Starp atzīšanu, ka profesionālā ētika ir svarīga, spēju definēt tās saturu un varēšanu konsekventi šos principus īstenot ikdienā ir iespējama liela plaisa. Tāpēc, meklējot iemeslus, kāpēc sarunas par ētiku raisās grūti, uzmanību der pievērst gan tam, kādi Latvijas žurnālistu vidū ir uzskati par ētiku, gan arī tam, kā darbojas pašregulācija šajā nozarē.

Trauslais sankciju mehānisms

Ētikas standartus uzturēt ir iespējams, ja nozares pārstāvji spēj identificēt problemātiskas parādības un pret tām vērsties. Pašregulācija prasa iekšēju sankciju sistēmu, un žurnālistikā tā lielākoties izpaužas kā profesionālo organizāciju vai pašu žurnālistu izteikts nosodījums normu pārkāpējiem. Šāds mehānisms iedarbīgs ir tad, ja žurnālisti paši atzīst kolēģu viedokli par sev saistošu, vai arī to ņemt vērā piespiež žurnālista darba devējs.

Par to, ka var būt arī citādi, pērnā gada decembrī intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” atgādināja žurnālists, konsultants, pasākumu vadītājs, reklāmu un citu materiālu ierunātājs Haralds Burkovskis. Uz raidījuma vadītāja Aida Tomsona norādi, ka žurnālista iesaistīšanās reklāmās ir ētikas pārkāpums, viņš skaidroja, ka nav regulācijas — tai skaitā ētiskās — atbalstītājs. Burkovskis lika manīt, ka nav izvēlīgs tajā, ar kādiem naudas devējiem sadarbojas, un savu pozīciju skaidroja ar nepietiekamo finansējumu, kāds pieejams žurnālistikā. Turklāt auditorijas pašas ziņā esot tas, cik kritiski tā spēj izvērtēt reklāmas, kuras no žurnālistikas satura taču ir skaidri nošķirtas.

Katram auditorijas dalībniekam, protams, ir gala atbildība par savām satura izvēlēm. Mēs nevaram paļauties, ka vienmēr būs kāds, kas pasargās no manipulācijām vai meliem. Taču Burkovska teiktajā var saskatīt paralēles ar pozīciju, ko ieņem viltus ziņu publicētāji, kuri saka: ja kāds viņu izdomājumiem notic, pats vainīgs. No viltus ziņu biznesmeņiem atbildību pret savu auditoriju vai visu sabiedrību gaidīt nav pamata. Ar žurnālistiem būtu jābūt citādi.

Burkovska komerciālā blakusdarbība, kurā savulaik parādījās arī politikas elementi, vienlaikus parāda arī to, kā profesionālās sankcijas mediju nozarē darbojas. Nosodījums neizpalika — Burkovska rīcību ir kritizējusi daļa žurnālistu, un pret to vērsās arī viņa kādreizējā darbavieta Latvijas Radio. Tanī pašā laikā telekanāls LNT savam darbiniekam toreiz izteica atbalstu. 

Burkovska karjeras bagāža netraucēja viņam nesen saņemt arī piedāvājumu vadīt TV3 Ziņu un informatīvo raidījumu dienestu, lai gan tas vēl nebūt nenozīmē, ka viņš par dienesta vadītāju kļūs.

Vēlme pēc ētikas, kas netraucē

Ieskatu Latvijas žurnālistu ētikas izpratnē sniedz starptautiskais salīdzinošais pētījums “Worlds of Journalism”. No 2013. līdz 2014. gadam veiktajā aptaujā piedalījās 340 žurnālisti no Latvijas, kas ir vairāk nekā puse no pētījuma veicēju lēstajiem 600 šejienes mediju profesionāļiem.

Saskaņā ar rezultātiem vairāk nekā 95% aptaujāto Latvijas žurnālistu uzskata, ka žurnālistiem vienmēr un neatkarīgi no situācijas vai konteksta ir jāseko ētikas kodeksam vai profesionālajai ētikai. Tanī pašā laikā vairāk nekā 47% aptaujāto uzskatīja, ka ētiskums žurnālistikā ir atkarīgs no situācijas. Vairāk nekā 42% respondentu domā, ka ētiskums žurnālistikā ir atkarīgs no personiskajiem spriedumiem (tātad — ne no universāliem principiem).  

