Kā medijiem atspoguļot pašnāvību tematiku?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Ir temati žurnālistikā, kas vienmēr būs sarežģīti un ētiski neviennozīmīgi. Taču, izvēloties atspoguļot kādu jūtīgu tematu, vienmēr ir jāzina, kāpēc par to tiek stāstīts. Ko, šo rakstu izlasot  vai raidījumu noskatoties, iegūs sabiedrība? Viens no šādiem tematiem, par kuriem ir jārunā, ir pašnāvības. Latvijas Žurnālistu asociācija turpina projektu, kur stāstām par žurnālistu darbu, problēmām, izvēlēm.

Katru gadu pasaulē tiek izdarīts viens miljons pašnāvību, liecina  Slimību profilakses un kontroles centra dati. Savukārt Pasaules Veselības organizācija Latviju ierindojusi 3. vietā Eiropas Savienības dalībvalstu vidū pēc izdarīto pašnāvību skaita uz 100 000 iedzīvotāju.

Arī Valsts policijas pārstāve Sigita Pildava saka, pašnāvība ir salīdzinoši biežs nāves cēlonis. Taču mediji nereti grēko, vēloties ziņot par konkrētu gadījumu, konkrēta cilvēka izvēli aiziet no dzīves, nevis par problēmu kā tādu. 

Pildava saka - nezinot, kā stāstīt par problēmu, apejot konkrētu gadījumu, mediji nereti izvēlas to ignorēt.

Kā rīkoties, atspoguļojot pašnāvību tematiku, nepārkāpjot ētikas normas? Rīgas Stradiņa Universitātes profesore Anda Rožukalne saka, ir daudz pētījumu, kuri rāda, ka tas, kādā veidā mediji atspoguļo sensitīvas tēmas, arī tās, kuras ir saistītas ar pašnāvībām, var atstāt nopietnu ietekmi uz sabiedrību, tās veselību. Ir dažādu organizāciju pētījumi, kuros apskatīta mediju un sabiedrības veselības mijiedarbība. Un secinājumi ir bijuši par iemeslu, ka mediju ētikas kodeksos tieši pašnāvības atspoguļojums  tiek uzskatīts par atsevišķu sadaļu, kur tradicionālie profesionālie principi, piemēram, precizitāte, ātrums, avotu daudzveidība ir jāpārskata, izmantojot principu - lai nenodarītu kaitējumu, šajā gadījumā, lai neveicinātu citas pašnāvības.

Tā sakarā pētījumos ir ieviesti jauni termini, viens no tiem ir copycat, kas nozīmē pašnāvību imitēšana vai pašnāvību infekcija, ko var izraisīt mediju saturs.

Rožukalne min Austrijas pētījumu, kur desmit gadu laikā analizētas tūkstošiem publikāciju. Gan raksti par pašnāvībām, gan reakcija pēc publikācijām parādīja ļoti skaidras kopsakarības. Tās ir saistītas lielākoties ar slavenību pašnāvībām. “Salīdzinot publikācijas ar reāli izdarītām pašnāvībām kaut kādā periodā pēc plaša atspoguļojuma, tas galvenais secinājums, ka tā atdarināšana ir  atkarīga, pirmkārt, no tā, kādā formā ir atspoguļots [notikušais], un atkārto [pašnāvības] tad, ja ir līdzīgs dzimums, vecums, un atkārto tieši to pašnāvības veidu,” stāsta Rožukalne. 

Tāpēc ieteikumi, kas ir, un tie ir atrodami ļoti plaši, ir maksimāli izvairīties no pašnāvību detalizācijas, kas it kā ir pretējs principam žurnālistikā. “Ir pašnāvības, kuras ir svarīgs notikums un tās tiek atspoguļotas, un tad nevajadzētu stāstīt par veidu,” saka pētniece.

Jāizvairās no dramatiskiem virsrakstiem, attēliem, kas sensacionalizē vai izskaistina, piešķir glamūru pašnāvībai. Sevišķi, ja tas ir saistīts ar lielu slavenību, ar kuru kāds vēlas identificēties.

