Lauris Zvejnieks: Mediji, to loma, mediji, kā diskusiju platforma toreiz un šodien. Vai to ir iespējams salīdzināt?
Mārtiņš Kaprāns: Iespējams salīdzināt ir visu. Mēs varam salīdzināt ar Latvijas medijiem 19.gs beigās un visu citu autoritārā Ulmaņa režīma laikā. Bet šeit ir jāņem vērā būtiskās atšķirības, kas ir gan tehnoloģiski, gan arī varbūt žurnālistikas tradīciju ziņā – kādas bija padomju laikā un kādas ir šodien, tās ir diezgan atšķirīgas. Arī tas, kā mediji ziņo. Šodien mēģina izvēlēties neitrālāku veidu, kā par notikumiem stāstīt. Lai gan ir arī pētnieciskā žurnālistika. Es teiktu tā, ka pēc būtības viņus nevar salīdzināt. Bet tā galvenā mēraukla, kuru gan var salīdzināt, ir attiecības starp medijiem un sabiedrību, attiecības starp mediju autoritāti un sabiedrību, un žurnālista autoritāti un sabiedrību. Šādā ziņā ir vērts salīdzināt un vērts par to domāt.
Vai ir pamats viedoklim, ka toreiz mediji bija spējīgāki uzrunāt sabiedrību - sabiedrība daudz vairāk ieklausījās, bet tagad tā nav. Vai tā ir mediju problēma? Varbūt sabiedrība ir cita – tai ir citas vērtības, citas vajadzības un ieradumi?
Sabiedrība ir cita, un mediji ir citi. Bet te būtu jāsaprot, ka bieži vien tā sabiedrība jaunās kapitālistiskās neoliberālās kārtības ietvaros ir pieprasījusi citādāku mediju saturu un arī uzvedību, un daudzveidību. Padomju laikā šī daudzveidība tomēr bija krietni ierobežotāka, tādēļ “Literatūra un māksla” varēja tik ļoti izcelties uz daudz pasīvāku mediju un varbūt, vairāk varai pakļāvīgāku, mediju fona.
Mēs šodien esam mazāk kritiski?
Mēs šodien esam kļuvuši paviršāki tā iemesla dēļ, ka informācijas plūsma ir daudz intensīvāka un grūtāk ir saprast, kas ir tie kvalitātes orientieri.
Tad šie informatīvās telpas, ja tā var teikt, kropļojumi toreiz un tagad. Toreiz –propaganda, cenzūra. Tagad - viltus ziņas, pseido- aktualitātes..
(iestarpina) Un vesela armija sabiedrisko attiecību dienestu, kas piedalās šīs informācijas plūsmas radīšanā. Ja mēs paskatāmies, un to jau mūsu pašu mediju pētnieki ir pamanījuši - daudzu Latvijas lielāko mediju saturu, konkrēti nesaukšu, bieži vien veido sabiedrisko attiecību speciālistu sagatavota informācija. Es nevēlos demonizēt sabiedrisko attiecību speciālistus, tas ir viņu darbs.
Tātad, ja toreiz būtu sabiedrisko attiecību speciālistu, Padomju Savienība nesabruktu?
Nē, protams, sabruktu. Tas nebija atkarīgs tikai no propagandas. Ja tā propaganda būtu tik efektīva, tad jau varētu arī kaut kā atrisināt samilzušās strukturālās problēmas, kas bija pamatā sabrukumam. Bet tas, ko es vēlējos uzsvērt, ir, ka mēs bieži vien nevēlamies būt vienlīdz kritiski pret šodienas trūkumiem informatīvajā telpā. [Eksistē] tie paši trūkumi kaut kādā ziņā, kurus mēs varam redzēt kaut vai tajā pašā Atmodas periodā attiecībā uz mediju sistēmu.
Bet vai toreiz notikumos mēs nebijām iesaistīti tiešāk, ar savu klātbūtni vairāk? Un šobrīd mēs vairāk esam iesaistīti tikai caur sociālajiem tīkliem?
Jā, tā diemžēl ir, ka tās ir sekas tehnoloģiskajai attīstībai - mēs esam attālinājušies viens no otra, mūsu sadarbība un spriestspēja notiek atsevišķi, katram sēžot pie sava datora un pie sava galdiņa. Turpretī 19. gadsimtā mūsu vecvectēvi sēdēja varbūt krogā un apsprieda politiskās aktualitātes vai kas bija noticis pagastā.
Un Atmodas laikā varbūt sēdēja mītiņos, manifestācijās un vēl citās sapulcēšanās vietās, kur cilvēks bija plecu pie pleca. Bet, ja runā par šodienu, protams, ir daudz lielāka varbūtība, ka tā klātbūtne pazūd. Vai tas ir slikti vai labi? Par to spriedīs droši vien vēsturnieki. Es teiktu, ka tas ir viens faktors, kas ietekmē to, kā mēs izprotam savu līdzdalību publiskajā telpā.
