Somijas pievienošanās NATO
"Šonedēļ ir milzīgi svētki Baltijas jūras reģionā, jo Somija tagad ir NATO dalībvalsts, un ir ļoti mainījusies drošības realitāte Baltijas jūras reģionā. Mums par to ir ārkārtīgi jāpriecājas," uzskata Bērziņa.
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
Jā, arī līdz šim Somija ir bijusi Baltijai ļoti draudzīga valsts un Eiropas Savienības dalībvalsts tāpat kā Latvija, bet līdz šim brīdim Baltijas valstu un citu NATO dalībvalstu drošības jautājums uz Somiju oficiāli neattiecās.
"No šī brīža, ja Somija ir NATO dalībvalsts, tad Baltijas valstu drošība un arī tas, kas notiek uz zemes, ne tikai jūrā, attiecas arī uz Somiju tāpat kā uz visām citām NATO dalībvalstīm.
Tāda neitralitāte vai izvēlēšanās nepiedalīties drošības konfliktos un krīzēs vairāk nav reāla Baltijas reģionā," norādīja Bērziņa.
Viņa vērtēja, ka, cerams, arī Zviedrija drīz pievienosies NATO, taču tas vairs nebūs tik izšķiroši, jo Zviedrijai nav tiešas robežas ar Krieviju.
"Ja skatās to, kāda bijusi Somijas vēsture, tās pieredze ar Krievijas iebrukumu, un kā tas ir attīstījis Somijas drošības domāšanu, tas viss ir ārkārtīgi svarīgi, jo tās mācības ir pielietojamas arī Baltijas valstīs. Somijā ļoti saprot, ko tas nozīmē, kāpēc nevar būt pasīvi. Ja skatās uz robežu un uz Krieviju, tad Krievijai blakus tur, kur agrāk bija teorētiski neitrāla valsts, tagad visur ir NATO, ko Krievija vismazāk vēlējās. Ņemot vērā, ka pirms iebrukuma Ukrainā visās vēstulēs, kas no Krievijas tika sūtītas NATO, bija tieši svarīgs princips, ka NATO ir jāatgriežas 90. gadu vidū, ka jaunās NATO robežas neiet krastā... Nu, tagad ir vēl trakāk!
Un izskatās, ka tas stratēģiskais mērķis, kas Krievijai bija, iebrūkot Ukrainā – atstumt NATO kaut kur tālāk –, ir izgāzies," skaidroja Bērziņa.
Uz jautājumu, ko tagad sagaidīt no Krievijas, drošības politikas eksperte atbildēja, ka, visticamāk, tās skaļā retorika turpināsies, bet to mēs jau esam dzirdējuši.
"Tiek solītas jaunas [militārās] vienības gar [mūsu] austrumu robežu, bet faktiski šodien tās vienības, kuras bija, īpaši zemes spēki, karavīri, jau ir aizsūtītas uz Ukrainu un tur iznīcinātas.
Kas nav mainījies Somijas–Krievijas pierobežā, ir gaisa spēki un kodolieroču, īpaši tālajos ziemeļos, klātbūtne. Arī zemūdens flotes, jūras flotes ziemeļos, tas viss tur ir bijis un arī būs. Tagad jautājums ir – Krievija sola vēl kaut ko nolikt uz robežas, bet vai būs spējīga? Tuvākajā laikā – maz ticams, ilgtermiņā varbūt vairāk, jo tomēr karavīrus Krievija cenšas izmantot Ukrainā. Bet turpināt stiprināt savus gaisa spēkus, kodolieročus un flotes tieši Tālajos Ziemeļos, to mēs varam sagaidīt," vērtēja Bērziņa.
ASV ieroču ražošana bremzē
Gandrīz vienlaikus ar Somijas uzņemšanu NATO Ukrainā nolaidās pirmie Polijas piegādātie "MiG" iznīcinātāji, tāpat Ukrainā redzami pirmie britu "Challenger" un vācu "Leopard" tanki. Arī NATO ģenerālsekretārs izteicies, ka NATO ražos ieročus, un tas ir ļoti svarīgs jautājums, lai nodrošinātu ieroču plūsmu uz Ukrainu. Vienlaikus ASV tik aktīvas sarunas par ieroču ražošanu nenotiek.