Tā ir pamatīga pretruna. Kā to interpretēt? Mana versija:

ētika žurnālistiem ir svarīga kā ideja — kā atgādinājums par to, ka viņu darbā ir kādi augstāki ideāli.

Tanī pašā laikā ievērojama daļa žurnālistu negrib tādu ētiku, kas ierobežo. Viņi grib paļauties uz savu iekšējo, dzīves un profesionālās pieredzes gūšanas laikā attīstīto intuitīvo ētikas sajūtu, bet nevēlas, lai viņu veikums tiktu vērtēts pēc kādiem vispārēji saistošiem, striktiem un no ārpuses uzturētiem kritērijiem.

Savā ziņā to parādīja arī mans pētījums par žurnālistikas ētikas izpratni, kas balstīts uz intervijām ar 20 Latvijas mediju redaktoriem. Šajā ziņā aina ir daudzveidīga. Daļa intervēto minēja gadījumus, kuros apzinājušies, ka ir pieļāvuši ētiska rakstura kļūdas vai arī viņiem vismaz ir bijušas šaubas par to, kāda ir pareiza rīcība. Tomēr visai daudzi no intervētajiem par ētikas dilemmām vai ētikas ziņā problemātiskām situācijām runāja izvairīgi. Atsevišķos gadījumos tas bija tāpēc, ka redaktori nevēlējās nest uz āru jautājumus, kurus uzskata par tādiem, kas ir risināmi redakcijas iekšienē. Tomēr

visai bieži konkrētus problēmgadījumus redaktori vai nu nespēja nosaukt vispār, vai arī ētikas dilemmu vietā runāja par piedzīvotajām tiesvedībām (kas nav ētika) un pieļautajām kļūdām, kur nekā ētiski diskutabla nav.

Konkrētu strīdīgu vai sarežģītu situāciju iztrūkums atbildēs nenozīmē, ka šajās redakcijās par ētiku visiem viss ir skaidrs. Ja medija redaktoram vispār nesanāk saskarties ar dilemmām vai ētiskas izšķiršanās gadījumiem, tas liecina vai nu par to, ka šis medijs ir pār mēru piesardzīgs un izvairās pieņemt patstāvīgus lēmumus, — vai arī sava darba jutīgos un diskutablos aspektus nepamana.

Profesionālās rutīnas un pieredzes radītā intuīcija daudziem mediju darbiniekiem gana efektīvi ļauj tikt galā ar ikdienas pienākumiem. No sāpīgākajām nepatikšanām savukārt pasargā juridisko likumu pārzināšana — daļa intervēto redaktoru savās atbildēs ētiku sapludina ar likumiem, lai gan tās ir fundamentāli atšķirīgas lietas.

Likumus ievērot, protams, ir labi, taču ētikas izpratnes attīstībā būtiska ir arī pašrefleksija un pieredžu salīdzināšana starp kolēģiem.

Ētikas pelēkās zonas

Žurnālistikas ētikas principi ir apkopoti ētikas kodeksos. Lai gan kodeksu ir daudz — tāds ir katrai no profesionālajām organizācijām, un daudzu mediju redakcijām ir arī savs iekšējais —, tomēr pamata idejas tajos ir līdzīgas.

Vairums ētikas kodeksu par galvenajiem žurnālista darba principiem atzīst patiesumu, neatkarīgumu, kalpošanu sabiedrībai un atbildīgumu, godīgumu, objektivitāti un izvairīšanos no kaitējuma nodarīšanas. Pret šiem principiem kā abstraktiem jēdzieniem iebildes droši vien ir tikai retajam — tiem droši vien piekristu arī žurnālisti, kuru redakcijās oficiāla ētikas kodeksa nemaz nav vai arī kuri tos nav lasījuši. Taču izpratne par to, ko šie jēdzieni īsti nozīmē praksē, žurnālistu vidū var atšķirties.

Piemēram, viens no žurnālistikas ētikas principiem ir izvairīšanās no interešu konflikta. Tas nozīmē, ka žurnālistam ar trešajām pusēm nedrīkst būt tādas attiecības, kas ietekmē viņa darbu. Žurnālistam nedrīkst būt mantisku vai personisku attiecību ar tiem, par ko viņš raksta, tai skaitā nedrīkst pieņemt dāvanas.

