"Godīgi sakot, es pat īsti nevaru noformulēt, kāpēc man tas ir svarīgi. Manuprāt, pirmkārt tas labi izskatās. Kaut kur neapzināti vai apzināti, kopš bērnības dzīvojot laukos, es zināju, ka šī vieta ir radīta kaut kam monumentālam. Otrkārt, tas atgādina, lai mēs izdarām savus darbus, iztīrām savu galvu no tarakāniem un lai mēs visi kopā izdarītu kaut ko labu, noderīgu, lai Latvija nebūtu varbūt tāda, kāda tā ir šobrīd," stāsta žurnālists.
Uģim dzimtas mājās ikdienu mastā plīvo karogs. Viņaprāt, tas ir simbols, kas apzināti vai neapzināti mūs ceļ. Redzot gan ārzemēs, gan citās vietās Latvijā lielos karogus, Uģis saprata – tādam jābūt arī Līgatnē.
"Man bija skaidra apziņa, ka es negribu nekur centrā. Tam ir jābūt vienam, cēlam, vienam un varenam. Tā lai to redz. Es nevarēju aiziet uz Līgatnes domi un paprasīt, iedodiet man 30 000 un es uzlikšu karogu. (..) Es sapratu, ka jārīkojas kaut kā pašam. Patiesībā man tēvs iekšēji zināja, ka kaut kam tādam ir jānotiek. Viņš teica: "Dēls, es zinu, man ir viena egle mežā, kas radīta tieši tam"."
Un tā visa Jokstu ģimene ķērās klāt darbam. Nozāģēja koku, saviem spēkiem to apstrādāja, nokrāsoja. Karoga masts bija gatavs. Projektam pieslēdzās arī kaimiņi un draugi Egils Kurpnieks, Harijs Beķeris un citi. Pašvaldība palīdzēja atrast vietu, kur karogu uzstādīt - pavisam netālu no Uģa lauku mājām un Līgatnes dabas takām.
"Tas notika ļoti organiski. Un tas notika tāpēc, ka bija ļaudis, kas to gribēja izdarīt.
Katrs nāca ar savu darbu. Inženieris ar savu, šoferis ar savu, kāds ar naudu atnāca, kāds atnāca vienkārši palīgos. Es vienkārši nospiedu pogu šim procesam. Devu impulsu, ka darām tā un tā," teica žurnālists.
Uģis kopā ar līgatniešiem ir piemērs tam, kā ar iniciatīvu un pašu spēkiem iespējams sasniegt lielas lietas un ka tām nebūt nav jātērē daudzi tūkstoši eiro.