"Ja runa, piemēram, ir par tankiem, tad tanki, kurus sūtīs no ASV, būs "Abrams", bet tā nav visjaunākā, labākā tehnoloģija. Vēl joprojām ir tāda sajūta, ka [ASV Ukrainai] palīdzēs un palīdz daudz, un nepārprotami summas un palīdzība, kas tiek solīta Ukrainai, ir ārkārtīgi nozīmīga, bet vai Amerikā un arī ražotāju vidū ir tā mentalitāte, ka šis karš varētu tālāk kādreiz izveidoties citur, ka runa ir par visa veida munīcijām, par tankiem, par visa veida ieročiem? Tāda sasparošanās vēl nav manāma. Tas ir sabiedroto un draugu līmenī, bet tas nav ASV pašas drošības līmenī. Un tas, man šķiet, bremzē to procesu, kāpēc never jau tagad vaļā jaunas ražotnes," skaidroja Bērziņa.
Eiropā savukārt attieksme mainās ātrāk, tiek runāts par kopprodukciju, par vienotām ieroču sistēmām. ASV šīs pārmaiņas nav tik ļoti jūtamas.
"Savā ziņā tā ir vienreizēja iespēja Eiropai tiešām sasparoties – ko tad nozīmē aktīva Eiropa drošības līmenī? Ko nozīmē Eiropas un NATO spēki, kuri ir spējīgi paši sevi pasargāt? Par to jau daudzi ASV prezidenti ir sūdzējušies – kāpēc Amerikai jāpavelk Eiropa?
Šī ir izdevība Eiropai kaut ko darīt, bet es labprāt redzētu, ka arī Amerikas pusē Ukrainas karš nebūtu tikai izņēmums ikdienas kārtībā," Bērziņa vērtēja.
Vienlaikus jāsaprot, ka, pat ja ASV tagad tiešām sasparotos ieroču ražošanas jautājumā, no tā reāli ieguvumi būtu jūtami vien pēc apmēram pieciem gadiem, jo ir jābūvē jaunas ražotnes, kam ir nepieciešamas dažādas atļaujas, un tas nebūt nebūs ātrs process.
Palīdzība Moldovai
Moldovas līderi tikušies ar Rumānijas un Vācijas līderiem, un šo sarunu laikā no Moldovas izskanējis aicinājums, kurš nu jau kļūst arvien konkrētāks, – palīdzēt Moldovai aizsardzības jomā.
"Moldova ir ārkārtīgi svarīgs jautājums visas Eiropas un arī transatlantiskajās sarunās, jo Moldovā ir eiropeiskas vērtības, Moldova veic reformas, cenšas iet Eiropas Savienības ceļu, bet Moldova nav spējīga šobrīd sevi pasargāt. Šobrīd nav runas vēl par drošības garantijām, bet tas, ka Olafs Šolcs tikās ar Rumānijas un Moldovas prezidentiem, ir svarīgs signāls," uzsvēra Bērziņa.
Moldovai palīdzība nepieciešama ne tikai drošības jautājumos, bet arī tās ekonomiskajā telpā.
"Šis atbalsts un spiediens visām Eiropas valstīm sanākt kopā un palīdzēt tikai augs, jo jūnija pašā sākumā būs Eiropas politiskās kopienas samits. Vairāk nekā 40 valstis, kuras sanāks kopā Moldovā, atbalstīs Moldovu un runās par Eiropas kontinenta, nevis tikai Eiropas Savienības tālāko nākotni.
Ar savu klātbūtni Eiropas Savienības vadība, gan arī kanclers Šolcs un citi parāda, ka Moldova nav pelēkajā zonā, bet ir Eiropā.
Tā ir ļoti nozīmīga pārmaiņa, kas notikusi kopš pagājušā gada 24. februāra," skaidroja Bērziņa.
