Populārā kultūra ir ļoti spēcīgs politisks komunikācijas līdzeklis. Intervija ar Zani Radzobi

Daira Zīle: Vai mūsdienās būtu iespējams tāds fenomens kā radio raidījums ''Mikrofons''?

Zane Radzobe: Grūti pateikt. No vienas puses, raidījums, kurš apvieno lielas tautas masas un kaut ko pastāsta, es domājum - noteikti. No otras puses, pie ''Mikrofona'' fenomena jāņem vērā, ka tas bija ļoti nedemokrātisks laiks un darbojās pavisam citas likumsakarības.

Kādi apstākļi nosaka to, ka izklaide pārtop par kaut ko vairāk? Proti, par platformu, ko var izmantot arī ideoloģiskiem mērķiem?

Man jāsāk no populārās kultūras vēstures perspektīvas. Patiesībā tās likumsakarības ir pretējas. Ja mēs skatāmies vēsturiski, tad populārā kultūra ir pastāvējusi vienmēr - sākot no Romas laikiem. Un īstenībā tā ir pastāvējusi, jo tas ir ļoti spēcīgs politisks un sociāli iedarbīgs komunikācijas līdzeklis. Tāpēc stāsts par to, ka populārā kultūra ir tikai izklaide – tas ir salīdzinoši jauns domāšanas veids, kas ir saistīts ar demokrātijām. Stāsts pavisam vienkāršā formulējumā ir sekojošs – kurš maksā, tas arī pasūta mūziku. Respektīvi tas, kurš kaut kādā veidā apmaksā saturu, arī spēj ietekmēt, kādas būs tās vērtības, kuras mēģina pārraidīt citiem.

Ja runājam par ''Mikrofonu'', tad ārkārtīgi interesants aspekts ir par cenzūras darbošanos tajā, jo populāro kultūru cilvēki patērē tikai tad, ja viņi to grib patērēt. Neviens nevar piespiest klausīties estrādes dziesmas. Skaidrs, ka tieši tāpēc, ka cilvēki grib to klausīties, tas ir ārkārtīgi interesants iedarbības kanāls. No vienas puses, to vajag īpaši uzraudzīt. No otras puses, to nedrīkst uzraudzīt pārāk stipri. Tas ir jāuzrauga citādāk nekā, piemēram, teātra izrādes vai literatūra. Ja to raidījumu pilnībā sterilizētu, cilvēki vairs neklausītos. Un tam nebūtu nekādas  jēgas. Tāpēc tā mūžīgā deja par to, kas ir atļauts un kas ir aizliegs no abām pusēm, ir ārkārtīgi interesants vērošanas un vērtēšanas process.

Arī mūsdienās izklaides piedāvājums ir ļoti plašs, sākot ar realitātes šoviem un beidzot ar milzīgiem izklaides piedāvājumiem, kur tiek ieguldītas lielas naudas summas. Kā šajā piedāvājumā patērētājiem orientēties un atšķirt, kas ir kvalitatīva izklaide?

Kopš 20.gs vidus mēs par populāro kultūru nedomājam kā par kaut ko sliktāku par augsto kultūru. Tās robežas ir sajukušas. Kopš gadsimta vidus pirmie, kas sāka pētīt populāro kultūru, ir Frankfurtes skola. Man ļoti patīk, kā Teodors Adorno ir rakstījis tieši par populāro mūziku. Viņš rakstīja, ka džezs absolūti iznīcina cilvēka spriestspēju. Pēdējais, ko vispār varēja klausīties, ir Bēthovens. Un mūsdienās tas izklausās diezgan komiski. Skaidrs, ka izpratne par to, kas ir labi un kas slikti, ļoti mainās. Bet galvenais aspekts ir tas, ka populārā kultūra prasa pasīvu klausītāju. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš uztver populāro kultūru, viņš neko aktīvi pats nedomā līdzi. Tur arī ir populārās kultūras skaistums un posts. Tāpēc

vienīgais, kā ietekmēt populāro kultūru, ir pašam ļoti domāt līdzi, ko jūs patērējat. Jo tas, ko cilvēks patērē, arī tiks ražots. Vienalga, vai tas ir labi vai slikti.

Šobrīd, kad ir ārkārtējā situācija un krīzes apstākļi, tas viss ietekmē arī kultūras un izklaides industriju. Kādas šobrīd ir vērojamas tendences? Kādus vēstījumus nodod mūziķi, aktieri, šovbiznesa cilvēki?

Mēs Latvijā to ļoti labi redzam. Piemēram, [Renārs] Kaupers piedalās mūzikas stundu filmēšanā bērniem. Raimonds Pauls aicina palikt mājās. Ir liels daudzums slavenību, kas ziedo. Tas ir saistīts ar slavenību kultūru. Ar to, ka populārā kultūra ir ļoti saistīta ar mūsu identitāti. Mēs kaut ko klausāmies vai skatāmies tāpēc, ka tas palīdz mums atbildēt uz jautājumu – kas mēs esam? Kas ir tās vērtības, kurām mēs piekrītam? Un, ja šie cilvēki, kas rada populāro kultūru, rāda mums kaut kādu pozitīvu priekšzīmi, tad ir ļoti daudz cilvēku, kas grib sekot un seko šim pozitīvajam piemēram.

Kas šodien ir tās vērtības, ar ko mēs identificējamies un ko meklējam izklaidē?

To ir grūti pateikt. Jo populārā kultūra ir ļoti saistīta ar jauniem cilvēkiem. Tie ir cilvēki, kuri patiešām meklē savu piederības vietu. Tāpēc pateikt, kas ir tā vērtība katrā subkultūrā, kuru viņu vecāku kultūra nevar apmierināt – to iespējams, varēs pateikt pēc zināma laika. Skaidrs ir tas, ka mūsdienu populārā kultūra nav īpaši oriģināla. Tā tiek lielā mērā ražota, nevis radīta, kā tas bija pirms trīsdesmit gadiem. Bet tajā pašā laikā, ja mēs skatāmies līdzi, kas notiek populārajā kultūrā, tad droši vien daudz var pateikt par sabiedrības tendencēm.

Kādas tās ir šobrīd?

Es teiktu, ka šobrīd dominējošās subkultūras un populārās kultūras tendences ir lielā mērā saistītas ar sociālo atbildību, ar nepieciešamību iesaistīties dažādās formās. Tā ir tāda liberāla politika, kas globālā formātā tiek ļoti proponēta attiecībā uz jauniem cilvēkiem – iesaistīties, būt atbildīgam un pozitīvi domājošam.

Un, protams, arī domāt līdzi, kas ir tas, kas mums tiek piedāvāts caur šo izklaides prizmu.

Ne vienmēr, bet gribētos tā domāt.

*Publikācija tapusi sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru.