Vai sociālie mediji jūs jau «izcenzēja»?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Donalda Trampa tviterkonta nesenā slēgšana ir tikai viena epizode debatēs par to, kā sociālo mediju uzņēmumiem būtu jāregulē savu lietotāju uzvedība. Tādas kompānijas kā “Facebook”, “Twitter” un “Google” mēģina balansēt starp izteikšanās iespējas došanu pēc iespējas plašākam indivīdu lokam un pieļaujamā satura kontroli, kas iekļauj arī noteikta satura dzēšanu. Vieni debašu dalībnieki uzskata, ka šie uzņēmumi dara pārāk maz dezinformācijas un cita problemātiska satura apkarošanā, bet citi pārmet, ka tiek ierobežota viedokļu daudzveidība.

Šajā rakstā ir apskatīti daži aspekti, kas skaidro sociālo mediju uzņēmumu īstenoto satura pārvaldību un balansa meklējumus. Noteikta satura dzēšana un noteiktu lietotāju izraidīšana no platformām ir neizbēgama, ja vēlamies saglabāt vidi, kurā vairākums lietotāju var droši justies un izteikties. Taču šo procesu var veidot arī citādi nekā pašlaik un neatstāt daudzus cilvēkus ietekmējošus lēmumus šauras Silīcija ielejas elites rokās.

Vai satura un kontu dzēšana ir cenzūra?

Cenzūra ir viens no jēdzieniem, kas debatēs par šo jautājumu izskan regulāri. Netrūkst apgalvojumu, ka dažas populārās sociālo mediju kompānijas ir ieguvušas varu noteikt, kādas idejas drīkst izplatīt un saņemt un kādas ir bloķējamas. Uz to norādīja arī Tramps pērnā gada maijā izdotajā izpildrīkojumā “Par tiešsaistes cenzūras novēršanu”. 

Jēdzienam “cenzūra” ir dažādas definīcijas. Plašākā nozīmē cenzūra attiecas uz jebkurām darbībām, kuras ierobežo kādas puses izteikumus vai iespējas piekļūt saturam.

Tādā nozīmē sociālo mediju kompānijas ar cenzūru tik tiešām nodarbojas. Taču tādā nozīmē ar cenzūru nodarbojas jebkura institūcija, kura kaut ko aizliedz sacīt vai darīt. Saskaņā ar šādu interpretāciju cenzors ir arī tirdzniecības centrs, kurš savā teritorijā neļauj nodarboties ar nesaskaņotu aģitāciju; cenzors ir pilsētas dome, kas kaut vai leģitīmu apsvērumu dēļ neatļauj rīkot kādu publisku pasākumu; cenzors ir masu medijs, kas nedod iespēju izteikties pilnīgi visiem, kas vien to vēlas, neatkarīgi no gribētāju piedāvātā satura; un cenzori ir kaimiņi, kas nama kāpņu telpā neļauj uz sienas zīmēt grafiti.

Taču ir skaidrs, ka publiskajā telpā vismaz kaut kādai izteiksmes pārraudzībai ir pamats. Visas darbības, kuru mērķis ir regulēt satura izplatīšanu, nav vienādas, tās nav vienādi vērtējamas. Bet, ja to visu sauc par cenzūru — vārdā, kam ir negatīva nokrāsa, — nianses pazūd, un ikviens, kam kaut kas ir liegts, var sevi pasludināt par vārda brīvības cīnītāju, kuru represē vara. Taču daudzos gadījumos šādi apgalvojumi ir, mazākais, necieņa pret patiesiem cenzūras upuriem — cilvēkiem, kas dzīvo valstīs, kur par uzskatiem liek cietumā un arī nogalina.

Vai sociālie mediji apspiež noteiktus uzskatus?

Apgalvojums, ka sociālo mediju kompānijas nodarbojas ar cenzūru, biežāk izskan no konservatīvi noskaņotiem politiķiem un viedokļu paudējiem. Kaut kādu iemeslu dēļ tieši šie politiskā spektra pārstāvji situācijas, kurās kāds to saturs tiek dzēsts, interpretē kā vēršanos pret savu ideoloģisko piederību.

Ja kāda indivīda politiskie uzskati ietvertu vēršanos pret citām rasēm, dzimumiem, etniskajām piederībām vai aicinājumus uz vardarbību (šie ir daži no "Facebook" satura vadlīniju pamatprincipiem), tā tas sanāktu. Taču konservatīvisms kā politisku nostādņu kopums pats par sevi neko tādu, protams, neparedz.

