Latvija par jums pirmoreiz uzzināja ieslodzījuma laikā. Bet es pieņemu, ka jūs par savām Latvijas saknēm zinājāt iepriekš. Kāda ir jūsu ģimenes saistība ar Latviju?
Mans tēvs dzimis Liepājā. Mans vectēvs bija industriālais ķīmiķis un Liepājā vadīja rūpnīcu. Pirms atnāca krievi, viņš pievienojās vācu armijai. Viņš pateica mana tēva ģimenei, lai viņi turas pēc iespējas tālāk no komunistiem, lai arī kas notiktu karā. Mans vectēvs vēlāk tika sagūstīts un nomira karagūstekņu nometnē Beļģijā. Bet mana vecmamma tad klausīja viņa teiktajam vārdam un ar visu ģimeni aizbēga uz Vāciju, bet vēlāk nonāca Austrālijā kā bēgļi. Tāpēc man vienmēr bija tā saistība ar Latviju. Mans tēvs arī vienmēr bijis aktīvs Austrālijas latviešu diasporas kopienā. Bet es vienmēr vairāk pa sevi domāju kā austrālieti ar latviešu tēvu, nekad īsti nesapratu līdz galam savas latviešu saknes.
Bet tad 2012. gadā mēs atgriezāmies Latvijā Ziemassvētkos. Un tad es sapratu, ka manas latviešu saknes bija dziļākas, nekā man likās. Tas, ko šeit ieraudzīju, šķita pazīstams - valoda, kultūra, ēdiens, cilvēki. Šķita, ka esmu mājās.
Tāpēc es gribēju kļūt par Latvijas pilsoni. 1992.gadā jau pieteicos, bet nepabeidzu procesu. Kad biju cietumā, es patiesībā izlasīju avīzē, kur biju pieteikts kā latviešu-austrāliešu žurnālists, kas mani pārsteidza. Izrādās, ka Latvijas valdība man bija piešķīrusi pilsonību, kamēr biju cietumā.
Vai jūs teiktu, ka laiks cietumā un viss, kas notika pēc tam, lika justies vēl tuvākam Latvijai?
Jā. Vairāku iemeslu dēļ. Es, protams, jutu Latvijas valdības atbalstu. Bet, kad ierados šeit dažus mēnešus pēc ieslodzījuma, lai piedalītos Preses brīvības dienā, es sapratu, ka mani atbalstīja arī latviešu tauta. Un es gribēju šeit būt, pateikt paldies. Un kopš tā laika man šeit ir daudz draugu un paziņu.
Vai Jūs protat latviešu valodu?
Tikai dažus vārdus. Gribētos zināt vairāk. Kādu laiku biju Latvijas skolā, bet vispār man valodas mācīties ir diezgan grūti.
Vai jūs vispār sekojat līdzi politiskajai ainai, vai dzirdējāt par vēlēšanām?
Es piedalījos vēlēšanās - nobalsoju Austrālijā. Es par to biju ļoti lepns. Latvijas proporcionālā vēlēšanu sistēma ir laba, jo tā garantē viedokļu dažādību parlamentā, bet tā arī rada nestabilas valdības. Kamēr te sēžam, vēl aizvien nav valdības.
Jūsu ekspertīze ir preses brīvība. Pirms vēlēšanām mēs arī pieredzējām savu daļu uzbrukumu no politiķiem. Vai ir kaut kas, ko žurnālisti var darīt, lai uzturētu veselīgas attiecības ar politiķiem? Vai arī sarežģītas attiecības starp šīm divām varām ir neizbēgamas?
Mums jāatgādina, ka attiecības starp medijiem un politiku nekad nebūs vienkāršas. Kad prese dara savu darbu - tam ir jābūt neveikli un sarežģīti, tas nekad nebūs komfortabli. Laba žurnālistika nozīmē izaicināt un apšaubīt valdību. Vienlaikus žurnālistiem ir arī atbildība būt godīgiem, atzīt panākumus, kad tādi ir, bet arī saglabāt skepsi. Es domāju, ka ir iespējams uzvarēt argumentus pret tiem, kas medijus sauc par viltus ziņām. Žurnālistiem tāpēc vairāk jāstrādā kopā, nevis tik ļoti jāsacenšas savā starpā.
Kāds ir jūsu novēlējums Latvijas nākamajiem simt gadiem?
Es vēlos, lai Latvija turpinātu būt stipra, spēcīga un labklājīga valsts Eiropas Savienībā. Neko vairāk, šķiet, nevar vēlēties. Gribētu, lai ekonomika aug un nevienlīdzība samazinās.