Lai no tā izvairītos, pētnieki iesaka žurnālistiem pašnāvības atspoguļot nevis kā kriminālziņu, aprakstot notikumu, tā vietu, apstākļus, bet atspoguļot to kā sabiedrības veselības problēmu. Un tas jādara ļoti uzmanīgi, neaprakstot sīkās detaļas. Rožukalne saka, nav vēlams publicēt atvadu vēstuli, ja tāda atstāta un nonākusi mediju rīcībā. Par atvadu vēstuli var informēt, sakot, ka tā ir nodota izmeklētājiem, bet tās saturu neatklāt.

Nav ētiski atspoguļot un rakstīt par sērojošajiem tuviniekiem, draugiem, bērēm, jo arī tas var veicināt kaut kādu nestabilu personu vēlmi nonākt līdzīgā situācijā. Un tad ir vēl viens liels risks, ko pētījumi līdzās pašnāvības sensacionalizācijai, dramatizācijai min. Proti, aicina analizēt statistiku, izvairīties no tādiem aktīviem vārdiem kā “epidēmisks pašnāvību vilnis” vai “strauji kāpjoši dati”, bet ļoti precīzi pateikt, par cik ir palielinājies pašnāvību skaits.

Runājot par pašnāvību iemesliem, ieteikumi ir maksimāli analizēt tos un izvairīties no tekstiem, ka aiziešana no dzīves ir neizskaidrojama vai iemesls nezināms. Vai ka tas ir pēkšņs cilvēka lēmums. Jo speciālisti saka, ka ir daudz pazīmes, kas liecina par cilvēka risku izdarīt pašnāvību, bet tās nereti netiek ievērotas. Faktiski

visos pašnāvību gadījumos, ko mediji atspoguļo, ir jārunā par prevenciju, jāpievieno informācija par palīdzību krīzē nonākušajiem.

Jo, ja kāds cilvēks to lasa un ir svārstīgā, nestabilā emocionālajā stāvoklī, viņam vajag saprast, ka ir kāds, kurš var palīdzēt. Savukārt viņa tuvinieki pamanītu simptomus. Vienlaikus piedāvāt palīdzību, norādot, ka stāsta varoņa iemesli nav bijuši nepārvarami. Tā ir mediju atbildība, rakstot par šādām tēmām, kas ir īpaši sensitīvas, saka Rožukalne. 

Runa ir arī par sociālajiem medijiem, kas ir kļuvuši par publisku sērošanas vietu. To īpašniekiem šādām platformām arī būtu jāpievērš lielāka uzmanība, lai tās būtu palīgi un sniegtu atbalstu. 

Valsts policijas pārstāve Sigita Pildava piekrīt, ka medijus galvenokārt interesē konkrēts pašnāvības gadījums. Savukārt policija nav tiesīga par to sniegt detalizētu informāciju. Atspoguļojot šādu notikumu, medijiem jādomā arī par aizgājēja tuviniekiem - vecākiem, laulātajiem, bērniem un citiem. “Tāpēc mēs nestāstām par gadījumiem un iemesliem, jo visi grib noskaidrot, kas un kāpēc ir noticis, kāpēc cilvēks izvēlējies šo ceļu.” Pildava saka, tā tiek traumēti palikušie, kuri, iespējams, jau tā cīnās ar vainas sajūtu. Policijas pārstāve saka, pašnāvības atspoguļojot, ir jāpievēršas to cēloņiem tādā globālākā rakursā, nefokusējoties tikai uz konkrētu gadījumu. Drīzāk ir jārunā ar speciālistiem, kuri var izstāstīt, kas ir tās pazīmes, kuras signalizē - cilvēkam ir depresija, ir risks, ka viņš var mēģināt labprātīgi atstāt šo pasauli. Laicīgi pamanīti signāli var palīdzēt pašnāvību novērst. 

