“Zvannieku mājas” – tā ir kopiena. Zvanniekos iesaistīto atbalsta personu daudzumu ir grūti saskaitīt. Cik bērnu, jauniešu un pieaugušo te ir saņēmuši atbalstu – biedrības vadītāja Sandra vien nosaka: “Daudz”.
Galvenokārt te nonākuši bērni, kuru bioloģiskajiem vecākiem dažādu iemeslu dēļ nav bijis iespējas par viņiem rūpēties.
“Mēs visi nākam no bērnības. Ja mēs atņemam bērniem bērnību, tad visa bērna turpmākā dzīve ir zem liela jautājuma,” uzsver Dzenīte-Cālīte.
Pie Sandras un Jura Cālīšiem vēršas arī pašvaldības un bāriņtiesas, lai tieši viņi palīdzētu apzvanīt viņu redzeslokā esošos aizbildņus, lai no ģimenēm izņemtie zīdaiņi nenonāktu bērnunamos.
Sandra saka – viņai vienlaikus nākas kontaktēties arī ar vecākiem, kam bērni atņemti.
Stāsti ir skaudri, tie parāda apburto loku. Ja to nepārcērt, viss turpinās paaudzēs. Sandrai nesen nācies kontaktēties ar mammu, kurai atņemti četri bērni.
“Viņa ir uzaugusi pati internātskolās, jo viņai mamma ir ar atkarībām, tā tas paaudzēs iet, un tur ir jāiegulda milzīgi līdzekļi, lai vienu tādu 27 gadus jaunu, skaistu, talantīgu sievieti, kura jau ir nodzērusies un viņai nav dzīvesvietas, viņa staigā no vienām mājām uz otrām mājām, lai viņu atgrieztu dzīvei,” stāsta Sandra.
“Bet man vienmēr liekas, ka tas ir tā vērts,” viņa piebilst.
“25 gadus pēc Latvijas neatkarības mums vēl šodien nav sociālā dienesta Latvijā tādā nozīmē, kā mēs to saprotam jebkurā attīstītā valstī,” spriež Juris Cālītis.
Pirms vairāk nekā 10 gadiem Zvanniekos pusaudža vecumā nonācis arī Artūrs. Viņa vecākiem aprūpes tiesības nav bijušas atņemtas, tomēr Artūrs ik dienu pēc skolas ar autobusu braucis uz Zvanniekiem, prom no ģimenes, kur valdījušas atkarības.
“Katru dienu devos uz Zvannieku māju pēc skolas un nakšņoju. Man ļoti patika futbols un visa veida aktivitātes,” atminas Artūrs.
Artūrs stāsta, ka nav bijis paraugbērns, arī cietis no atkarībām. Ilgi meklējis atbildes uz jautājumiem, kas ir mamma, kas tētis, kas rūpes, kas atbildība. Meklējis izeju no nolemtības.
“Es esmu pētījis vecākus, vecvecākus. Nevienam nav gēns - alkoholisma gēns. Gēns ir - es esmu cietējs,” secina Artūrs.
“Alkohols ir tikai viens no izpausmes veidiem, kā radīt apstākļus, lai tu būtu cietējs,” viņš nosaka.
Artūrs saka – divus gadus atkarību izraisošajām vielām ir pielicis punktu. Sandra slavē Artūru, sakot, ka viņš ir gan restaurators, gan galdnieks – izveidojis Zvanniekos lielo saimes galdu. Arī studējis.
Sandra un Juris uzsver, ka trūkst cilvēku, kas būtu gatavi un arī spētu strādāt ar pusaudžiem un viņu vecākiem.
Juris Cālītis vienlaikus uzsver - 2017. gadā, kad sabiedriskie mediji rubrikā “Sistēmas bērni” aktualizēja bērnunamu sistēmas greizumu un to, ko tas nodara bērniem, sabiedrībā viļņošanās ir bijusi liela un apziņa mainījusies.
Zvanniekos apvienotas dažādas ārpusģimenes aprūpes formas. Gan audžuģimenes, gan aizbildņi, gan adoptētāji. Sandra un Juris visvairāk atbalsta aizbildņa statusu, jo aizbildnim ir tikpat daudz tiesību, cik vecākiem, tomēr bērns saglabā savu identitāti.
“Zvannieku mājām” ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, un būtiskāko ienākumu daļu biedrības uzturēšanai “Zvannieki” saņem no ziedotājiem.
