Lai gan viņa iztēlo sevi par tipisku krievu sievieti, kurai pirmajā vietā ir ģimene un Dievs, daudzi uzskata, ka patiesībā Ļvova-Belova ir ambiciozs Kremļa cilvēks, kas pirmām kārtām kalpo valsts interesēm.
Nevainojami ģērbta, blondiem matiem ieskautu glītu, veselīgu seju, viņa vadījusi simtu, ja ne tūkstošu ukraiņu bērnu piespiedu evakuāciju no Austrumukrainas uz Krieviju. Iecelta par prezidenta pilnvaroto bērnu tiesību jautājumos 2021. gadā tikai 37 gadu vecumā, Ļvova-Belova jauno lomu sāka pildīt ar lielu centību, un pēdējā gada laikā pierādījusi savu pilnīgo lojalitāti Putinam saistībā ar viņa karu Ukrainā.
2022. gada jūlijā viņa tika iekļauta Eiropas Savienības (ES) sankciju sarakstā par to, ka vadījusi "nelikumīgo Ukrainas bērnu pārvešanu uz Krieviju un viņu nodošanu adopcijā Krievijas ģimenēm", jo šāda rīcība "pārkāpj Ukrainas bērnu tiesības un Ukrainas likumus", norāda ES. Ļvovai-Belovai sankcijas noteikušas arī ASV, Austrālija, Kanāda, Lielbritānija un Šveice.
Savukārt Krievijas valsts televīzija raksturo Ļvovu-Belovu kā Ukrainas bērnu "glābēju" un šo aspektu viņa cītīgi reklamē sociālajos medijos. Tajos tiek publicēta gūzma pozitīvu video, kuros viņa redzama, piemēram, braucot vilcienā kopā ar ukraiņu bāreņiem, lai tiktos ar ģimenēm, kuras viņus adoptēs, pat uz tik tālām pilsētām kā Novosibirska.
Mundri tērzējot, satvērusi milzīgu mīksto rotaļlietu un dažkārt uzliekot sargājošu roku uz apmulsuša bērna pleca, bijusī mūzikas skolotāja Ļvova-Belova kameru priekšā izmanto pedagoģes darbā iegūtās labākās prasmes.
Savos oficiālajos sociālo mediju kontos un citos sabiedrisko attiecību pasākumos viņai ir vienkāršas, mīlošas mātes tēls, kas ir pretstatā ar viņas atjautīgajiem politiskajiem manevriem un īpaši ar simtiem bērnu evakuāciju no Ukrainas.
Dzimusi 1984. gadā lielā ģimenē provinces pilsētā Penzā, Ļvova-Belova politiski izmanto savu vienkāršo izcelsmi, kas ļauj Krievijas auditorijai ar viņu identificēties. Viņas mātes pieredze palīdz vairot autoritāti viņas sabiedriskajām un politiskajām iniciatīvām saistībā ar bērniem.
Ļvovai-Belovai un viņas vīram Pāvelam Kogelmanam ir pieci bioloģiskie un četri adoptētie bērni, turklāt viņa ir aizbildne vēl 13 bērniem ar īpašām vajadzībām, kuri dzīvo viņas labdarības organizāciju īpašās aprūpes iestādēs.
Būt mātei nav viegli, Ļvova-Belova atzīst intervijā labējā spārna krievu pareizticīgo telekanālam "Cargrad TV". Viss, ko mēs patiešām varam darīt, ir mīlēt savus bērnus, viņa atbruņojoši saka.
Aktīvā intervētāja lūdz padomus, kā savienot ģimenes dzīvi ar tik "žilbinošu karjeru" politikā.
Vīrs Pāvels ir pirmajā vietā un pēc tam bērni, norāda Ļvova-Belova, bet ekrānā fotoattēlos redzama ģimene pie kopīgas maltītes galda, uz kura kā labi pārdomāts elements ir arī vāze ar svaigiem ziediem.
Viņa stāsta, kā dzimtajā Penzā iepazinusies ar savu nākamo vīru – jaunais informācijas tehnoloģiju speciālists Kogelmans ienācis baznīcā, kurā Ļvova-Belova dziedājusi korī, tad atgriezies katru nedēļu, līdz saņēmis drosmi uzaicināt viņu uz randiņu.
Viņu ģimene kļuva lielāka un, viņas karjerai virzoties augšup, vispirms 2008. gadā izveidojot labdarības fondu, kas dod pajumti bērniem ar īpašām vajadzībām, bet pēc tam darbojoties politikā, Kogelmans turējās ēnā un 2019. gadā tika ordinēts par pareizticīgo priesteri.
Bet arī tas viņai deva politisku labumu. 2020. gadā Ļvova-Belova kļuva par Krievijas parlamenta augšpalātas Federācijas padomes deputāti no Penzas apgabala un gadu vēlāk tika iecelta par Krievijas prezidenta pilnvaroto bērnu tiesību jautājumos, nostiprinot savu valdošās partijas "Vienotā Krievija" uzlecošās zvaigznes reputāciju un sava vīra vietu viņas kā konservatīvo vērtību aizstāves tēla veidošanā.
