Sievietes nogalināšana Jēkabpils novadā no jauna aktualizēja Stambulas konvencijas ratificēšanu. Tā paredz īstenot dažādus pasākumus, lai izskaustu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Latvija ir viena no sešām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas to nav ratificējušas.
Taču arī šoreiz Saeimas vairākums bija pret un jautājums pat netika iekļauts darba kārtībā. Partiju pārstāvji savu nostāju aizstāvēja gan Saeimas sēdē, gan sociālajos medijos. Taču ne visi viņu argumenti ir korekti.
Latvijā tāpat kā citur konvencijas noliedzēji nereti savu viedokli pamato ar tās neatbilstību tā sauktajām tradicionālajām vērtībām.
Piemēram, opozīcijas partijas "Latvija pirmajā vietā" līderis Ainārs Šlesers 27. aprīļa Saeimas sēdē runāja par ģimenes definīciju un laulību: "Mēs neatbalstām šo konkrēto Stambulas konvenciju saistībā ar to, ka tur ir arī iekļauts jautājums par ģimenes definīciju, un, tā kā es personīgi un mani domubiedri savā laikā esam atbalstījuši Satversmes grozījumus saistībā ar to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, tad mēs gribam tomēr pieturēties pie šīs normas."
Tā nav taisnība. Stambulas konvencijā nav noteikta ģimenes definīcija, nav piedāvājuma regulēt laulību, un tā neparedz viendzimuma partnerattiecību legalizēšanu. To 2021. gadā atzina arī Satversmes tiesa, norādot, ka konvencija atbilst Satversmei.
Šlesers arī sacīja, ka konvencija ir uzstādījums no ārpuses: "Protams, būtu ļoti labi, ja mums no Briseles, Vašingtonas vai, pateicoties Stambulas konvencijai, tagad liktu teikt – jums tagad ir jāaizstāv sievietes. Sievietes ir jāaizstāv vienmēr, bez visādiem Briseles, Vašingtonas uzstādījumiem."
Taču Latvija kā Eiropas Padomes dalībvalsts ir viena no Stambulas konvencijas autorēm. Līdz ar to nav pamata runāt par uzspiešanu no ārpuses.
Cita "Latvija Pirmajā vietā" deputāta Ričarda Šlesera palīdze Maija Armaņeva "Facebook" publicētā video stāstījusi, ka konvencija paredz mainīt izglītības saturu: "Konvencijas 14. pants uzliek par pienākumu iekļaut viendzimuma attiecību (..), dzimuma kā izvēles jautājuma ideju. Un iekļaut to visu izglītības līmeņu programmās – bērnudārzos, sākumskolā, respektīvi, ka skolotāji mācīs bērnus, ka viņi var izvēlēties savu dzimumus."
Tā nav. Konvencijas 14. pants paredz mācību programmās iekļaut vielu par dzimumu līdztiesību un lomām, ar dzimumu saistītu vardarbību, savstarpēju cieņu un nevardarbīgu konfliktu risināšanu. Konvencijas paskaidrojumos teikts, ka dalībvalstis šādu mācību vielu var izstrādāt, ja uzskata par nepieciešamu. Labklājības ministrija pirms vairākiem gadiem norādīja, ka konvencijas dēļ nav paredzēts mainīt izglītības saturu.
Vairāki "Apvienotā saraksta" politiķi apšauba konvencijas lietderību, jo likumus varot uzlabot tāpat. Piemēram, Saeimas deputāts Juris Viļums ("Apvienotais saraksts") vietnē "Twitter" aicināja, "nepiesegties ar starptautiskām konvencijām, bet reāli uzlabot Latvijas likumdošanu."
Latvijas normatīvie akti lielākoties atbilst konvencijā paustajam. Taču tā paredz ne tikai mainīt likumus, bet arī ieviest konkrētus pasākumus. Tam līdz šim nav veltīta pietiekama uzmanība un līdzekļi. Piemēram, jāveido diennakts centri no seksuālās vardarbības cietušajiem un anonīmi krīzes dzīvokļi katrā pašvaldībā, regulāri jāapkopo statistikas dati, jāveido koordinācijas mehānisms starp atbildīgajām iestādēm. Ja konvenciju ratificētu, Latvija arī pievienotos vienotam uzraudzības mehānismam.
Daži "Apvienotā saraksta" un Nacionālās apvienības politiķi pretargumentu konvencijas ratificēšanai piesauc Zviedriju un tajā pret sievietēm vērstās noziedzības līmeni. Arī Nacionālās apvienības deputāts Aleksands Kiršteins, kurš mikroblogošanas vietnē "Twitter" raksta: "Ne Stambulas konvencija, ne daudzās sievietes valdībā, ne sociālo, vienlīdzības un iekļaujošo lietu ministru skaits nepalīdz Zviedrijai izkļūt no apburtā vardarbības pret sievietēm loka. Augstākais izvaroto skaits un vienīgā valsts Eiropā, kur noziegumi pret sievietēm pieaug!"
Saskaņā ar "Eurostat" datiem mērķtiecīgi nogalināto sieviešu skaits lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu ir sarucis, arī Zviedrijā. Latvijā gan pieaudzis. Piemēram, 2020. gadā Latvijā šādā veidā vidēji pret iedzīvotāju skaitu gāja bojā astoņas reizes vairāk sieviešu nekā Zviedrijā.
Savukārt reģistrēto izvarošanu skaits pēdējos desmit gados pieaudzis vairumā ES valstu, ne tikai Zviedrijā. Bet apgalvojumam par "augstāko izvaroto skaitu" trūkst būtiska konteksta. "Eurostat" dati tiešām rāda, ka Zviedrijā šo noziegumu ir vairāk nekā citās ES dalībvalstīs. Taču dažādās valstīs atšķiras izvarošanas definīcija un uzskaites metodoloģija. Zviedrija atšķirībā no citām valstīm katru izvarošanas reizi skaita kā atsevišķu noziegumu.
Piemēram, 2019. gadā Malmē trešdaļā izvarošanu bija vainīgs viens varmāka, kurš ilgstoši atkārtoti izvaroja kādu savu radinieci. Citās valstīs tas skaitītos kā viens noziegums, bet Zviedrijā kā 140 atsevišķi izvarošanas gadījumi.
Pēc Zviedrijas Nacionālās noziegumu novēršanas padomes aplēsēm, ja Zviedrijā sistēma būtu tāda pati kā, piemēram, Vācijā, izvarošanu skaits būtu par 75% mazāks un valsts ierindotos aptuveni pa vidu pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tāpat Zviedrijā, iespējams, biežāk par šiem noziegumiem ziņo, nevis tos noklusē.
KONTEKSTS:
16. aprīlī Jēkabpils novadā sava bērna un mātes acu priekšā tika nogalināta 1983. gadā dzimusi sieviete. Slepkavību pastrādāja viņas bijušais vīrs Rusiņš, kurš mēnešiem ilgi sievietei draudēja un viņu vajāja, par to regulāri tika ziņots policijai, bet sieviete pasargāta netika.
Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks uzdeva sākt dienesta pārbaudi, lai "pārliecinātos, ka policisti ir rīkojušies atbilstoši normatīvajam regulējumam, pietiekoši aktīvi un profesionāli". Ruks pagājušajā nedēļā paziņoja, ka saistībā ar Rusiņa meklēšanu amatu zaudēs Austrumzemgales policijas iecirkņa priekšnieks Rolands Bērziņš.