Taču šī principa interpretēšanā ir iespējamas atšķirīgas pieejas. Ko darīt, ja intervējamais, uzņemot žurnālistu savā birojā, uzcienā ar kafiju? Noteikti būs žurnālisti, kas dzelžaini atteiksies arī no šādas laipnības. Taču tas nav vispārpieņemti. Citkārt trešo pušu organizācijas un iestādes finansē žurnālistu braucienus uz kādiem ar sevi saistītiem pasākumiem vai vietām, kur notiek kaut kas sabiedrībai nozīmīgs vai interesants. Daudzi atzīs, ka normāli tas nav, taču finanšu situācija, kuras dēļ mediji šādus braucienus nespēj apmaksāt paši, mudina šādu sadarbību normalizēt.

Un tad vēl ir jautājums par attiecībām ar informācijas avotiem: žurnālistiem ļoti svarīgi ir uzturēt savu avotu tīklu, lai varētu iegūt ko aktuālu un ekskluzīvu. Taču vienlaikus tas raisa neskaidrību par to, uz kādiem kompromisiem žurnālisti ir gatavi, lai šīs attiecības veidotu un nezaudētu, un kādas pieejas kurš uzskata par pieņemamām. Sabiedrībai šie procesi saprotamu iemeslu dēļ ir nepārredzami.

Līdzīgas šaubīgas, dažādi interpretējamas situācijas var atrast arī citos ētikas pamata jēdzienos. Ētikas kodeksi reti sniedz padomus, kā rīkoties konkrētās situācijās. Žurnālistiem gan individuāli, gan kolektīvi ir šie principi “jātulko”. Profesionālā ētika nostiprinās un attīstās, ja žurnālistu vidū tiek veicināta līdzīga izpratne par to, kas ir un kas nav pieļaujams.

Tā tas, protams, ir it visur, ne jau tikai Latvijā.

Atgādināt par profesionālajiem ideāliem

Profesionālā ētika kā nozares pārstāvju pašu attīstīts un uzturēts normu kopums neeksistē izolācijā no pārējiem spēkiem, kas veido žurnālistu un mediju ikdienu. To vidū ir gan darbu nodošanas termiņi un noslodze, gan personīgās ambīcijas, gan biznesa apsvērumi, gan auditorijas gaidas un citi aspekti. Izpratne par to, cik ētiskiem jābūt, veidojas, izejot no tā, ko mediju darbinieki uzskata par reālistiski iespējamu apstākļos, kuros darbojas.

Skaidrojot vienotu standartu (ne)veidošanās problemātiku, jāņem vērā arī Latvijas mediju vidē novērojamās konfliktējošās ideoloģiskās pozīcijas, finansiālais stress un redakciju cilvēciski saprotamā vēlme savas iespējamās vai reālās kļūdas neizrādīt uz āru. Šis viss nav labs izaugsmes fons un veicina to, ka par ētiku ikdienā ir viegli nedomāt. Daudz kas cits allaž šķitīs vairāk degošs.

Tieši tāpēc ir svarīgi, lai būtu kāds, kas par šiem jautājumiem atgādina. Diskutējot un daloties pieredzē, ir iespējams attīstīt spēju dilemmas saskatīt un apzināties situāciju dažādās puses. Šo procesu veicināšanā loma ir gan individuāliem žurnālistiem, gan profesionālajām organizācijām.

Kopš pagājušā gada darbojas Latvijas Mediju ētikas padome, kurā ikviens var vērsties ar iesniegumu par iespējamu ētikas pārkāpumu. Laba zīme ir tā, ka organizācija par ētikas jautājumiem saņem un izvērtē vairāk iesniegumu, nekā līdz šim saņēma Latvijas Žurnālistu asociācija un Latvijas Žurnālistu savienība, kurām arī ir ētikas pārkāpumu izvērtēšanas funkcijas. Tiesa, vismaz pašlaik saruna par padomei iesniegumos rakstīto lielākoties gan apstājas tās publicētajos lēmumos — lai gan lēmums ne tuvu nenozīmē, ka viss ir pateikts.

Ētikas tematika parādīsies arī Latvijas Žurnālistu asociācijas un Mediju ētikas padomes rīkotajā forumā “Badināt nedrīkst barot”, kas notiks aprīlī. Iestrādnes pamazām veidojas.