Annija Petrova, Latvijas Radio žurnāliste, ikdienā atspoguļo jūtīgus tematus. Viņa saka, jābūt skaidram mērķim, kāpēc par šo lietu stāsta. Vai sabiedrība iegūs no šī notikuma apraksta, vai viena indivīda tiesību pārkāpums ir tā vērts. Tā vienmēr būs žurnālista izšķiršanās, saka Petrova. 

Viņa īpašu uzmanību pievērš cilvēka, stāsta varoņa identitātei. Pat ja persona - vai miruša cilvēka gadījumā, viņa tuvinieki -, piekrīt runāt ar savu vārdu un uzvārdu, ir jādomā, vai identificēšana ir vajadzīga. Tāpat jāizsver, cik sīkas detaļas atspoguļot. Jāizvēlas tik daudz, lai lasītājs vai klausītājs tematu saprastu, bet nepadarīt stāstu par sensāciju. 

Petrova saka, nezinot, kā rīkoties, žurnālistam ir jākonsultējas ar kādu. Piemēram, pieredzējušāku kolēģi, galveno redaktoru vai nevalstisko organizāciju pārstāvi, kurš pārzina konkrēto tēmu. Žurnāliste saka, vienas receptes nav, katram gadījumam jāpieiet individuāli. 

Būtiskākie nosacījumi atbildīgai ziņošanai par pašnāvībām:

  • Izvairieties no sensacionāla izteiksmes stila un pašnāvību normalizēšanas;
  • Izvairieties no detalizēta pašnāvības metodes un izdarīšanas vietas apraksta;
  • Izmantojiet iespēju izglītot sabiedrību;
  • Izvairieties no rakstu par pašnāvībām izvietošanas redzamākajās vietās ;
  • Īpaši kritiski izvērtējiet fotogrāfiju vai video materiāla izvietošanas nepieciešamību;
  • Ar piesardzību ziņojiet par populāru cilvēku pašnāvībām;
  • Cieniet pašnāvībā mirušā piederīgos un līdzcilvēkus;
  • Nodrošiniet auditoriju ar informāciju, kur meklēt palīdzību krīzes situācijā;
  • Atcerieties, ka mediju pārstāvji paši var ietekmēties no stāstiem par pašnāvībām.

Info: SPKC

Pazīmes, kas var liecināt par iespējamu pašnāvību: 

  • Runāšana par nāvi un vēlmi mirt; 
  • Informācijas meklēšana par iespējamajām pašnāvības metodēm; 
  • Bezcerība, nolemtība; 
  • Runāšana par sevi kā slogu citiem; 
  • Alkohola un narkotiku pārmērīga lietošana; 
  • Izmaiņas ēšanas un gulēšanas paradumos; 
  • Izteiktas garastāvokļa svārstības; 
  • Pēkšņa prieka, laimes un miera sajūta pēc ilgstošas nomāktības perioda; 
  • Intereses zudums par lietām, kuras agrāk bijušas nozīmīgas; 
  • Pēkšņi zvani, tikšanās, atvadīšanās, atvainošanās; 
  • Pēkšņa personīgo lietu kārtošana; 
  • Savu mīļāko, nozīmīgāko lietu pārdošana, atdošana, dāvināšana. 

Pazīmes, kas var liecināt par iespējamu pašnāvību pusaudžiem: 

  • Personības izmaiņas; 
  • Skolas kavējumi, nespēja koncentrēties, sekmju pasliktināšanās mācībās; 
  • Biežas sūdzības par dažādiem simptomiem, kas saistīti ar emocijām (sāpes vēderā, galvassāpes, nogurums u.c.); 
  • Interešu zudums; 
  • Negatīvi, sevi noliedzoši izteikumi kā „Es vairs negribu būt jums kā problēma”, „Nekam nav nozīmes”, „Nekam nav jēgas”, „Es jūs vairs neredzēšu” u.tml.; 
  • Vardarbīga rīcība, dumpinieciska uzvedība, bēgšana no mājām.

Info: SPKC

 

*Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti