Šogad pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pasūtījuma veiktais Latvijas iedzīvotāju medijpratības pētījums bija unikāls ar to, ka tas sastāvēja ne tikai no aptaujas, bet arī 70 daļēji strukturētajām intervijām. To dalībniekiem (sākot no 9 gadu vecuma) tika doti arī praktiski uzdevumi. Viens no tiem – saistībā ar uzticama sociālo mediju profila atpazīšanu. 

Vai īsts ministrijas "Facebook" profils?

Liela daļa intervēto atzina, ka piemēra autentiskumu viņiem ir grūti noteikt vai vismaz no pirmā acu skatiena to nespēj izdarīt. Daļa arī nezina, kuras pazīmes ņemt vērā, aplūkojot kādu vietni vai sociālo mediju profilu. Vēl daļa labi apzinās risku sastapties ar nepatiesu saturu, kas varētu būt veicinājis to, ka arī reālu profilu uzskata par viltotu.

Lai gan piemērā redzams tā brīža ekrānuzņēmums no reāla Aizsardzības ministrijas profila, kur arī norādīta īsta mājaslapas adrese "mod.gov.lv/lv", daļa pētījuma dalībnieku atzina, ka šo lapu neapmeklētu "mod" (saīsinājums no angļu valodas – Ministry of Defence) radīto aizdomu dēļ. Tas iezīmē risku, ka arī krīzes situācijās oficiālo iestāžu paziņojumi varētu tikt uztverti kā teksti no neuzticamiem avotiem. Taču šī ir salīdzinoši vienkārši labojama situācija, medijos un citviet skaidrojot uzticamu resursu pazīmes un domēna vārdus. Sarežģītāk ir mainīt vispārēju neuzticēšanos informācijas avotiem.

Neuzticas nevienam

Vienā skalas malā ir naiva uzticēšanās jebkādai informācijai, otrā – ārkārtēja skepse, kas apzīmē situāciju, kurā cilvēks neuzticas pat uzticamiem avotiem. Šī pārmērīgi kritiskā attieksme nav vienādojama ar "veselīgu" kritisko domāšanu, un šo stāvokli raksturo arī negatīvās sekas – piemēram, potenciāla pamatotu veselības uzlabošanas ieteikumu noraidīšana.

Aptaujas jautājumā par uzticamiem avotiem saistībā ar kādas slimības izplatīšanos un ārstēšanu mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (48,8%) uzticas ģimenes ārstiem un citiem mediķiem, ap 29% – Veselības ministrijai un Slimību kontroles un profilakses centram, 9% – alternatīvās medicīnas pārstāvjiem (homeopātiem, dziedniekiem un citiem), 12% – medijiem Latvijā. Taču 18% neuzticas nevienam no uzskaitītajiem variantiem. Aptauja nesniedz skaidrojumu, kā šāda nostāja "neticu nevienam" ir attīstījusies un kādos avotos šie cilvēki ieklausītos, taču tas atspoguļo aptuveni piektdaļas Latvijas iedzīvotāju viedokli, un tā ir vērā ņemama sabiedrības daļa.

Līdzīga aina paveras arī atbildēs uz jautājumu "Kuram avotam uzticaties par Latvijas–Krievijas attiecību skaidrojumu?". Populārākās Latvijas iedzīvotāju atbildes liecina, ka 33% uzticas Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai, 28% – medijiem Latvijā. Taču 26% neuzticas nevienam no minētajiem variantiem, starp kuriem bija arī ārpolitikas pētnieki, militārpersonas, citu valstu mediji un citi. Ilustrēšanai absolūtos skaitļos – no 1556 reprezentatīvās aptaujas respondentiem tas ir ievērojams skaits – ap 404 cilvēkiem.

Vēl plašāka neuzticēšanās nevienam avotam redzama, jautājot par energoresursu cenu kāpumu, – 33%.

Ar medijpratību par maz

Var prognozēt, ka nākotnē pārmērīgi kritiska attieksme pret informācijas avotiem ies plašumā, ņemot vērā dezinformācijas izplatību, ar mākslīgā intelekta palīdzību radītus dziļviltojumus, kuru autentiskumu "ar aci" kļūst grūti noteikt, politisko polarizāciju un citus apstākļus. Arī reāli notikumi cilvēkos ir satricinājuši uzticēšanos valsts iestādēm, politiķiem un dažkārt – arī medijiem.

Rodas arī bažas – vai nepastāv risks, ka ekstrēms skepticisms cilvēkus nevis aizsargā, bet tieši padara uzņēmīgākus pret dezinformāciju un sazvērestības teorijām (līdzīgi kā tos, kuri attiecas pārāk nekritiski). Ir skaidrs, ka uzticēšanās eroziju nav iespējams atrisināt ar medijpratības mācībām vien.