Ja kāds, kurš sevi sauc par konservatīvu, izplata, teiksim, seksistiskus, rasistiskus vai gluži vienkārši faktiem neatbilstošus apgalvojumus, šis saturs tiks dzēsts ne jau konservatīvisma dēļ.

Turklāt neeksistē publiski pieejami dati, kas ļautu salīdzināt, cik bieži tiek izņemti liberālo un konservatīvo vai kreisi un labēji noskaņotu lietotāju ieraksti. Tanī pašā laikā zināms ir kas cits — vismaz ASV labējajās “Facebook” lapās izplatītais saturs iemanto lielu popularitāti, un auditorijas aizsniegšanā tam ir līdzīgi panākumi kā kreisi orientētajām lapām. 

Savukārt Latvijā, saskaņā ar “Facebook” piederošā analītikas rīka “Crowdtangle” rādīto, šajā platformā lielu piekrišanu regulāri izpelnās Aldis Gobzems, Nils Ušakovs, Vjačeslavs Dombrovskis, dažādas intensitātes labējo uzskatu pārstāvji, tai skaitā Nacionālā apvienība un tās politiķi Raivis Dzintars un Jānis Iesalnieks, Latvijas Krievu savienība, Jaunā konservatīvā partija. Sarakstā regulāri ir atrodami arī antivakcīnu stāstnieki, lapas, kas publicē “dziļus” citātus un jokus, un Tautas varas fronte. No masu medijiem tur visbiežāk ir sastopami daži prokremliski izdevumi (tai skaitā “Sputņik”), kā arī “Jauns.lv” un “Nra.lv”. Kopumā diez ko neizskatās pēc liberāļu atbalsta klubiņa.

Tas, kas nudien ir problēma, — saturs var tikt dzēsts, un sociālo mediju konts var tikt bloķēts arī bez paskaidrojumiem un apelācijas iespējām. Ja netiek pateikts, kādi noteikumi konkrētajā situācijā ir pārkāpti, tas stiprina iespaidu, ka dzēšana ir patvaļīga un nekonsekventa. Turklāt nav noliedzams, ka izšķiršanās starp atļaujamo un dzēšamo saturu var būt sarežģīta un kļūdas notiek. Taču arī tas nepierāda priekšrokas došanu noteiktiem politiskajiem uzskatiem.

Kāpēc vispār ir jādzēš sociālo mediju saturs?

Satura pārraudzība ir resursietilpīgs, dārgs un sarežģīts process. Sociālo mediju kompānijas — lielākoties kā ārpakalpojumu — nodarbina desmitiem tūkstošu cilvēku dažādās valstīs. Viņi strādā ar saturu, kuru vai nu automatizētās sistēmas, vai arī citi lietotāji ir atzīmējuši kā potenciāli neatbilstošu konkrētās platformas noteikumiem. Šie cilvēki katru dienu bez visa cita skatās arī uz varmācīgāko, melīgāko, perversāko, traģiskāko, ļaunāko, ko cilvēce spēj radīt, un pieņem lēmumus — dzēst vai atstāt. Taču starp patieso un aplamo; vardarbību glorificējošo un dokumentējošo; realitātes atveidojumu un mākslu; leģitīmu kritiku un personiskiem uzbrukumiem ir neskaitāmi pelēko zonu labirinti. Ir daudz situāciju, kurā viena pareizā atbilde nav iespējama.

Varētu jautāt — tad kāpēc vispār pūlēties? Lai interneta lietotāji dara, ko paši vēlas, un, ja kādam lietotājam noteikta veida saturs nepatīk, var taču skatīties kaut ko citu. Piemēram, telefona sakaru nodrošinātājiem nav nekādas darīšanas, kādu uzskatu paušanai tiek izmantots šis pakalpojums, un, ja vienam mobilo sakaru lietotājam nepatīk cits mobilo sakaru lietotājs, ar viņu var nesazvanīties.

Ar šādu pozīciju ir dažas problēmas. Jāsāk ar to, ka pastāv fundamentāla atšķirība starp telefona vai interneta sakaru nodrošinātājiem un sociālo mediju kompānijām. Pirmie tik tiešām vien nodrošina sakarus. Otrie izvieto lietotāju radīto saturu un nodrošina tam piekļuvi.

Ir neizbēgami, ka daži lietotāji šo pakalpojumu izmantos, lai publicētu ko nelikumīgu, un kādam par to ir jāatbild.