2022. gada jūnijā, bieži apmeklējot Krasnodaras novadu Krievijas dienvidos, kas robežojas ar Austrumukrainu, Ļvova-Belova un Kogelmans pieņēma vēl vienu bērnu, šoreiz 15 gadus vecu zēnu no Mariupoles, kas Krievijas medijos tiek saukts par Filipu.
Par Filipu viņa televīzijā stāstīja, ka viņa māte mirusi, kad viņš bijis 11 gadus vecs, un Krievijas karavīri, kas ienākuši Mariupolē, viņu atraduši pagrabā. Viņu esot pametuši audžuvecāki, kas aizbēguši no pilsētas, savā "Telegram" kanālā emocionāli vēstīja Ļvova-Belova.
Viņa atceras abu pirmo tikšanos: "Es vienkārši zināju, ka viņš ir man, es jutu, ka viņš bija man tik tuvs, viņš bija mans bērns," Ļvova-Belova paziņo ar nevainojami dozētām emocijām. Viņa ir atzinusi, ka Filipam, tāpat kā citiem uz Krieviju atvestajiem Ukrainas bērniem, bija problēmas adaptēties jaunajā realitātē.
"Kad mēs viņus atvedām uz Maskavas apgabalu, lai viņi varētu mazliet atgūties, viņi sāka negatīvi izteikties par prezidentu, runāja visādas sliktas lietas, dziedāja Ukrainas himnu. Bet ir pagājis kāds laiks. Šie bērni nonāca audžuģimenēs Maskavas apgabalā. Viens no zēniem tagad ir manā ģimenē," viņa teica. "Un manu acu priekšā sāka notikt šī integrācija. (..) Un mēs sākām viņiem jautāt – ja jau Krievija ir tik slikta, jums būs iespēja atgriezties. Neviens no bērniem negribēja atgriezties."
Noraidot apsūdzības par to, ka no Austrumukrainas uz Krieviju evakuētie bērni tiek piespiedu kārtā adoptēti un asimilēti, Ļvova-Belova uzstāj, ka Maskavai vienkārši ir "aizbildnība" pār šiem apdraudētajiem bērniem, no kuriem daži, pēc viņas teiktā, bijuši valsts aprūpes iestādēs kopš 2014. gada. Aizbildnības nosacījumi "nekādā ziņā neierobežo viņu tiesības sazināties ar radiniekiem Ukrainā, bērns var atgriezties dzimtenē, ja vēlas," Krievijas medijiem sacīja Ļvova-Belova.
Maskavas nolūks vienmēr bijis viņus nogādāt atpakaļ Krievijas okupētajās Austrumukrainas teritorijās, kas 2020. gada septembrī tika nelikumīgi anektētas, taču turpinās karadarbība, tādēļ tas būtu pārāk bīstami, viņa apgalvo.
Šo notikumu versiju apstrīd starptautiskās nevalstiskās organizācijas un juridiskie eksperti. Bils van Esvelds no "Human Rights Watch" teic, ka tie nedaudzie bērni, kuriem izdodas atgriezties Ukrainā, stāsta ko citu. "Šiem bērniem tika teikts – jūsu vecāki jūs pametuši, jūsu valsts jūs pametusi," viņš saka. "Tas ir ne tikai nepatiesi, tas ir ne tikai kara noziegums, bet arī šiem bērniem ir ģimenes, lielākajai daļai no viņiem. Un, pat ja viņi ir bāreņi, viņu vieta nav Krievijā. Viņu vieta ir kopienās un ģimenēs Ukrainā." 
Tikmēr Ļvova-Belova ar lepnumu teica, ka viņas "jaunais dēls" Filips, kurš septembrī saņēma Krievijas pasi, sāk pierast pie dzīves ģimenē un sācis mācīties juridiskajā koledžā Maskavā.
Tomēr viņam esot bijušas zināmas problēmas nokārtot pārbaudījumus vēsturē, jo Ukrainas skolā viņam esot mācīta pilnīgi nepareiza Krievijas vēsture, norāda Ļvova-Belova.
Viņa plānojot atvērt kursus, lai palīdzētu ukraiņu bērniem "integrēties" jaunajā dzīvē Krievijā, – tas būtu vēl viens solis ceļā uz asimilāciju, ko ASV Valsts departaments dēvē par piespiedu "patriotisko audzināšanu".
Kopš iebrukuma gandrīz 400 bērnu no okupētā Donbasa ir nodoti audžuģimenēm visā Krievijā, liecina dažādi avoti.
Krasnodaras novada bērnu un ģimenes jautājumu pārvalde 23. augustā savā vietnē vēstīja, ka "vairāk nekā 1000 bērnu no Mariupoles atraduši jaunas ģimenes" Krievijā", ziņoja "Meduza" un citi Krievijas neatkarīgie mediji.
Drīz pēc tam Krasnodaras novada varasiestādes šo publikāciju izdzēsa, apgalvojot, ka teksts vietnē ievietots hakeru kiberuzbrukumā. Kopumā nav skaidrs, cik Ukrainas bērnu nodoti aizgādnībā Krievijā, lai gan tiek ziņots, ka vēl vairāki tūkstoši gaida nodošanu audžuģimenēm.
