noskaidrojis adresi, kurā viņš viesojies, devās uz turieni.
"Pretī iznāca sieviete, viņa māte, sāka klaigāt – ko jūs te atnākuši, tā un šitā. Vīrs prasīja – kādā sakarā tu vispār ved nepilngadīgu bērnu uz savu dzīvokli? Viņa teica – viņi videospēles spēlē, es viņu ar kaut ko tur pacienāju. Nebija kautiņa, nekā tāda. Pēc tam vīrs aizbrauca rakstīt iesniegumu uz policiju, diezgan ilgi bija. Mēs, protams, bijām šokā," atceras zēna māte.
"Uzrakstījām iesniegumu, pēc tam pienāca atteikums, jo nepietiekot pierādījumu. Nu, tā pie mums parasti notiek," viņa secina.
Zēna mātei jautājām, vai aizdomās turētā pedofila māte varēja nezināt, ka pie viņas dēla nāk nepilngadīgi bērni? "Tak viņa tur bija, taisīja pankūciņas un maizītes, vai ko tur," nosaka zēna mamma.
Izvēlējās savu likteni
Kasperoviču dzīvoklis, kurā neprecētais vīrietis dzīvoja kopā ar māti, atrodas vienā no Daugavpils daudzdzīvokļu māju rajoniem, ar skatu uz izglītības iestādi. Uz zvanu un klauvējieniem neviens durvis neatver. Tāpēc nezinām, ko viņa māte saka par notikušo.
Tuviniekiem kriminālprocesā ir tiesības neliecināt pret tuvākajiem. Turklāt likums par neziņošanu neļauj apsūdzēt arī radiniekus, kuri dzīvo vienā miteklī.
Tāpat nevaram atbildēt, vai kaimiņi ar kodu slēgtajā kāpņutelpā varēja nepamanīt, ka uz dzīvokli regulāri nāk mazgadīgi puikas.
Pretējā kaimiņiene durvis atvēra, bet kategoriski atteicās ar mums runāt. Viņa solīja nodot Kasperoviča mātei manis ātri uzskribelētu zīmīti, ka vēlos parunāt par viņas dēlu, un telefona numuru. Telefonzvans tā arī neatskanēja.
Es arī nezinu, ko savai aizstāvībai teiktu pats Pāvels Kasperovičs. Senajos interneta komentāros lietotājs ar segvārdu "Pasha" apgalvoja, ka nevienu nepilngadīgo neesot izvarojis: "Es zinu, ka mana sirdsapziņa ir tīra… Es nekad nevienu neesmu izvarojis... Bet tas, ka mani noskūpstīt metas pat sikspārņi, tikai liecina par manu šarmu."
Lietotājs "Pasha" atbild arī kādam anonīmam komentētājam, kur sevi salīdzina ar režisoru Romānu Polaņski un dziedātāju Maiklu Džeksonu. Arī viņus seksuāli pievilka nepilngadīgie.
Anonīms lietotājs: "Pareizi, ka nopublicēja! Pašam ar viņa pagātni vispār būtu jāsēž klusiņām, nepievēršot uzmanību. Tā ka saņēma pēc nopelniem!"
Interneta lietotājs "Pasha": Kāpēc... Polaņskim arī vajadzētu mutautiņā šņukstēt? Džeksonam?"
Pagājušā gada 12. decembrī policija 1978. gadā dzimušo vīrieti aizturēja.
Viņam inkriminēja seksuālu vardarbību, bērnu pornogrāfijas izgatavošanu un nepilngadīgo iesaistīšanu šajā nodarbē.
Tiesa viņu izmeklēšanas laikā nolēma paturēt apcietinājumā – sākumā uz diviem mēnešiem.
Pēdējā adventes svētdienā man piezvanīja izmeklētāja no Rīgas Lilija Latišenko-Burakova: "Diemžēl man bija piezvanījuši no Latgales reģiona ar sliktu ziņu, ka persona pēc tam, kad viņam bija piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, būdama cietumā, tas ir "Baltais gulbis", bija izvēlējusies savu likteni un pakārās."
Ieslodzījuma vietu pārvaldē apliecināja, ka vīrietis izdarīja pašnāvību nākamajā dienā pēc atvešanas.
Iestādes amatpersona gan atteicās atklāt, kā tas bija iespējams. Kamerā viņš esot bijis viens.
Ik gadu Latvijā pašnāvībā nomirst 5–7 ieslodzītie. Tas nozīmē, ka viņu lietas izbeidz, jo tā nosaka likums.
Datu nesējs
Mēs par notikumu neziņojām ātrāk, jo gaidījām, kad policija tiks skaidrībā ar kratīšanā izņemto datoru, telefonu, kā arī informāciju no citiem datu nesējiem.
Izmeklētājiem bija jāsaprot, vai runa ir par starptautisku pornogrāfijas tirdzniecību.
Tāpat bija jānoskaidro, cik bērnu pedofila darbībās varēja būt iesaistīti, neskaitot jau tos zēnus, kurus redzēju fotoattēlos uz "Re:Baltica" atsūtītajā atmiņas kartē.
"Pašlaik tika identificētas četras personas, par trīs no tām noskaidrots, ka nozieguma izdarīšanas brīdī bija mazgadīgas personas, pret kurām bija vērsti noziegumi, un viņas tika atzītas par īpaši aizsargājamiem cietušajiem," par šajā kriminālprocesā atklāto stāsta Latgales reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas biroja darbiniece Inguna Pužule.
Vienam cilvēkam ir liecinieka statuss.
"Pašlaik nav iegūta tāda informācija, kas liecinātu, ka pornogrāfiska rakstura materiāli būtu izplatīti. Arī nav informācija par to, ka būtu starptautiskā, ja, ka būtu izgājis ārpus Latvijas. Ir pamats uzskatīt, ka tomēr persona materiālus izmantoja savām vajadzībām," saka Inguna Pužule.
Jautāta, kā šie dati, kuri nekur citur nav izgājuši, varēja nonākt datu nesējā, kas tika atsūtīts "Re:Baltica", Inguna Pužule atbild: "Es saprotu, ka šajā gadījumā pie cilvēka mājās apgrozījās vairākas personas. Žēl, ka šis cilvēks nepastāstīja, kā tie dati pie jums nokļuva. Bet paldies viņam, ka viņš paziņoja, jo diez vai tie bērni, kas nonāca mūsu redzeslokā, paši tuvākajā laikā par to būtu stāstījuši!"
Viņa domā, ka bērni klusētu kauna dēļ. "Kļūstot vecākam, vairāk apzinās, kas noticis, vairāk saprot," saka Pužule.
Sākumā mēs nedomājām saukt Pāvelu Kasperoviču vārdā, jo miris cilvēks nevar aizstāvēties.
Taču nolēmām to darīt, kad policija paziņoja, ka pie viņa atrastajos datu nesējos ir redzami vairāk nekā trīs cietušie bērni. Ja vārds nav nosaukts, nevienam nav iespēju atpazīt savu pāridarītāju.
Ne mazāk svarīgi ir arī noskaidrot, cik plašs bija iespējamo upuru tīkls, jo nodarītais bērniem atstāj paliekošas sekas uz visu mūžu. Policija atgādina, ka noziegumu upuriem ir tiesības uz valsts kompensāciju.
Mani pēc šīs lietas neliek mierā divi jautājumi. Vai policija izmantoja visas iespējas, lai pedofilu apturētu ātrāk? Bet vēl vairāk – vai vietējās apkaimes iedzīvotāji neredzēja notiekošo, vai arī – izlikās neredzam, jo viņiem bija vienalga?
