Lietuviešu pētnieku eksperiments, kurā pārbaudītas ziņu vērtēšanas prasmes un izmantota acu skatiena izsekošanas iekārta, pierāda, ka skolā vai studiju laikā iegūtas medijpratības zināšanas sniedz ievērojamas priekšrocības. Vēl viens būtisks secinājums: lai neveidotos nevienlīdzīga sabiedrība, kurā tikai kāda tās daļa prot kritiski vērtēt ziņas, medijpratība vajadzīga visiem.
Šis ir ceturtais raksts, kas atspoguļo mediju izglītības projektā* veiktos pētījumus. Šoreiz par Viļņas universitātes pētnieku Andrjusa Šumina un Deimanta Jastramska eksperimentu, kurā analizētas divu grupu studentu prasmes noteikt tipisku mediju ziņu uzticamību. Pirmajā grupā iekļauti žurnālistikas studenti, kam studiju laikā bijuši kursi medijpratībā un kritiskā ziņu satura vērtēšanā, otrajā grupā piedalījās reklāmas un izdevējdarbības studenti, kam studiju saturā nav piedāvātas ziņu kvalitātes noteikšanai noderīgas zināšanas.
Lai novērtētu studentu prasmes atšķirt ziņas avotus, vēstījumus un medijus, tika izveidotas trīs ziņas, kuru saturs ir tuvs ikdienas mediju saturam.
Ziņu veidošanai izmantoti Lietuvas Republikas prezidentes Mediju centra materiāli. Pirmā ziņa stāsta par to, kā Lietuvas iepriekšējā prezidente Daļa Gribauskaite apspriež Eiropas Savienības budžeta veidošanu ar Donaldu Tusku (patiesa), otrā ziņa raksturo prezidentes solījumu palielināt sodus par nepatiesu reklāmu (daļēji patiesa), trešā ziņa stāsta par to, ka Lietuvas poļi bijuši sarūgtināti par Polijas prezidenta Andžeja Dudas vizīti Lietuvā (nepatiesa). Visu ziņu ilustrācijai izmantotas Daļas Gribauskaites fotogrāfijas.
Pirmajai ziņai bija visi no profesionālā viedokļa nepieciešamie elementi – virsraksts, ievads, autors, atsauces uz diviem atšķirīgiem informācijas avotiem, fotogrāfijas paraksts. Otrā ziņa iederējās “daļēji uzticamas” kategorijā, tā bija tipiska viena avota informācija, ko piedāvāja prezidentes Mediju centrs. Trešā ziņa tikai veidota pēc “viltus ziņas” parauga, tajā reāli fakti bija sajaukti ar fiktīviem un viltus elementiem. Tai nebija autora, foto paraksta un informācijas par Dudas vizīti Lietuvā. Pētniekiem interesēja arī tas, kādiem ziņu elementiem uzmanību pievērsīs studenti. Ziņu novērtēšanai tika izmantota acu skatiena izsekošanas ierīce Tobii X2-30 Eye Tracker un programma Tobii Studio 3.2., kas fiksēja datus par to, kam ziņu vērtētāji pievērš uzmanību, kā sāk lasīt ziņu, kāda ir lasīšanas gaita un ziņas lasīšanai veltītais laiks.
Žurnālistikas studenti ziņas novērtēja daudz precīzāk nekā citi studenti, proti, 85% žurnālistikas un 55% izdevējdarbības un reklāmas studenti pareizi novērtēja piedāvātās ziņas. 75% no žurnālistikas studentiem ziņas vērtēšanas laikā noteica avotus, faktus un žurnālistikas standartiem atbilstošus, profesionālus ziņu prezentācijas elementus saturā, to pašu darīja tikai 25 procenti citu programmu studenti.
Interesanti, ka viena avota ziņas (par Dudas vizīti) vērtējumā 30% studenti sastapās ar grūtībām pamatot, kāpēc to novērtējuši kā uzticamu, neuzticamu vai daļēji uzticamu. Daļa atbildēja, ka ziņa bijusi pārliecinoša vai tās uzticamību pierāda tas, ka ziņa stāsta par valsts amatpersonas darbību.
Pētnieki uzskata, ka tas parāda nozīmīgu tendenci – mediju satura “pelēko zonu”, kurā informāciju piegādā valsts institūcijas, uzņēmumi un citas interešu grupas. Lai gan lielākā daļa žurnālistikas studentu precīzi vērtēja piedāvātās ziņas, pārspējot citus studentus, tomēr 15% no viņiem un katrs ceturtais (25%) no reklāmas studentiem novērtēja “viltus ziņu” kā uzticamu, liekot pētniekiem secināt, ka daļai jaunu cilvēku pietrūkst zināšanu un nav zināmi kritēriji, kā novērtēt ziņu uzticamību.
Acu kustību izsekošanas iekārta ļāva novērot, ka žurnālistikas studenti pētījuma laikā lielāku uzmanību pievērsa tādiem nozīmīgiem ziņu elementiem kā autora vārds, foto paraksts, divi informācijas avoti.
Reklāmas un izdevējdarbības studenti pārskatīja ziņas, nespējot atrast elementus, kas palīdzētu novērtēt to uzticamību. Abu grupu studenti atšķirīgi lasīja ziņas. Žurnālistikas studenti atgriezās pie teksta, lai vēlreiz pārliecinātos par ziņas uzticamības elementiem, savukārt reklāmas studenti daudz retāk pārlasīja ziņas. Abu grupu dalībnieki lielāko uzmanību veltīja ziņas tekstam – virsrakstam, ievadam, saturam, mazāku uzmanību pievēršot fotogrāfijām.
Kopumā žurnālistikas studenti, kam studiju laikā bijuši vairāki ar mediju un ziņu vērtēšanu saistīti kursi, ievērojami labāk tika galā ar uzdevumu novērtēt ziņas. Tomēr abu grupu pētījuma dalībniekiem grūtības sagādāja tipiskas valsts institūcijā veidotas informācijas novērtēšana. Tās ir ziņas, kas tiek regulāri publicētas medijos, nereti to publikācija bez apstrādes notiek ekonomisku apstākļu dēļ, jo medijiem trūkst resursu informācijas pārbaudei un papildināšanai.
Šādas ziņas, kuras pētījuma veidotāju skatījumā ir daļēji uzticamas, kļuvušas par tipisku mediju satura daļu.
Pētījuma dati ir interesanti arī tāpēc, ka Lietuvā, līdzīgi kā Latvijā, medijpratības apmācību kvalitāte ir atkarīga no skolotāju personiskās iesaistes un iniciatīvas, valstī nav izveidota sistēma, lai medijpratības kompetences, kuru vidū liela nozīme ir prasmēm iegūt, apstrādāt un novērtēt informāciju, būtu pieejama visiem skolēniem un studentiem. Līdzīga ir arī pētījumā fiksētā mediju prakse – pārpublicēt vienpusīgu valsts iestāžu un uzņēmumu komunikācijas speciālistu veidotu informāciju kā ikdienas ziņas, lai gan to profesionālā kvalitāte, uzticamība un patiesums ir apšaubāmi.
*Par pētījumu: Lietuvas studentu medijpratības prasmju pētījums ir daļa no ERASMUS+ Strategic Partnership projekta “Media and Information Literacy & Innovative Teaching Methods Laboratory” No. 2017-1-LV01-KA203-035429.
