Sadaļas Sadaļas

Panorāma

Panorāma

Panorāma

Latvija bez bērnunamiem – nesasniegts mērķis

Velgai Vītolai 40 darba gadu jubileja

Zvērkopei Velgai Vītolai 40 darba gadu jubileja

40 gadi, kas pavadīti sirds darbā! Tā ir tāda bagātība un laime, kāda ir reti kuram. Tā saka zvērkope Velga Vītola, kurai Līgatnes dabas takās aizritējis viss darba mūžs, kas sākās tieši pirms 40 gadiem. Šajos gados Velga aprūpējusi un izaudzinājusi daudzus jo daudzus dzīvnieku mazuļus.

Kad Velga Vītola sāka strādāt Līgatnē, Dabas takas vēl tikai iekārtoja. 1. aprīli pirms četriem gadu desmitiem, viņa sauc par mūža laimīgāko dienu.

“Katru gadu 1. aprīlī es staigāju pa Līgatnes dabas takām un atceros. Tā man ir patīkamo atmiņu diena. Pirmajā dienā bija jāsakrāmē ķieģeļi mājas koridorā, jo Pauguru māju vēl tikai cēla. Un tas galīgi nesaistījās ar dzīvniekiem. Bet pirmais dzīvnieks man bija mednis, ko es dabūju aprūpēt,” atceras Vītola.

Stirnas, aļņi, lapsas un eži, lūši. Velgas rokās nonāca visi, kas bija palikuši bāreņos vai piemeklējusi kāda nelaime.

Lācenītes Līzīti un Ilzīti viņa izauklēja gluži kā pašas bērnus. Tāpēc Vītolu dēvē arī par lāču mammu. Lācenei Ilzītei nu jau ir 20 gadu. Dabas taku iemītnieki Velgu Vītolu uzskata par savējo un uzticas.  

“Uz tevi pavisam savādāk skatās un nebaidās. Ja tas pats lielais lūsis, pienāk metra attālumā. Es esmu tā, kas iekšēji – o, labi. Viņš man uzticas vairāk nekā pat reizēm es viņam.  To, ka tu alni vari saprast, ko viņš domā, alnis var nolasīt tevi, ir tāda balva! Neviens cilvēks nav nevar iedot lielāku balvu,” teic Vītola.

Viņai ļoti pietrūkst laiks pirms Covid, kad varēja  braukt uz skolām un bibliotēkām  stāstīt un izglītot: “Par cilvēku atbildību pret to dzīvnieku, pret to turēšanu. Sniegt to informāciju, kas mūsu sabiedrībā joprojām nav. Ļoti, ļoti pietrūkst. Un, ja es varu dalīties ar šo, tad tas ir labi. Tad viņi redz no malas. Ā, nu labi, nemetīsim stārķim ar akmeni, bet, piemēram, palasīsim viņam sliekas. Tu ar savu piemēru vari drusciņ mainīt, dod labu, lai pasaules paliek nedaudz labāka.”

Mīlestība pret dabu un izpratne ar dzīvnieku pasauli viņai nāk līdzi jau no bērnības.

“Man 5 gadu vecumā bija sapnis, ka es  varētu dzīvot meža vidū, un man visapkārt būtu pieradināti draudziņi.

Nu ko piecgadīgs bērns var domāt?! Nu es esmu tas laimīgais cilvēks, kam sapnis piepildījies!” priecājas zvērkope.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt