Pētījums: Kur vēlamies saņemt informāciju krīzes gadījumā?

Šobrīd, piedzīvojot koronavīrusa Covid-19 izplatību, esam aculiecinieki tam, cik būtiski ir baiļu un baumu mazināšanai iespējami ātri saņemt uzticamu, pilnvērtīgu informāciju drošībai un turpmākai rīcībai. Taču var rasties arī pēkšņi gadījumi, kad valstij iedzīvotāji steidzami jāinformē par krīzes situāciju, kamēr tie atrodas savās ikdienas gaitās vai nakts mierā. Īsziņa telefonā, sirēna vai informācija radio? Ko paši iedzīvotāji norādījuši kā sev ērtāko veidu saņemt brīdinājuma vēsti?

Mediju vēsturē viens no spilgtākajiem gadījumiem, kad cilvēki ir ļāvušies nepamatotai panikai, ir slavenais Džordža Orsona Velsa veidotais romāna “Pasauļu karš” inscenējums. Tas reālistiskas radio pārraides veidā izskanēja Amerikas Savienoto Valstu CBS radio programmā. Tolaik – 1938. gadā – daudzi klausītāji noticēja informācijai par citplanētiešu uzbrukumu un steigā metās atstāt pilsētu. Paies vismaz 60 gadi, un pasaulē sāks runāt par medijpratības jēdzienu un nepieciešamību izvērtēt informāciju, salīdzināt citos informācijas avotos. Tiesa, aizstāvot šos mediju efekta skartos klausītājus, jāatzīst, ka daudz iespēju informācijas pārbaudei vēl nebija – nākamās dienas laikraksts, visticamāk, jau atradās tipogrāfijā burliču rokās, un no rīta, nonākot avīžzēnu somās, tas vēl vēstītu par to pasaules ainu, kāda bija laikraksta gatavošanas brīdī.

Tikai viena cilvēka mūža laikā – šajos 82 gados – mediju vidē ir nomainījušās daudzas mediju kanālu paaudzes – šobrīd iespējamo informācijas avotu potenciālas krīzes gadījumā ir daudz. Taču atkal citi problēmjautājumi – kuru no tiem izmantot, lai ātri informētu pēc iespējas vairāk iedzīvotāju? Un vai mums visiem maz ir viens kopīgs informācijas kanāls? Trauksmes sirēnas dzird tikai daļa no iedzīvotājiem. Turklāt ne visiem ir skaidrs, kur jāvēršas iegūt informāciju par to, kas ir noticis. Tāpēc situācijā, kad apkārt ir pieejami daudzveidīgi informācijas ieguves veidi, ikviena interesēs ir, lai operatīvā informācija sasniegtu iedzīvotājus nekavējoties un tiem ērtā veidā.

Radio, TV un sirēnas

Latvijas mediju ekoloģijas pētījumā atklāts, kādiem informācijas kanāliem Latvijas iedzīvotāji dotu priekšroku krīzes gadījumā, ja notiktu dabas katastrofa, sāktos epidēmija, kiberuzbrukums vai cita plaša mēroga nelaime. Taču vienlaikus ar iegūtajiem rezultātiem, rodas arī vairāki jautājumi.

Tika aplūkoti septiņi krīzes gadījumi: 

  • militārs konflikts,
  • atomkatastrofa,
  • terora akts,
  • kiberuzbrukums,
  • dabas katastrofa (mežu, pļavu ugunsgrēki, plūdi, viesuļvētras un stipras lietusgāzes, zemes nogruvumi),
  • piesārņojums (gaisa, ūdens),
  • epidēmija (jeb plaša mēroga slimība).

Respondenti varēja izvēlēties 9 dažādus informācijas saņemšanas veidus par katru krīzes gadījumu: radio, TV, drukāti preses izdevumi, preses izdevumi tiešsaistes (online) veidā, interneta ziņu portāli, sociālie mediji (piemēram, "Facebook", "Twitter", "Draugiem" u.c.), telefona zvans vai īsziņa (SMS), sirēna, ģimenes locekļi, draugi.

Secināms, ka informācijas kanāli dažādos krīzes gadījumos ir līdzīgi, neatkarīgi no tā, par kādu krīzi ir runa (piemēram, militārs konflikts vai dabas katastrofa). Visbiežāk norādītie informācijas kanāli kādā no krīzes situācijām bija radio (to izvēlējās 70%), TV (62% responentu) un sirēnas (53%). Turklāt sirēnas ir līderis militārā konflikta (43%) vai atomkatastrofas (48%) gadījumā. Taču sirēnas tikai izziņo trauksmi, tālāk informācija par to, kas noticis un kā rīkoties, jāmeklē citviet...

Informāciju saņemt radio un TV biežāk izvēlas vecākās paaudzes, savukārt jaunākās – telefona zvanu vai SMS, interneta ziņu portālus, sociālos medijus. Attiecībā uz izvēli informāciju saņemt pa radio vai TV, būtu nepieciešams noskaidrot detalizētāk, kura(s) programma(s) tiktu ieslēgtas, tostarp, vai arī komerciālās radio stacijas. Jāpiebilst, ka sabiedriskā radio programmām kopumā pieder aptuveni trešdaļa no radio staciju klausīšanās laika daļas. No visām radio stacijām Latvijā vislielākā klausītāju daļa pieder Latvijas Radio 2. Varbūt tomēr cilvēki steigtu noskaņot radio aparātus uz Latvijas Radio 1 viļņa?

Interesanti, ka gandrīz visos krīzes gadījumos ~19% respondentu sagaidītu informāciju no drukātajiem preses izdevumiem. Tas norāda uz uzticēšanos drukātajam vārdam un, iespējams, atblāzmu no Trešās atmodas, sevišķi barikāžu laika, kad avīzes līdztekus radio piedzīvoja savu zvaigžņu stundu. Tomēr situācijā, kad nepieciešama strauja rīcība, gaidīt nākamās dienas laikrakstu, it īpaši laukos, kur to piegādā tikai pēcpusdienā, nemeklējot informāciju citur, nozīmētu tikai vienu – kaimiņu un radinieku baumas atceļotu ātrāk.

Ilgi vērtēs vai rīkosies?

Pētījums liecina, ka ir vairākas iedzīvotāju grupas (ar augstāku izglītību, ar augstākiem ienākumiem, jaunāko paaudžu cilvēki), kas norāda pat piecus / sešus vēlamos informācijas kanālus (radio, TV, sirēna, telefona zvans vai SMS, interneta ziņu portāli, sociālie mediji) kādā no krīzes gadījumiem. Tas varētu nozīmēt vairāk iespēju tos sasniegt, taču būtiski ir arī tas, ka tieši šīs grupas izteikti biežāk pievērš lielāku vērību mediju satura ticamībai (72%). Vai šie cilvēki spēs izvērtēt informāciju dažādos kanālos un ātri pieņemt lēmumu, kā rīkoties? Vai rīkosies, nevis turpinās vērtēt un salīdzināt?

Pētījums norāda arī vairākas grupas (ar zemāku izglītību, ar zemākiem ienākumiem, vecāko paaudžu cilvēki), kas izmantotu mazāk kanālus (galvenokārt, TV vai radio, atsevišķos gadījumos, piemēram, militārā konflikta gadījumā – arī ar sirēnu vai telefona zvanu vai SMS). Šajās grupās katrs otrais atbildējis, ka trūkst zināšanu uzticamas informācijas atpazīšanai vai reizēm gadījies noticēt tendenciozai informācijai medijos, to saprotot vēlāk (49%). Vai cilvēki ar šādām pazīmēm saņems informāciju, kad to vajadzēs? Vai noticēšana informācijai šajos avotos attaisnosies?           

Ne viltus ziņu portālos

Lai gan Latvijā pēdējā laikā nav bijušas šādas krīzes situācijas, jautājums par to, kur meklēt ticamāko informāciju katastrofas gadījumā, tomēr ir bijis aktuāls. Lielākoties – viltus ziņu kontekstā. 2018. gada vasarā Rīgā sabiedriskā transporta pieturās parādījās plakāti ar it kā Veselības inspekcijas brīdinājumu par indīgiem zirnekļiem pilsētā. Vēlāk gan atklājās, ka tā ir mākslas performance, kurai ar Veselības inspekciju nav saistības, tomēr sākotnēji šī informācija iedzīvotājus satrauca. Par to liecināja arī valsts palīdzības dienestu slodze, atbildot uz telefona zvaniem. Tālab 2018. gada rudenī Valsts kanceleja, Kultūras ministrija un Iekšlietu ministrija īstenoja kampaņu “Medijs ≠ komēdijs”, aicinot izvērtēt informāciju pirms tās pārsūtīšanas sociālajos medijos un pēc uzticamas informācijas lūkoties valsts iestāžu tīmekļvietnēs vai sociālo mediju profilos un kvalitatīvos medijos, ne viltus ziņu portālos. Tajos izdomāti virsraksti nepārtraukti vēsta par lielām nelaimēm nolūkā iegūt pēc iespējas vairāk ieinteresēto lasītāju skatījumus.

Pētījuma rezultāti tika iegūti reprezentatīvā Latvijas iedzīvotāju aptaujā no 2019. gada 12. augusta līdz 1. oktobrim, kopumā ar datorizēto telefoninterviju starpniecību aptaujājot 1427 respondentus – Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus.

*LZP projekts „Latvijas mediju ekoloģija: Ceturtās industriālās revolūcijas izraisīto pārmaiņu analīze” Nr. lzp-2018/2-0260 tiek īstenots Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta ietvaros

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Medijpratība
Ziņas
Jaunākie
Interesanti