ASV normatīvie akti gan noteic, tīmekļa vietnes neatbild par lietotāju publicēto saturu — taču drīkst šo saturu pārvaldīt un dzēst. Par šo principu ASV politikā pašlaik ir daudz diskusiju, taču, ja no tā atteiktos, tad alternatīva būtu: kompānijas atbild par visu, ko lietotāji publicē, un tādējādi potenciāli problemātisko saturu dzēš vēl naskāk, lai neiedzīvotos juridiskās nepatikšanās.

Zinātnes komunikators Toms Skots piedāvā citu veidu, kā skatīties uz satura pārvaldības problemātiku. Pieņemot lēmumus, kādus uzskatus pieļaut, platformu veidotāji meklē optimālu pozīciju starp divām galējībām — “atbalss kambari” un “nacistu bāru” . ''Atbalss kambaris'' attiecas uz situāciju, kurā viedokļu daudzveidība netiek pieļauta. Visi dalībnieki izsaka piekrišanu oficiālajām idejām, bet, ja kāds to nedara, tas no platformas tiek izstumts. Šādā vidē vislielākās iespējas dominēt ir tiem, kuri visaktīvāk pieturas pie oficiālās doktrīnas, bet tie, kam ir kaut mazākās šaubas par to, vai šie uzskati ir vislabākie, tiek apspiesti. Šo parādību praksē visbiežāk var novērot dažādās mazākās sociālo mediju grupās, kas veidotas ap noteiktu ideju vai interpretāciju, it īpaši sazvērestības teorijām. Skeptiskāki viedokļi par konkrēto ideju vai alternatīva skaidrojuma piedāvājumi šādās vidēs parasti netiek pieļauti, un idejas atbalstītāji nostiprina sava informatīvā “burbuļa” sienas. Skaidrs, ka pieeja, kura nekādi nemudina indivīdus pārbaudīt savas pārliecības un nesniedz piekļuvi jaunām idejām un perspektīvām, nevar būt lielu platformu satura pārvaldības pamatā.

“Nacistu bārs” ir otra galējība. Šī metafora atteicas uz atvērtību jebkuru ideju paušanai un ir sakņota pārliecībā, ka absolūti brīva viedokļu apmaiņa novedīs pie labāko ideju dominēšanas un slikto ideju iznīkšanas. Tiešsaistē eksistē vietnes, kuru satura politika ir tieši šāda: tur var sacīt visu — vismaz tiktāl, cik kas nav konkrēti aizliegts ar likumu.

Taču šīs pieejas iznākums var būt tāds, ka drausmīgākie cilvēki, atraduši vietni, kas viņus pieņem, sāk izstumt tos, kuriem ir vislielākā problēma ar ekstrēmistiskiem uzskatiem (it īpaši — tos, kuri ir ekstrēmistu mērķis).

Aizejot vieniem lietotājiem, kopējais diskusiju noskaņojums platformā mazliet nosveras nacistu uzskatu virzienā. Noskaņojuma maiņa savukārt liek aiziet prom vēl citām mērenāku lietotāju grupām. Cikls atkārtojas, līdz vietnē, kas sevi pozicionē kā tādu, kas respektē visus viedokļus, paliek tikai nacisti un citi abrazīvu uzskatu paudēji.

Citiem vārdiem: ja sociālo mediju kompānijas ieņemtu pasīvu pozīciju satura pārvaldībā, vairumam lietotāju uzturēšanās šajās platformās kļūtu nepatīkama troļļu un huligānu, dezinformācijas un sazvērestības teoriju sējēju vai vienkārši spamotāju dēļ. Vide, kurā dominē draza, manipulatīvas interpretācijas un ideoloģiski motivētu pārmetumu straumes, vairumam lietotāju nebūtu pieņemama, un šādu vidi viņi pamestu. Sociālo mediju kompāniju galvenais resurss ir lietotāju kopienas, tāpēc šādai situācijai tās tuvoties nevēlas.

Pat ja to visu ilgu laiku var neredzēt, lietotājiem noslēdzoties līdzīgi domājošo grupās, jāņem vērā, ka izteikumiem ir svars.

Sociālie mediji nav vienkārši vietnes, kur cilvēki nāk izklaidēties, parunāties, paskatīties bildes un palasīt ziņas neatkarīgi no to saiknes ar faktiem. Sociālo mediju informatīvajās vidēs veidotajām paralēlajām realitātēm ir sekas tajā fiziskajā pasaulē, kurā notiekošais skar daudz tādu cilvēku tālu aiz izolētajiem ideoloģiskajiem burbuļiem. Daudz sliktā mūsdienās notiek, izmantojot sociālo mediju platformas: iebrucēji ASV Kapitolijā sociālajos medijos pašorganizējās; teroristi savas aktivitātes rāda tiešraidēs; tiek mērķtiecīgi veidotas dezinformācijas kampaņas. Šādā situācijā platformu vadībai ir aizvien grūtāk sevi pasniegt kā “neitrāliem” malāstāvētājiem, kuriem par to visu atbildības nav.

Taču kur ir punkts starp abām satura pārvaldības galējībām — tas ir neatrisināmu diskusiju temats. Neapgalvoju, ka šīs kompānijas nepieciešamo līdzsvaru ir atradušas. Turklāt svarīgi ir ne tikai tas, ka šīs diskusijas notiek, bet arī — kurš tajās piedalās un kurš pieņem praktiskus lēmumus.

Kā satura pārvaldību var organizēt labāk?

Sociālo mediju kompānijas, atzīstot nepieciešamību uzturēt informācijas vides standartus, šim uzdevumam tradicionāli ir piegājušas tāpat, kā to dara jebkurš cits privāts uzņēmums sev piederošā teritorijā: paši definē apmeklētājiem noteikumus un paši kontrolē to ievērošanu. Taču, lai gan sociālo mediju platformu satura vadlīnijas ir publiski pieejamas un kopumā pamatotas, to piemērošanas process var būt necaurskatāms un dažās situācijās pat balstīties uz vienpersonisku viedokli.

Tramps nav vienīgā kādas valsts augsta amatpersona, kas izslēgta no platformas.

Līdz šim gan šie gadījumi ir bijuši mazāk strīdīgi — piemēram, 2018. gadā tika dzēsti vairāku augstu Mjanmas militārpersonu konti par saistību ar genocīdu pret rohindžu etnisko minoritāti. Taču kontroli pār savu kontu var zaudēt jebkurš lietotājs. Ja jebkāda iemesla (piemēram, moderatora vai mākslīgā intelekta kļūdas, troļļu un botu aktivitāšu dēļ) lietotāja ieraksts tiek dzēsts vai arī viņa kontam tiek noteikti vēl citi ierobežojumi, lietotājam nav garantēta šīs situācijas izskatīšana pēc būtības. Šī problēma ir eksistējusi gadu gadiem, bet tikai retajam lietotājam ir bijusi iespēja panākt, ka notikušais piedzīvo tādu publicitāti kā Trampa gadījumā.

Lielās sociālo mediju platformas, lai gan tehniski ir privātas un tādēļ var rīkoties pēc saviem ieskatiem, pēc būtības ir daļa no publiskās telpas. Tām ir liela loma daudzu sabiedrību ekonomiskajos, sociālajos un politiskajos procesos. Šāda loma uzliek papildu atbildību un prasa augstākus satura pārvaldības standartus, kas mazinātu kaitējuma nodarīšanas un varas ļaunprātīgas izmantošanas riskus.

Tehnoloģiju nozarē dažviet vērojama apziņa, ka ir nepieciešama cita — sabiedriskāka — pieeja satura pārvaldībā. 2018. gadā eksperti un pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvji izstrādāja Santa Klāras principus satura pārvaldības caurskatāmības un atbildīguma nodrošināšanai, kas nosaka minimālos nozares standartus. Tie ir: regulāri publiskot statistiku par dzēsto saturu un kontiem; informēt katru lietotāju par noņemto saturu un sniegt konkrētu šī lēmuma iemeslu; nodrošināt apelācijas iespēju.

Principiem atbalstu ir izteikusi virkne lielo kompāniju, bet pilnībā tos savā satura pārvaldības politikā iekļāvusi ir tikai platforma “Reddit”.

Toties pērn darbu sāka “Facebook” Uzraudzības padome. Tā ir neatkarīga organizācija, kurā indivīdi var sūdzēties par nepamatotu satura dzēšanu (vēlāk varēs arī par satura nedzēšanu), un kas sniegs atzinumus par “Facebook” satura politiku. Padomes sastāvā ir juristi, vārda brīvības eksperti, mediju vides pārstāvji, cilvēktiesību aktīvisti. “Facebook” ir solījuši pildīt šīs padomes lēmumus.

Cik funkcionāla šāda organizācija būs un cik lielā mērā tā spēs ietekmēt “Facebook” satura pārvaldību, — rādīs laiks. Taču šis noteikti ir viens no virzieniem, kuru vajadzētu apsvērt arī citām lielajām sociālo mediju platformām, ja tās ir gatavas atzīt, ka pasaulē (ne tikai ASV) izteikšanās brīvību un politisko procesu ietekmējošiem lēmumiem būtu jāveidojas augsta līmeņa sabiedriskās diskusijās, nevis vien dažu privātu amerikāņu uzņēmumu iekšienē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti